Nepakļāvīgā imperatore Elizabete. Elisone Pataki

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ kaudzes.

      – Izbeidz! – Sisi nopūtās un nolika tumšzilo kleitu. – Te esmu tikai es, tātad tu drīksti atbildēt godīgi. – Viņa pacēla dzelteno kleitu izstieptā rokā un mēģināja iztēloties, kā tērps izskatīsies Helēnei mugurā.

      – To ne. – Helēne noraidīja piedāvājumu. – Man vēl nav radies konkrēts priekšstats par brālēnu Franci.

      – Tad es izstāstīšu savējo, – Sisi paziņoja un paskatījās spogulī, kā dzeltenā kleita piestāvētu viņai.

      – Labi. – Helēne uzjautrināta lūkojās uz māsu. – Ko tu domā, Sisi?

      – Viņš ir pievilcīgs.

      – Laikam gan. – Helēne novērsās.

      – To taču būsi pamanījusi pat tu!

      Helēne paraustīja plecus.

      – Ja cilvēkam patīk armijas formastērps, tad tā var spriest.

      – Viņš ir visnotaļ laipns un pieejams. Atminies, kā viņš aicināja, lai neklanāmies? Šķiet, ka viņu augstā kārta interesē mazāk nekā māti. – Sisi atskārta, ka joprojām ar grūtībām spēj šajā jaunajā vīrietī pazīt to labsirdīgo zēnu, kuru bija satikusi pirms vairākiem gadiem. Tvīkdama viņa atcerējās, cik daudzas reizes pirmīt tējas istabā bija saskatījusies ar šo cilvēku. – Es tiešām biju pārsteigta, ka imperators var izskatīties tāds. – Ja būtu pilnīgi atklāta, tad Sisi varētu pateikt krietni vairāk. “Jā, es jutos mazliet vīlusies.” Viņa samirkšķināja acis, lai aizgainītu nevēlamās domas. – Man atmiņā viņš palicis pavisam citāds. Turpretī krustmāte Sofija nemaz nav mainījusies.

      – Vai tev nešķiet, Sisi, ka krustmātei un brālēnam nevajadzēja sākumā noklusēt, kas viņš ir?

      Arī Sisi uzskatīja, ka šī radinieku spēlīte bija nevietā. “Ja būtu zinājusi, ka tas ir māsas līgavainis, es nebūtu ļāvusies domām par to, cik viņš ir pievilcīgs. Bet māsai es to, protams, neteikšu.”

      – Es biju pārāk bikla, vai ne? – Helēne nostājās blakus Sisi pie spoguļa.

      – Varbūt tiešām vajadzēja runāt mazliet vairāk, – Sisi piekrita, ielikdama dzelteno kleitu atpakaļ lādē.

      – Diemžēl es neprotu raiti risināt sarunas. – To tu nezini, jo nekad neesi mēģinājusi.

      – Ja nu es nonāku muļķīgā situācijā?

      – Kā teica Gēte? – Sisi pagriezās pret māsu. – Nu? Tu taču esi izglītotā māsa!

      – Bet tu esi romantiskā. Ko tad viņš teica?

      – “Lec, un tīkls parādīsies.”

      – Man nemaz negribas lēkt, – Helēne attrauca un aiznesa pie spoguļa pelēku tērpu.

      Sisi izrāva to māsai no rokām.

      – Pelēku tu noteikti nevilksi, Nene! Tu tikko atbrauci melnā tērpā. Varbūt izvēlēsies kādu dzīvāku krāsu?

      – Bet man patīk pelēkais. – Helēne pasniedzās pēc kleitas, ko Sisi bija atņēmusi.

      – Varbūt tomēr kaut ko spilgtāku?

      – Šī man ļoti piestāv. – Helēne paķēra pelēko kleitu.

      – Vai tu, satiekoties ar līgavaini, negrasies izskatīties laimīga? – Sisi nopūtās. Neapmierinātība ar māsu pieauga.

      – Savu patieso dabu es nevaru noslēpt, – Helēne paziņoja bezkaislīgā tonī.

