Laika cilpa. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Daudz naudas. Bet viņam tās ir vajadzīgas daudz vairāk nekā viņai. Spēki ir nevienlīdzīgi, taču viņš zina, ka, ātri apliekot sev ap kaklu cilpu un noturot to vismaz desmit sekundes, upuris novājinās un nespēs pretoties. Atliek tikai mierīgi pabeigt savu darbu. Un paņem laupījumu.

      Viņš ložņā aiz viņas pa šauru taku, slēpjoties aiz koku stumbriem un mežonīgiem krūmiem. Viņa staigā diezgan ātri, un viņas kustībās ir bailes. Un ar katru soli bailes pieaug – tik ļoti, ka viņa gandrīz paklupa pāri taciņai gulošam kokam un iekrīt mitrā zālē. Viņš jūt, ka viņas sirds pukst bailēs, un arī ir pārņemta ar šo drudzi.

      Viņš viegli apdzen viņu brīdī, kad sieviete, zaudējot līdzsvaru un izpletusi rokas, mēģina atturēt kliedzienu. Cilpa ir pievilkta ap vaļīgo kaklu. Viņai no rokām izkrīt somiņa. Bet viņam viņa nemaz nav vajadzīga. Tas ir jauks papildinājums medībām. Sieviete mēģina cīnīties, bet bailes aizmiglo viņas prātu. Viņa pūš, no rīkles nāk rīstoša sēkšana. Viktors izjūt sajūsmu, eiforiju, kas viļņojas, un viņa rokas arvien vairāk savilk cilpu.

      Palicis pavisam maz. Viņa joprojām mēģina cīnīties, bet dara to neveikli, kā slīkstošs cilvēks – viņa bezspēcīgi met rokas virs ūdens, elso gaisu, it kā pēdējo reizi. Ķermenis ir pārāk smags – sieviete sāk krist uz muguras.

      Un tad viņš jūt, ka krūmos ir kāds. Kāds viņu var apturēt un noķert, atklāt inkognito. Viņš sastingst, un upuris, it kā nojaušot šo vilcināšanos, no visa spēka raustas un atgrūž viņu. Cilpa izslīd no viņas nosvīdušajām rokām, un viņa, sajutusi brīvību un, iespējams, saņēmusi savu pēdējo iespēju, pēkšņi atraujas un necerēti viegli un ātri metās uz priekšu – tur, kur pa koku logiem spīd drūmas piecstāvu ēkas.

      Viņš brīdi padomā – vai viņam jāskrien pēc viņas? Nē, tas ir pārāk bīstami. Sirds dārd, eiforija pazūd. Viktors noliecas, satver maku un, palūkojies cauri tumšajiem krūmiem, metas biezoknī.

      Degunu piepilda puvušu lapu smakas, un viņš skrien un skrien, līdz beidzot jūtas droši.

      Ko viņš teiks mātei? Atvilcis elpu, viņš saprata, ka ir nonācis līdz otrai mežmalai un, izlecis no tās, negaidīti uzdūrās pastniekam, kurš izskatījās nobijies un apmulsis. Uzreiz prātā nāk risinājums. Viņš precīzi zina, ko teikt, kad jautā, ko viņš redzējis mežā.

      Viktors visus šos mirkļus piedzīvo tik ātri, ka satriecošā patiesība, kas pēkšņi parādās viņa atmiņā, liek viņam vaidēt.

      Viņš saspieda deniņus – nejutos kā kārtējo migrēnas lēkmi, sāpes bija simtreiz stiprākas, caurdurot smadzenēs kā karsta adata.

      – Kas? Vitja, ko tu atceries? – Ļena pakratīja viņu aiz pleciem.

      „Šeit, iedzer,” Liza pastiepa glāzi ūdens, un šoreiz viņš to izdzēra vienā rāvienā.

      "Tas esmu es…" viņš čukstēja. "Tas esmu es…" viņš paskatījās apkārt istabā ar trulu skatienu. – Es esmu slepkava. Es esmu tāds pats maniaks. Es visu zināju jau no paša sākuma, jo biju viena pati… magnetofons… tas ir tik vienkārši…

      Pīters savilkās grimasē.

      – Vitja, tu mūs biedē. Kāds maniaks? Par ko tu runā?

      "Mocarts," sacīja Deniss. – Astoņdesmitajos gados nogalināja bērnus.

