Nepakļāvīgā imperatore Elizabete. Elisone Pataki

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ nav. – Sisi alkaini lūkojās uz cepumiem šķīvī. “Vai vajadzētu pagaidīt, kamēr erchercogiene aicinās tos nobaudīt?” Viņa atkal pievērsās radiniecei. – Taču es nemūžam neuzdrošinātos sapņot par tādu. Šī loma pienākas tikai Dieva izredzētajam, proti, manam dārgajam brālēnam Francim Jozefam, un mums, vienkāršajiem ļautiņiem, nav ļauts tīkot pēc tās.

      – Tu neesi vienkāršu ļaužu, tu esi hercoga meita. – Sofija iebāza mutē citronu kūkas gabaliņu, bet pārējos neaicināja pievienoties maltītei. Ludovīka iedzēra tēju. Helēne sēdēja klusi kā pelīte.

      – Protams, bet salīdzinājumā ar imperatoru Franci Jozefu mēs jūtamies vienkārši. – Sisi nodūra galvu un bikli raudzījās sev klēpī.

      – Tā ir, – Sofija noteica. Viņai uz zoda vīdēja citronu kūkas drupata.

      “Izrādās, ka tas ir viegli,” Sisi secināja. “Šī kundze vēlas dzirdēt tikai komplimentus par sevi, savu valsti un galvenokārt par savu dēlu.”

      – Šī meitene ir apķērīga. – Sofija pagriezās pret ministru, kas sēdēja viņai blakus, un tad uzrunāja savu jaunāko māsu, it kā meiteņu nemaz nebūtu klāt. – Skumji, ka Elizabete nav tava vecākā meita, Ludovīka! Viņas āriene un raksturs ir daudz piemērotāks kronim.

      Sisi saviebās, taču neuzdrošinājās pacelt acis, jo baidījās, ka tajās parādīsies dusmas uz krustmāti. “Kā drīkst atļauties tādu apvainojumu Helēnes klātbūtnē!”

      – Tas ir laipns kompliments, Sofij. – Ludovīka runāja sakostiem zobiem, taču padevīgāk, nekā Sisi jebkad bija dzirdējusi. – Elizabete ir dzīvespriecīga, tomēr nav tik izglītota kā Helēne. Un viņa… Elizabete… apsolīja veltīt visu savu enerģiju, lai palīdzētu māsai sagatavoties šim augstajam pienākumam, kuru tu viņai esi visžēlīgi uzticējusi.

      – Patiešām? – Sofija lūkojās te uz vienu, te otru māsasmeitu, it kā salīdzinātu divus zīda auduma baķus, un visilgāk skatiens pakavējās pie Sisi. Beidzot, skumji nopūtusies, Sofija atkal pievērsās dēlam izraudzītajai līgavai. – Pieņemu, ka ceļojums bija nogurdinošs. Bet, lūdzu, atbrīvojies no tām šausmīgajām drēbēm! Tev par labu nāks arī mazliet sārtuma uz vaigiem un pa kādam smaidam. Un, Dieva dēļ, mitējies kodīt to nabaga lūpu! Tu taču negribēsi to apēst, vai ne? Tu esi ieradusies uz saderināšanos, nevis uz bērēm.

      Ludovīka paliecās uz priekšu un teju gaudulīgā tonī sacīja:

      – Mēs nekavējoties, tiklīdz tu atļausi mums iet, uzmeklēsim savas lādes un pārģērbsimies, māsa. Es tiešām gribētu pirms tikšanās ar imperatoru uzvilkt citas drānas.

      – Tikšanās ar imperatoru? – Sofija uzsmaidīja māsai. Roka ar kūkas gabalu sastinga pusceļā līdz mutei. – Tā jau ir notikusi. Viņš sēž man blakus! – Viņa ar zodu norādīja uz pievilcīgo jaunekli, ko Sisi bija noturējusi par militāro padomnieku vai adjutantu.

      – Jūsu Majestāte! – Ludovīka izdvesa, pielēca kājās un zemu paklanījās. Nodūrusi galvu, viņa čukstēja: – Pieņemiet manu visdziļāko atvainošanos. Man nebija ne jausmas. Jūs esat tā pieaudzis un mainījies, ka es diemžēl jūs nepazinu.

      “Šis jauneklis formastērpā ir imperators? Mūsu namatēvs un pils īpašnieks? Helēnes līgavainis?” Tad Sisi atcerējās zēnu ar smalkajiem vaibstiem un kanēļkrāsas matiem. Apmulsusi viņa atskārta, ka pārsteigums noteikti ir jaušams arī sejā, taču veikli saņēmās un nolaidās reveransā tāpat kā māte. Nabaga Helēne saguma līdzās māsai, it kā grasītos paģībt.

