Laika cilpa. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ un uzreiz paslīdēja un skaļi lamājās.

      Ne dzīva, ne mirusi viņa nogrima pāri caurumam un sastinga, aizverot acis.

      No aizmugures atskanēja šalkoņa, tad atskanēja smalkas atkāpšanās soļu skaņas, un tajā brīdī atvērās tualetes durvis.

      Viņa nedaudz atvēra acis – kādu metru tālāk karājās milzīga ēna.

      – Uh, kāda smaka. Man likās, ka tas bijāt tu… kas aizbēga, godīgi sakot.

      Liza negatīvi pamāja ar galvu.

      – Jēziņ… kaut kas sāp…

      Červjakovs sastinga, it kā kaut ko sajutu. Liza pārstāja elpot. Likās, ka viņš klausījās veselu mūžību, un, kad viņš atkal pakustējās, viņa juta, ka viņas kājas ir tik nejūtīgas, ka diez vai viņa spēs piecelties.

      – Vai jūs šeit atradāt kādu papīru? – Viņš pamāja uz papīra lapu, kuru viņa turēja rokā.

      Viņai izplūda auksti sviedri. Tā bija lapa, ko Dāvids ielika spraugā. Viņa aizmirsa to noslēpt, pat nepaskatoties, kas uz tā rakstīts.

      – Jā, tas bija tur… sienā…

      Viņš paskatījās uz plaisu, no kuras izlīda avīzes gabals.

      – Jā, šeit ir visas ērtības! – viņš ielauzās ļaunā smaidā. – Labi… es neiejaukšos. Kusties vien, man jau ir auksti kā sunim.

      Liza pamāja.

      Viņš paraustīja durvis, un likās, ka gaisma iekšā būtu izslēgta. Bija dzirdami spiedīgi soļi, kas ejot prom.

      Liza ar grūtībām piecēlās kājās un piespiedās pie koka durvīm. Mana sirds dauzījās skaļi. Kāpēc… kāpēc viņa neteica, ka šie huligāni… šie bandīti gatavoja uzbrukumu? Kāpēc? Aizmirsa? Vai kaut kas savādāks? Varbūt viņa gribēja, lai viņi izjustu tādas pašas bailes, kādas bija viņa? Varbūt viņa vēlas atriebties par nicinošajiem skatieniem un aizskarošo iesauku “nerd”, ko viņa dzirdēja skolā gandrīz katru dienu? Vai arī viņu vadīja uztraukums – paskatīties, kas notiks tālāk un kā viņi izkļūs no šīs situācijas? Lai kādu atbildi viņa sniegtu uz saviem jautājumiem, tie visi izklausījās pārāk nežēlīgi.

      "Bet viņi to visu ir pelnījuši, vai ne? – teica iekšējā balss. "Tu tā domā, vai ne?"

      "Jā," viņa teica skaļi un baidījās no savas balss. – Viņi to ir pelnījuši. Viņiem nekas nenotiks. Neliela nodarbība viņiem nemaz nenāktu par ļaunu, pat ja…” viņa domāja par šo “ja”. Iztēle uzreiz uzzīmēja traģisku ainu, kurā viņas saspiedušies klasesbiedri asarām lūdza žēlastību no pēkšņi atbraukušajiem huligāniem, taču viņiem nebija ne jausmas, ka viņa būtu varējusi viņus brīdināt, kad viņi aizsūtīja sūtni Dāvidu pēc viņas. Tikai viņš nevarēja pārliecināt viņu atgriezties. Un ne tāpēc, ka viņa būtu tik kaitīga vai spītīga. Jo visam ir sava cena. Viņi izvēlējās vienkāršāko variantu – sēdēt mājā, drošībā, gaidot, kad pieaugušie viņus atradīs. Viņa uzņēmās risku un kā uzvarētājai ir tiesības izpildīt un apžēlot. Pie šīm domām Lizas vēderā plīvoja tauriņi. Protams, spriest var tikai gudrākie, drosmīgākie un… pārdrošākie. Vai ne?

      Ko tavs tēvs teica? Pareizāk sakot, Marks Tvens – visur, kur vājajiem un cilvēkiem bija kaut kas tāds, ko stiprie gribēja iegūt, pirmie vienmēr no tā atteicās pēc savas gribas. Tā ka.