      – Slēpt patieso dabu ir viens. Un kaut kas pavisam cits ir kategoriski atteikties parādīt savas labās un pievilcīgās īpašības. Es nekad mūžā nebiju redzējusi tevi tik stūrgalvīgi mēmu kā šodien pie tējas galda! – Tie nebija meli. Šķita, ka Helēne jau kopš brīža, kad tika paziņots par viņas saderināšanos, centās kļūt nepieejama pat māsai, kas viņu pazina labāk par citiem. Parasti biklā un kautrā Helēne tomēr bija arī apburoša un sirsnīga, taču piepeši viņa izrādījās vēsi atturīga, viegli aizvainojama un ietiepīgi klusa.

      – Ja Francis atteiksies ar mani precēties tikai tāpēc, ka man mugurā ir pelēks tērps, es to gribu uzzināt pēc iespējas agrāk, Sisi.

      “Vai Helēne cenšas mazināt Franča interesi? Vai varbūt šī ir vēl viena kautrīguma izpausme? Māsa taču ir tikpat laipna, krietna un mīloša kā ikviena meitene Austrijas impērijā un tikpat cienījama kā jebkura prūšu princese vai ungāru grāfiene.” Sisi saņēma drosmi, lai neatteiktos no strīda izvēršanas. “Māsai ir jāapprecas ar imperatoru.”

      – Mums Posenhofenē bija maz iespēju tikties ar jauniem vīriešiem, vai ne? – Sisi ķērās pie citas taktikas. – Tajā pilī mēs lielākoties dzīvojām tikai ģimenes lokā, tādēļ es saprotu, ka šī pasaule šķiet biedējoša. – Helēnes skatiens atmaiga, un Sisi turpināja: – Bet mātei ir taisnība. Neskaitāmas jaunkundzes būtu gatavas stāvēt rindā, lai iekarotu tādu vīrieti kā Francis. Viņš liekas jauks un ir daudz pievilcīgāks, nekā es biju iztēlojusies. Tev ir paveicies daudz vairāk, nekā esi iedomājusies.

      – Ja reiz ir sastājusies rinda, kāpēc par līgavu nevar kļūt kāda cita?

      – Paklau, Nene! Es varētu pārmeklēt visu karalisti un secināt, ka neatradīsies otra tik jauka meitene kā tu. Tev jāsaprot, ka tu esi to pelnījusi.

      – Tu neko nesaproti. – Helēne pagriezās pret māsu. Bija skaidrs, ka viņa ir tuvu neizbēgamām asarām.

      – Ko es nesaprotu? Paskaidro! – Sisi centās runāt mierīgi un satvēra māsas auksto roku.

      – Es ilgojos pēc Posenhofenes, – Helēne izdvesa.

      – Protams. – Sisi nopūtās. – Es arī. Bet Posenhofene nav mainījusies kopš mūsu aizbraukšanas un nekad arī nemainīsies. – Sisi apskāva māsu. – Posenhofenē tev nebija neviena laulību kandidāta. Nebija neviena, ar ko aprunāties, ja neņem vērā mani un mammu. Vai tad tu negribēji kādas pārmaiņas, kādu piedzīvojumu? – Sisi mēģināja uzmundrināt māsu ar, kā pati cerēja, lipīgu entuziasmu.

      – Nē, – Helēne atbildēja joprojām neizteiksmīgā tonī.

      – Tu mājās biji apmierināta? Mums visas dienas ar mācībām, pastaigām līdz ezeram un maltītēm blakus vecākiem likās vienādas. Un vienīgais jauneklis, ko sastapām, bija mūsu brālis Karls!

      – Jā, man tas patika. – Helēne pamāja ar galvu.

      To nu Sisi nesaprata. “Kāpēc māsa nejūsmo par jauno dzīvi, kas viņai tiek piedāvāta? Es vienmēr esmu gribējusi, lai mans nemierīgais gars aiznes mani tālu, tālu prom. Laimīgākās dienas Posenhofenē bija tās, kad mamma atļāva apseglot Bummerlu un auļot pa mežiem un laukiem. Es alkstu СКАЧАТЬ