Nepakļāvīgā imperatore Elizabete. Elisone Pataki

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ izklausāties uzjautrināta, Sisi jaunkundze. – Agata izslējās un nopētīja Sisi. – Jā, un nemaz nešķietat nogurusi no brauciena. Un kā jūtaties jūs, Helēnes jaunkundze? – Kalpone pagalam nervozi palūkojās uz sadrūmušo māsu.

      Helēne paraustīja plecus.

      – Es esmu nogurusi. Un priecājos tevi redzēt, Agata.

      – Oho, mūsu drānas! Paskaties, Helēne! – Sisi paķēra virsējo kleitu no pirmās lādes. Tas bija pēcpusdienas tērps no piesātināti smaragdzaļa zīda. Viņa apdejoja apli pa istabu. – Tu, Agata, pat iedomāties nevari, kā mums ir apnicis melnais!

      – Tas ir redzams. – Poliete ieķiķinājās. Sārtie vaigi platajā sejā šķita vēl apaļāki.

      – Kā klājās tev, Agata? Brauciena laikā viss bija mierīgi?

      Kalpone atkal pievērsās apģērbu šķirošanai un pacēla jātnieces žaketi, ko novietoja blakus pieskaņotajiem svārkiem.

      – Gribat dzirdēt godīgu atbildi, Sisi jaunkundze?

      – Protams.

      Kādu mirkli kalpone apsvēra turpmākos vārdus.

      – Tas bija garš ceļojums. Es nebiju iedomājusies, ka būsim tik tālu no mājām.

      – Bādišle ir tālu no Posenhofenes, vai ne? – Sisi piekrita. – Ak Dievs! – No nākamās lādes Sisi izvilka savas sarkanā samta kurpes, uz kurām bija palikuši dubļu un zāles traipi. Viņa novilka papēžu zābakus un ieslidināja kājas greznajās kurpītēs. – Tā ir daudz labāk. Tagad ir sajūta, ka man ir līdzi daļa no Posenhofenes. Kā tu domā, vai erchercogiene Sofija iebildīs, ja šīs es uzvilkšu uz vakariņām?

      – Jaunkundze! – Agata ar plaukstu aizsedza smejošo muti. – Beidz gulšņāt, Helēne, un nāc paskatīties! Beidzot mums ir tīras drānas. – Tagad Sisi no lādes izņēma zilganvioletu vakartērpu.

      Helēne piegāja pie kalpones un apskāva viņu.

      – Tā jau ir labāk, Nenes jaunkundze, – sacīja Agata.

      – Šo vārdu vairs nedrīkst lietot, – Sisi aizrādīja žēlā balstiņā, pētīdama vakartērpu no mirdzoša ziloņkaula krāsas zīda. – Mamma tā pavēlēja.

      – Patiešām? – Agata pārjautāja.

      – No šīs dienas mēs esam hercogienes Elizabete un Helēne. – Sisi nopūtās, tad pagriezās pret māsu un teica: – Ko teiksi, hercogiene Helēne? Vai atbrīvosim tevi no šīm sēru drānām?

      Helēne sarauca pieri, un kalpone iesmējās.

      – Ko mums vajadzētu vilkt uz vakariņām? – Sisi pacēla dzeltenu kleitu ar krēmkrāsas apmalojumu un pielika sev klāt.

      – Kam būs šī istaba? – Agata jautāja, kraudama meiteņu tērpus katrai savā kaudzē. Helēnei tā bija divkārt lielāka, jo tika uzskatīts, ka pēc šīs vizītes viņas statuss paaugstināsies.

      – Mēs to dalīsim, – Sisi paskaidroja. Ķeizara villā gan netrūka istabu, bet Helēne bija lūgusi, lai abas guļ kopā.

      – Nevaru teikt, ka mani tas pārsteigtu. – Agata pasmaidīja. – Vai jūsu māte hercogiene ir iekārtojusies savā istabā?

      – Jā, nedaudz tālāk pa gaiteni. – Sisi norādīja uz to pusi, kurp māti no tējas istabas bija aizvedusi drūmā sieviete.

      – Viņu pavadīja grāfiene Sirmā.