      Jauneklis pasmaidīja un teica:

      – Nevajag atvainoties, krustmāte Ludovīka. – Zilās acis, daudz laipnākas nekā mātei, pievērsās katrai no viešņām. – Lūdzu, piecelieties! Jūs esat mana ģimene, nevis pavalstnieces.

      – Tu neiepazīstināji mūs, Sofij, – Ludovīka sacīja, apstulbumā raudzīdamās uz māsu.

      – Mums patīk šī spēlīte. Tā ļauj Francim pārmaiņas pēc pavērot… Nabaga zēnam tas nav iespējams, ja viņš allaž atrodas uzmanības centrā.

      – Bet man ir kauns, ka neizturējāmies ar pienākošos cieņu. – Ludovīka joprojām skatījās uz māsu, un balsī nodevīgi ieskanējās pārmetums un pat aizkaitinājums. – Neviens nedrīkst ienākt telpā, neizrādot imperatoram pazemību.

      – Viss ir kārtībā, – Francis sacīja labvēlīgā tonī. – Man patīk vismaz uz brīdi palikt malā un neuzkrītoši pavērot cilvēkus. – Francis paskatījās uz Sisi. Gaišzilās acis līdzinājās debesīm bez mākoņiem. – Varbūt jūs piecelsieties? Es nevēlos turēt jūs uz ceļiem pēc tik nogurdinoša brauciena, ko jums nācās pārciest pēc mana ielūguma.

      – Ak Dievs, Franci! – Ludovīka apsēdusies paraudzījās uz māsasdēlu. – Jūs esat kļuvis par ļoti pievilcīgu imperatoru. Pārsteigdams hercogieni, Francis satvēra viņas plaukstu. – Krustmāt Ludij, laipni lūdzam Austrijā! Es priecājos jūs satikt un nevaru vien sagaidīt, kad varēšu tuvāk iepazīties ar jūsu meitām.

      Viņam būtu jāprecas ar Helēni, taču skatiens nemitīgi kavējās pie Sisi.

      III

      Kad durvis atveras, Sisi pārsteidz krāsu daudzveidība un trompešu skanējums. Gar malām stāv un ar maziem karodziņiem māj simtiem galminieku – ieplestām acīm tie kustina lūpas neuztveramos saucienos un lūgsnās.

      Viņi ir ģērbušies labākajos tērpos, un sievietēm mati ir sakārtoti nevainojamās frizūrās. Aizmugurē grūstās un uzgavilē vienkāršie ļaudis – tirgotāji, zemnieki, bērni un amatnieki. It visi ir pulcējušies viena iemesla dēļ – kaut uz acumirkli ieraudzīt karalieni.

      Sisi priekšā aristokrāti paceļ savus standartus, iezīmējot ceļu uz katedrāli kalna galā. Imperatora muzikanti piespiež mirdzošās trompetes pie lūpām, sargi izslejas un sastingst – visi ir gatavi karaļa iznācienam.

      Ejot dažus soļus aiz viņa, Sisi ir nodūrusi galvu un ieklausās saucienos. Viņas vārds šo cilvēku mutēs skan gluži kā buramvārdi: “Éljen, Elizabete! Lai dzīvo karaliene Elizabete!”

      Vēl skaļāk par pūļa klaigām dun vienīgi lielgabali, kas satricina gaisu gluži kā vasaras pērkons. Zalves sveicina monarhus, kas pamazām kāpj kalnā.

      Tiklīdz viņi ir nonākuši pie iespaidīgajām katedrāles durvīm, virs galvas nodimdina zvani – tik vareni, ka tornī varētu rasties plaisas. Apdullinoši iedziedas ērģeles, it kā gribētu sacensties ar trompetēm.

      – Esam klāt. – Viņš pagriežas pret Sisi, vēl pēdējo reizi sakārtodams savu apmetni. Sisi pamāj ar galvu.

      – Jā, esam klāt. – Viņa dreb gluži tāpat kā laulību ceremonijas laikā, taču izmoka smaidu. “Šī noteikti nebūs tāda pati kā laulību diena. Es vairs neesmu tā meitene, kas soļoja pie altāra.”

Trešā nodaļaImperatora kūrorts Bādišlē, Augšaustrija1853. gada augusts

СКАЧАТЬ