      "Tātad mēs paši nebijām ļoti nobrieduši…" Liza domīgi sacīja.

      – Vai jūs domājat, ka sestās klases skolnieks nevar nogalināt cilvēku? – profesors viegli smaidot iebilda. – Es varu jums apliecināt… tas joprojām var. Turklāt bērns.

      "Lielākā daļa slepkavību notika tajās vietās… bet…" Šarovs pakratīja galvu un skeptiski paskatījās uz Viktoru. "Mēs, protams, meklējām pieaugušo… nevienam nebūtu ienācis prātā, ka tas bija… Tu…" viņš paskatījās uz Viktoru.

      "Acīmredzot sabrukums notika pēc mana tēva nāves…" sacīja ārsts. “Cilvēks, kurš izglāba manu dzīvību, bija viņa tēvs, bet tad, protams, es par to nezināju.

      "Pagaidām tie visi ir vārdi," Šarovs ievilka. – Ne tik sen tu teici pavisam ko citu.

      "Es teicu jums pārbaudīt jūs un jūsu reakciju." Jūs kopā iegājāt slimnīcā, kā es zinu, varbūt jūs bijāt tajā pašā laikā.

      Šarovs pēkšņi domāja, ka Viktora ieslodzījuma laikā slepkavības apstājās, taču viņš tomēr bija skeptisks.

      Deivids pēkšņi piecēlās, piegāja pie Viktora, satvēra viņu aiz elkoņa un pavilka uz durvju pusi. Viņš bezpalīdzīgi paklausīja.

      "Mēs tūlīt būsim klāt," sacīja Deivids.

      Viņš aizveda Viktoru uz kāpnēm, viņi iegāja tumsā un apstājās uz lieveņa. Tad Deivids piegāja uz priekšu, kur vēja vēja plosītā, pamesta parādes laukums.

      Viktors lēnām gāja viņam aiz muguras. Atmiņas kā sadegušas avīzes lauskas palika viņa atmiņā, izvirzoties kā pussabrukuši virsraksti.

      Viņi sasniedza vietu, kur reiz stāvēja viņu vienība, pirms pārcēlās uz mežu. Deivids paskatījās uz divstāvu vienības štāba ēku. Melnā aizkaru logi bija gandrīz neredzami. Viņi atradās it kā bezlaikā – ne vakar, ne šodien, ne rīt – tikai tie paši sadedzinātie virsraksti, kurus nav iespējams līdz galam izlasīt.

      – Tev nav bail? – Viktors jautāja. Viņa ķermeni satricināja spēcīga trīce. Bet ne no aukstuma, bet no mežonīgajām atmiņām, kas pārpludināja manu apziņu.

      – Kam? Tu?

      – Jā. Galu galā… es tur biju. Tas esmu es…

      – Nē, es nebaidos. Bet… tev taisnība. Tu tiešām bijāt tur. Tāpēc jums bija tik viegli ieaudzināt šo atmiņu.

      Viktors paskatījās uz savu draugu.

      "Vai jūs domājat, ka es to visu tikai iedomājos?"

      – Ne viss. Faktiski par lietu. Pret mums spēlē ārkārtīgi viltīgs un inteliģents pretinieks. Viņš… – Deivids domāja… – ja gribi, viņš ir pats velns. Viņš ir tik viltīgs un atjautīgs, ka viņam… vājo vietu praktiski nav. Bet tu neesi slepkava. Lai gan man gandrīz nav šaubu, ka, ja policija izskatīs tavu lietu, tā atradīs trūkstošos pierādījumus, uz kuru pamata var tevi apsūdzēt šajā… Vai varbūt… – par to domāja mūks. -…varbūt ne tikai jūs, bet katrs no mums. Bet es esmu pilnīgi pārliecināts, ka jums nav nekāda sakara ar slepkavībām. Viņam ir tikai viena lieta.

      Viktora acis iepletās.

      – Kas? – viņš klusi teica.

      – Fakts ir tāds, ka… viss sākās ar tevi.

      Viktors atvēra muti un tad aizvēra to, nespēdams pateikt ne vārda.

      "Tāpēc viņš tevi nelaida." Un arī mēs. Tāpēc viņš mūs saveda kopā. Mēs neesam tie, kas pulcējās. Viņš mūs saveda kopā. Ar rokām. Un nevis СКАЧАТЬ