      Protams, neviens viņus nopietni nesodīs visas šīs Červjakovas bailes, kas viņai atkal šķita smieklīgas un daļēji pat absurdas. Parādoties, viņa domāja. Un šie viņa draugi… Viņa nekad nebija redzējusi Červjakovu pavadām laiku klasesbiedru sabiedrībā. Viņu bieži varēja redzēt kopā ar daudz vecākiem puišiem, pat ar divdesmit un trīsdesmit gadus veciem vīriešiem – viņa nemitīgi prātoja, kādas viņam varētu būt kopīgas intereses ar viņiem, un tas viņu vajāja. Reiz viņa pat redzēja… kā tie puiši, ar kuriem viņš slepus sarunājās aiz skolas miskastes – tad piekāva šo vidusskolnieci, kuras tēvs strādāja par strādnieku. Šķiet, ka Vitkins ir draugs. Protams, viņa nevienam par to nestāstīja. Tagad viss ir nostājies savās vietās. Tie ir viņa draugi. Tikpat pārdroša, nekaunīga, nepārprotami drosmīgāka nekā klasesbiedrenes. Un pat ja viņi nolems… doties uz turieni, nobiedēt tevi un pat… kā viņi teica, paņem šīs lietas… viņi to nedomā, viņi apskatīs un atdos. Bet, ja kaut kas notiks, viņa, protams, aprunāsies ar Červjakovu, un viņš piekritīs viņas viedoklim, lai neaizietu pārāk tālu. Viņi viņus pārāk nenobiedēs. Būs nepieciešams viņu nekavējoties brīdināt. Tu nekad nezini.

      Viņa pēkšņi bezpalīdzīgi paskatījās apkārt. Pārsteigta ar savām domām, viņa šķita pārsteigta, pieķerta nedarbā. Liza atvēra muti kā krastā izmesta zivs un, visa trīcēdama, klusi, gandrīz neatšķirami vēja svilpienā, sauca:

      – Deivids… Deivids… tu joprojām esi šeit? Deivid, lūdzu…

      Neviens viņai neatbildēja.

      Nē. Viņai jābūt stiprai. Šīs medmāsas nav vajadzīgas. Vai tas nav tas, ko mans tēvs vienmēr teica? Sadarbojieties! Neesi muļķis! Korņilova matemātikā ieguva A, bet jums B. Ja tas atkārtojas šajā ceturksnī… – viņa acīs dejoja draudīgas gaismas, dusmu un dusmu piepildītas, kā vērsis muleta priekšā – sarkans baneris matadora rokās. Viņš norādīja uz sienu, kur pie gara naga karājās pātaga, savītas ādas pātaga. Vēl vienu reizi!

      "Tas vairs neatkārtosies, tēt," Liza čukstēja, no visa spēka cenšoties nenolaist nevienu asaru.

      "Paskaties uz mani, stulbi!"

      Viņa nodrebēja, viņai šķita, ka tas nav Dāvids, bet gan viņas tēvs stāv aiz tualetes un pārbauda viņas spēkus.

      Viņai aizrāvās elpa un, pagrūžot durvis, burtiski izkrita. Auksts vējš ietriecās viņas sejā, sabučoja matus un acumirklī nāca pie prāta. Viņa atskatījās. Ne blakus, ne aiz koka konstrukcijas neviens nebija redzams. Greizās durvis karājās uz čīkstošām eņģēm. Liza paspēra soli atpakaļ un aizvēra to. Tad viņa paskatījās uz papīra lapu, ko joprojām turēja rokās, un ielika to jakas kabatā. Vēlāk noderēs, ja nāksies šurp nākt vēlreiz,” viņa nolēma.

      – Beidzot! – atskanēja Červjakova balss. – Es jau esmu miris!

      Viņa pienāca tuvāk. Viņš uzmanīgi paskatījās uz viņu, paskatījās uz viņu ar caururbjošu skatienu, un viņai pēkšņi likās, ka viņš ir pilnīgi prātīgs. Kā stikla gabals. Taču tajā pašā brīdī viņš absurdi pamāja ar rokām, gandrīz paklupa uz slidenā pakāpiena un, šūpojoties, satvēra durvju rokturi.

      "Bet mums ir vienalga, bet mums ir vienalga, mēs kļūsim drosmīgāki un drosmīgāki par lauvu…" viņš dziedāja piedzēries balsī, un Liza domāja, ka viņš ir tikpat parasts kā visi pārējie. Tikai nedaudz vecāks. Un drosmīgāk. Tas nozīmē, ka nav absolūti nekā, no kā baidīties.

      Viņa sekoja viņam iekšā mājā.

      12. nodaļa

      1941 gads

      Klusa, СКАЧАТЬ