Laika cilpa. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Laika cilpa - Edgars Auziņš страница 27
– Kāds vēl mērķis? – Deniss pacēla galvu.
Dāvida seja sveces liesmā izskatījās nopietna un pat biedējoša. Tievas lūpas, augsta piere, taisns deguns un tumši cirtaini mati – viņš izskatījās pēc kāda sengrieķu filozofa, kā tos attēlo antīkās pasaules vēstures mācību grāmatas…
“Vispirms viņi gāja pa ceļu, kas sākas tieši aiz mājas un iegriežas mežā. Šis ceļš galu galā iziet uz zemes ceļa, diezgan plats. Sekoju viņiem pieklājīgā attālumā – baidījos, ka Červjakovs mani nepamanīs. Tāpēc dažreiz es viņus pazaudēju no redzesloka un nācās panākt. Uz ceļa vispār bija bīstami – gandrīz nebija kur paslēpties, tāpēc es apgūlos zemē, kad viņš pagriezās. Bet tas nenotika bieži. Vienreiz vai divreiz. Pa ceļam man ceļu pāris reizes aizšķērsoja šīs lietas… kā kara filmā… Prettanku eži. Liza, šķiet, pat paklupa pāri starp viņiem izstieptajai dzeloņstieplei… Un tad ap līkumu parādījās barjera un tur stāvēja divi militāristi ar ieročiem.
"Un tu viņiem neskrēji klāt," Petja izspruka.
"Nē," Deivids sausi atbildēja. – Vai Tu zini kapēc? Jo, pirmkārt, Červjakovs un Liza atkal iegriezās mežā un man bija jāsteidzas pēc viņiem. Un otrkārt… šiem militārpersonām… parasto Kalašņikova triecienšauteņu vietā bija… šautenes. Šautenes, Petja! Jūs skatāties “Kalpojot Padomju Savienībai” svētdienas rītos, vai ne?
"Nu… jā…" Petja neizprotami atbildēja.
– Un kas? Kad jūs pēdējo reizi redzējāt mūsu karavīrus ar šautenēm?
Petja pamāja ar galvu.
– Nekad.
– Tieši tā.
– Es domāju… galu galā, ka… šis…
– Tas nav joks, Petja. Viss ir pa īstam. Es nezinu kā, es pat nekad neesmu par šo lasījis… varbūt… kāds no mums vēlāk uzrakstīs par savu piedzīvojumu, bet es nezinu, kurš tam ticēs… vienalga, es uzskrēju atkal mežs, tiklīdz es panācu Lizu ar šo … Červjakovu. Viņi staigāja diezgan ilgu laiku, bet drīz parādījās kaut kas līdzīgs vasarnīcai vai ciemam, un Červjakovs pieklauvēja pie pēdējās mājas. Atvērās durvis, es tur ieraudzīju puisi, viņš skaidri vairs nebija skolnieks, lai gan tumsā bija grūti saskatīt. Šis puisis ļoti nobijās, ieraugot Čerņakovu, tas ir skaidrs. Un viņš iespēra pa durvīm un iegāja iekšā tā, it kā tās būtu viņa paša mājas.
– Un… ko… Liza pat nepretojās? – Deniss bailīgi jautāja, skatīdamies lejup.
"Viņa noteikti… pretojās." Mežā, ceļa nomalē, piebrauca kravas automašīna, kuru Červjakovs nogāza, man likās, ka viņa gribēja skriet, lai…
"… pastāstiet man visu, viņa domāja, ka tur ir pieaugušie…" teica Ļena.
– Jā. Bet viņš piespieda viņu pie zemes un neļāva viņai piecelties. Spēki bija nevienlīdzīgi.
– Lai gan viņš ir tievs, viņš ir ļoti trakulīgs. Vai redzējāt, kā viņš vingroja sauli fiziskajos vingrinājumos? – teica Petja. "Es domāju, ka viņa rokas atdalīsies."
"Oho," sacīja Deivids. "Viņa nevarēja ar viņu tikt galā."