      – Tad es labāk iešu un palīdzēšu viņai, – Agata paziņoja. – Jūs taču izkravāsiet kleitas, labi? Ja ne, es paaicināšu kādu talkā. Šajā pilī noteikti ir vairāk nekā tūkstotis kalpoņu.

      – Viss būs kārtībā. – Sisi pamāja ar galvu. Tobrīd viņai vismazāk bija vajadzīga svešiniece, kas ošņātos apkārt un vēl vairāk satrauktu Helēni.

      – Ja atliks laiks, es atnākšu un palīdzēšu jums saģērbties. – Jā, lūdzu, atnāc gan! Es gribētu, lai tu sapin man matus. – Sisi uzsmaidīja kalponei.

      – Turpmāk jums droši vien vairs mani nevajadzēs… Helēne taču kļūs par imperatora sievu! Jums noteikti būs dučiem frizieru, sulaiņu un kalpoņu.

      – Nekļūsti greizsirdīga, Agata! Mums tu vienmēr būsi vislabākā, – Sisi attrauca. Iesmējusies Agata izgāja no istabas.

      Par laimi, istaba bija savienota ar tualeti, kurā atradās ūdens klozets un liela porcelāna vanna, jau pilna ar svaigu un aromatisku ūdeni. Pēc vairākām ceļā pavadītām nedēļām vannošanās šķita brīnišķīga. Sisi sajuta šo smaržu arī pēc tam, kad jau bija uzvilkusi mīksta zīda rītakleitu – kāds viņai nezināms Hābsburgu kalpotājs bija vairākas sakarinājis uz āķiem.

      Guļamistaba bija plaša un spilgta. Logi sniedzās no griestiem līdz grīdai un piedāvāja skatu uz pils dārziem. Sisi piespieda pieri pie stikla. Mati joprojām bija mitri pēc mazgāšanās.

      Pagalmā valdīja drudžaina rosība. Pusducis sekretāru steidzās šurpu un turpu ar dokumentiem, grāmatām un citiem saiņiem azotē. Bruņoti karavīri apguva ierindas mācību. Komandiera pavēles skaļumā pārspēja suņu rejas – dzīvnieki rotaļājās netālu un luncināja astes ik reizi, kad kalpones aiznesa dārzeņu grozus uz virtuvi.

      – Ko, tavuprāt, viņi dara?

      Helēne joprojām gulēja vannā un varbūt nedzirdēja šo jautājumu, jo neatbildēja. “Cik daudz rosības notiek viena cilvēka, turklāt vecpuiša mājā!” Sisi nopūtās, atcerējusies brālēna neatlaidīgo skatienu. Siltā elpa uz stikla atstāja dūmakainu plankumu.

      Pagalma pretējā pusē blakus nelielām administratīvām ēkām Sisi ieraudzīja plašu, vienkāršu ēku – tā visnotaļ atgādināja stalli. “Cik brīnišķīgi būtu izjāt pa apkārtējiem kalniem!” Sisi iedomājās. “Tiklīdz Helēne būs apradusi ar jauno pienākumu, es noteikti sēdīšos zirgam mugurā. Pagaidām gan ne.”

      – Neesi egoiste, Sisi, – māte nemitējās atgādināt ceļojuma laikā.

      Atmiņā atausa pievilcīgā brālēna seja, un Sisi samirkšķināja acis, lai aizgainītu šo tēlu.

      Viņa pagriezās pret istabu. Ķeizara villa tikai nesen bija kļuvusi par Franča vasaras rezidenci, taču istabas jau likās omulīgi iekārtotas. Kamīnā sprakšķēja uguns pat siltā augusta pēcpusdienā, koka parketa grīdas sedza rakstains paklājs, un gultā ar baldahīnu bija saliktas spilvenu kaudzes un izšūts zīda pārklājs.

      Tobrīd no tualetes telpas iznāca Helēne ar mikliem matiem. Seja šķita svaigāka nekā pirmīt.

      – Helēne! Tu izskaties atdzīvojusies. Izvēlēsimies tev tērpu, labi? – Sisi šķērsoja istabu, ieskatījās māsas lādē un izņēma vairākas kleitas, ko Agata vēl nebija izkravājusi.

      Aizslietņa СКАЧАТЬ