Laika cilpa. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ spēlei, pieredzējis notiesātais, no savas guļvietas vērojot cīņu, kas risinās, aplēja viņu ar enerģisku šefpavāru un čukstēja: “Zini, Vitek! kurš šodien ņems banku? Paskaties cieši…"

      Viktors paskatījās uz četriem spēlētājiem, bet neko nevarēja pateikt. Ja vien labajā pusē sēdošais pārāk daudz nerāvās.

      "Nē," sacīja ieslodzītais, "šis tikai blefo, tāpēc viņš raustās. Viņa karte nav tā drosmīgākā, bet derēs. Bet viņam pretī esošais brillīte ir mierīgs. Bet viņa karte ir miskaste. Un kāpēc viss? Mazā acs… paskatieties, kā tā raustās…"

      Viktors paskatījās uzmanīgāk, un tā ir taisnība, nē, nē, bet diezgan apaļīga vīrieša smagais plakstiņš ar lielu pūtīti uz vaiga tik tikko trīcēja.

      Tieši tāpat kā šis…

      "Nu…" ārsts iesāka bezkrāsainā balsī. Līna, viņu dzirdot, nodrebēja un paskatījās uz viņu ar naida pilnu skatienu. – Tā kā… tev izdevās… savākties… tas nozīmē, ka man ir pienācis laiks darīt kaut ko noderīgu.

      "Tas ir skaidrs," Šarovs iesmējās no komandkrēsla. “Viņš izlaida dūmu mākoni, kas lēnām pacēlās līdz griestiem, minūti riņķoja un izšķīda dzeltenīgajā pustumsā.

      – Es jau teicu, ko un kā es darīju… laboratorijā. Bet tiem, kas nav dzirdējuši, es to īsi atkārtošu vēlreiz. Absolventa gados mani interesēja dažu… hm… hm… pacientu uzvedība, kuri atradās robežstāvokļos, ko izraisīja gan slimības, protams, garīgās slimības, gan kopumā veseli cilvēki, bet ievietoti. ārkārtīgi sarežģītos apstākļos. Piemēram… daži padomju karavīri Afganistānā, būdami smagi ievainoti, dalījās atmiņās, kas šķita pilnīgi fiktīvas, ja… tās nebija pārsteidzoši precīzas un reālistiskas. Parasta muļķība, jūs sakāt. Un tiešām, būtībā, daudzos gadījumos tas tā arī bija. Un es arī biju pārliecināts…

      – Vai jūs dienējāt Afganistānā? – Šarovs pēkšņi jautāja.

      Tikko pamanāms muskulis Iņina sejā trīcēja.

      – Tas notika.

      – Un kurš?

      – lauka ķirurģija.

      "Ak, kā…" Šarovs bija pārsteigts. – Oho… Un pēkšņi viņi mainīja specializāciju?

      Iņings neatbildēja uz viņa jautājumu.

      "Tā vai citādi…" viņš turpināja, "Man izdevās pārbaudīt vairākus šādus gadījumus." Protams, ne pilnībā, tas bija neiespējami. Daļēji. Un izdomājums izrādījās patiess, lai gan tas nevarēja notikt. Nevar būt.

      – Kas tev ir prātā? – Liza, kura izskatījās nedaudz nomākta (un saprotami pēc šādas demonstrācijas), pēkšņi atdzīvojās.

      Iiņings iesmējās. No viņa sejas bija skaidrs, ka viņš zināja daudz vairāk, nekā runāja. Turklāt šīs zināšanas kaut kādā veidā padara viņu nevis par ieslodzīto, situācijas ķīlnieku, bet tieši otrādi – viņš it kā paceļas pāri visiem, pamazām izplatot savu draudīgo auru. Viņu nesamulsināja ne regālijas, ne tituli un pieredze, ne pat dažu klātesošo bagātība. Viņu pat nesamulsināja fakts, ka jebkurā sekundē viņš var nonākt policijas rokās – no kuriem viņš tik gudri bija slēpies pusi savas dzīves.