– Nu, kāpēc tu nepalīdzēji meitenei? – sarunā iejaucās Katja. – Godīgi sakot, man arī nepatika šis tavs nelāgs. "Šķiet, ka es viņu pat kaut kur redzēju, un tas ir saistīts ar kaut ko… ne pārāk labu." Es tikai neatceros, kur… Mūsu ciemā īsti huligānu nebija. Vienu, Paška Verhogļadovu, pirms trim gadiem aizveda uz koloniju, viņš bija iesaistīts laupīšanā un pat bija kādas bandas dalībnieks… – viņa sarauca pieri. – Bet es redzēju šo tavu, bet par savu dzīvību…
"Kā jūs viņu varējāt redzēt," Petja uzliesmoja, es jums jau simts reizes teicu, mēs nemaz neesam no šejienes. Jūs paši redzat, kādās drēbēs mēs esam ģērbušies. Un vispārīgi runājot.
"Es arī nekad neesmu redzējis šīs jūsu drēbes." Kāpēc jūs, pilsētnieki, vienmēr izrādāt savas drēbes? Vai nekas vairāk nav? "Katja to teica laipni, bet Petja vērīgi novērsās.
– Nu, es joprojām esmu aizvainots. Tāpēc es saku patiesību.
– Mani nekas neapvaino.
– Un tas, ka tu esi no cita… nu, varbūt no cita. Tikai ko tagad? Pat ja tu esi no šīs… kā viņu sauc… Jaunzēlande… vai tas mums palīdzēs?
Un tā ir taisnība, nodomāja Vitja… par spīti visām zināšanām, kas viņiem šķita piemīt, maz ticams, ka šobrīd kaut kas palīdzētu viņiem izdzīvot.
Deivids pacēla roku, un balsis apklusa.
– Vispār es ilgi sēdēju aizā, tad pēc stundas vai pusotras durvis beidzot atvērās un uz lieveņa iznāca Liza, kam sekoja Červjakovs. Viņš aizdedzināja cigareti un parādīja viņai tualeti pie žoga, un viņa devās uz turieni. Man izdevās paslēpties aiz muguras.
–Vai tu ar viņu runāji? Deniss gandrīz lūdzoši paskatījās uz Deividu.
– Jā. Kad viņa iegāja iekšā, es jautāju, vai Červjakovs viņai ir pieskāries un vai ar viņu viss ir kārtībā. Viņa teica, ka jā, viss ir kārtībā. Tad es teicu, ka varu novērst Červjakovas uzmanību un viņai vajadzēs ieskriet mežā, un tur mēs kopā tiksim līdz mūsu mājai…
Valdīja klusums.
– Un ko viņa atbildēja?
– Viņa teica nē. Atteicās. Viņi saka, ka Červjakovs un tie puiši, starp citu, mājā ir četri, mūs panāks un nogalinās. Bet man likās… – viņš paskatījās uz Denisu, -… likās, ka viņa… vispār ir tāda lieta, ka upurim sāk žēl noziedznieka un tā visa. Apklāj un palīdz viņam. Tas nenozīmē, ka viņa ir viņa pusē… tā vienkārši ir tāda… upuru psiholoģija. Izmisuma brīžos cilvēkiem šķiet, ka, ja viņi atļausies, noziedznieks apžēlos viņus, izturēsies pret viņiem laipnāks vai kaut kas cits. Tas ir tas, ko es domāju, lai tu nesajuktu…” Deivids paskatījās uz Denisu. Viņš nolaida galvu. Viņa briļļu izdzīvojušajā lēcā dejoja sveces liesma, un otrās acs kaktiņā sastinga asara.
"Tas ir labi… vienkārši… es par viņu uztraucos."
Vitja uzlika roku uz drauga pleca.
"Esmu pārliecināts, ka viss izdosies." Viņa būs atpakaļ.
"Bet… viņa man nepateica vissvarīgāko." – Deivids pamāja ar galvu. “Es sēdēju mājas malā, piegāju ļoti tuvu, tieši zem logiem, un dzirdēju viņu sarunu. "Viņi apsprieda…" viņš sastinga, paskatījās uz draugiem un teica, "kā mums uzbrukt un paņemt lietas, kas šiem bandītiem, iespējams, patiktu." Viņa man par to nestāstīja, lai gan varēja mani brīdināt. Tikai mājiens. Varbūt viņa bija šokā un aizmirsa…
Deniss dziļi ievilka elpu.
– Kādas lietas? – Petja СКАЧАТЬ