      – Modžahedi pēkšņi uzbruka vienības atrašanās vietai. Viens kapteinis no izlūku vienības, kurš pirmais atklāja slēptu uzbrukumu mūsu pozīcijām, tika smagi ievainots kājā… Es mēģināju viņu glābt, bet ārpus mājas sienām, kur mēs patvērāmies, notika kauja. . Pa logu izlidoja granāta un kapteinis…

      Viktors raustījās… sāpīgas mokas saviebās viņa sejā. Līna ar bažām paskatījās uz savu draugu.

      – Vit, vai viss kārtībā? – viņa čukstēja viņam.

      Viktors ar grūtībām pamāja. Viņa lūpas bija sausas. Ar trīcošu roku viņš paņēma no galda glāzi ūdens.

      Ārsts uzmanīgi paskatījās uz Viktoru. Viņa zīlītes sarāvās, viņš pāris mirkli pagaidīja un turpināja.

      –…apsedza viņu ar savu ķermeni, lai…acīmredzot mani izglābtu. Jā, viņš mani izglāba uz savas dzīvības rēķina. Gūtās traumas nebija savienojamas ar dzīvību. Tomēr pirms nāves viņš paspēja man kaut ko pastāstīt.

      – Un ko tik interesantu viņš tev teica? – Pēteris skeptiski jautāja un pamāja ar galvu. Notiekošais viņam arvien vairāk atgādināja kaut kādu lētu Holivudas amatniecību.

      Viktors pacēla glāzi pie mutes un mēģināja iedzert malku, bet roka trīcēja, kā īstam alkoholiķim. Nedzerot ne malku, viņš pēkšņi, apšļakstīdams ūdeni, nolika glāzi atpakaļ.

      – Ka pēc deviņdesmit vieniem Savienība izjuks.

      "Tas jau bija skaidrs," Pīters pievilka. – Arī man pareģojums.

      – Viņš nosauca precīzu datumu. Divdesmit sestais decembris. Viņš arī teica, ka kādreiz pie manis atnāks cilvēks, kuru es atpazīšu. Kas mani neatstās vienaldzīgu. Tas, kurš sāka visu šo lietu.

      – Uh-hu… manā uzgaidāmajā telpā katru dienu ir tādu cilvēku pūļi. Viņi uzdodas par mesiju, praviešiem un citiem gaišreģiem. Mēs zinām, mēs izturējām.

      Iņins uzmeta ātru ņirgājošu skatienu Pēterim.

      – Labi… Petja, nomierinies! – Liza viņu pārtrauca. – Tātad, šis vīrietis atnāca?

      Profesors lēnām pamāja.

      – Jā. Atnāca.

      – Un kur viņš ir tagad?

      Viktors ātri elpoja. Viņa seja bija sarkana un plankumaina, lai gan istaba bija vēsa.

      "Jā, šeit viņš ir," sacīja profesors tādā pašā bezkrāsainā balsī. – Viņš sēž tavā priekšā.

      Sākumā neviens neko nesaprata. Viņi sāka skatīties viens uz otru, norūpējušies un noraizējušies, it kā mēģinātu atrast spiegu, aģentu un neatrast to sevī – viņi negatīvi pakratīja galvu, sakot: tas noteikti neesmu es. Kādā brīdī, kad ar brutālu spēku kļuva skaidrs, ka neviens nevar būt šī persona, viņu skatieni pēkšņi saskārās ar Viktoru.

      Viņš sastinga, nebija ne dzīvs, ne miris. Krāsa izplūda no viņa sejas, un viņš kļuva nāvīgi bāls. Istabā valdīja baismīgs klusums.

      "Vitja…" Ļena čukstus teica. – Ko viņš saka?

      – Ko es saku, vai? – profesore kapa balsī atkārtoja viņas vārdus. Krēsls zem viņa pretīgi čīkstēja.

      Viktors juta, ka viņa krūtis saspiež briesmīgs aukstums. Viņš mēģināja elpot, bet nespēja.

      "Es… es neko neatceros…" viņš ķērca.

      "Tu visu atceries…" СКАЧАТЬ