Laika cilpa. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ pagrabā, atstājot aiz sevis smaržīgu tumšu taku.

      Nikolajs kļuva mežonīgs. Smagi elpodams, viņš spļāva viņas virzienā, pagriezās un skrēja uz biroju.

      Viņa smagais ķermenis šūpojās uz sāniem, kājas, pildītas ar svinu, tik tikko paklausīja, bet sirdi plosošais telefona zvans nepielūdzami un neatlaidīgi vilka viņu uz priekšu.

      Kad viņš iebrāzās birojā, aparāts joprojām zvanīja, lai gan viņam bija cerība, ka zvanītājs vispirms padosies.

      Skrienot viņš domās iztēlojās, kā viņš paķers trako ierīci un no visa spēka dauzīs to uz grīdas, bet, kad Nikolajs apstājās pie galda, niknums gandrīz pilnībā izgāzās. Viņš smagi elpoja, viņa sirds spēcīgi dauzījās, viņa deniņos skanēja kā bungas. Nāvessoda vietā viņš ar trīcošu roku pacēla klausuli un teica:

      – Skola, es klausos…

      – Sveiki! – atbildē atskanēja sievietes balss, un pēc toņa viņš uzreiz saprata, ka būtu labāk, ja neceltu klausuli. – Sveiki! Tu esi klāt⁈ Kāpēc nepaceļ klausuli? Kurš… Vai jūs zināt, kur ir mūsu bērni? Esi sestais! Ir jau pusvienpadsmitos, viņiem bija jāatgriežas sešos vakarā, bet neviena nav! Vai tu mani dzirdi? Sveiki!

      "Es dzirdu," viņš strupi atbildēja, cenšoties atvilkt elpu. Gaiss izplūda no plaušām ar pretīgu svilpienu.

      "Kāpēc tu klusē," sieviete eksplodēja. "Es pieprasu zināt, kur atrodas mūsu bērni!"

      "Es neklusēju," viņš atbildēja, nesaprotot, par ko runā.

      – Ko ir grūti dzirdēt! Dodiet man direktoru! Vai kurš ir skolā! Tūlīt!

      – Nu, iedod man telefonu! – pēc satraukuma atskanēja vīrieša balss. – Sveiki! Ar ko es runāju?

      Nikolajs paskatījās uz savu atspulgu spogulī. Sarkana seja, loki zem acīm, zilgans deguns, nokarens vēders, savilkts kopā ar brūnu džemperi.

      – Ar sargu.

      – Ar ko? vai tu joko⁈

      Viņš nejokojās. Slēgtajā direktores kabinetā, tālāk gaitenī esošajā skolotāju istabā telefoni turpināja zvanīt kā traki.

      Un pēkšņi no kaut kurienes dziļi skolas iekšienē atskanēja blāvs, uzstājīgs klauvējiens, kas lika viņam saraustīties. Viņi bungoja pie durvīm, netaupot pūles, un šīs skaņas kā trauksmes zvans izkaisījās pa visu skolu.

      – Sveiki! Sveiki!!! – uztvērējs iekliedzās. Viņš noņēma to no auss, paskatījās uz vienmērīgajiem caurumiem, no kuriem plūda sašutuma pilns gaiss, un uzlika to uz sviras.

      Durvis drebēja zem nezināmu cilvēku sitieniem un tā nebija policija. Neviens savu svētdienas vakaru nepavadīs, meklējot dažus neveiksmīgus elektriskos skaitītājus.

      Varbūt viņas jaunā drauga bijušais atveda draugus, lai sadraudzētos ar viņu? – man pēkšņi iešāvās galvā traka doma. Viņa jaunā mīla Anyuta, kuru viņš satika rindā pēc desas, nesen atzina, ka vīrietis, ar kuru viņa izšķīrās, viņu vajā, zvana un pat draud…

      Bet kā viņš zināja, kur es strādāju? Tomēr viņa pati varēja izpļāpāties. Kādas stulbas sievietes! – viņš sadusmojās, dodoties uz ārdurvju pusi.

      Viņā atgriezās apņēmība, un dīvainais zvans ar izmisušo māti, kura nevarēja atrast savu jautro pēcnācēju, izlidoja no viņa galvas.

      Nikolajs piegāja pie durvīm un grasījās tās atvērt, bet tad, padomājis, iegāja ieejas vestibila stūrī. Viņa rokā bija smaga tērauda liekšķere ar garu rokturi. Sētnieks atstāja šeit savus darbarīkus, lai no rīta nevilktos pagrabā. Ja vēlas, šī liekšķere varētu nogalināt mežacūku.

      Koļa pasmaidīja, iztēlojoties, kā platais audekls gulēja tieši uz Aņutas likumpārkāpēja vainaga, un pagrieza atslēgu, stumjot durvis ar kāju.

      Durvis atsitās pret kaut ko mīkstu, un viņš ļauni nomurmināja, atverot tās plašāk.

      No otras puses atskanēja apslāpēta, nožņaugta balss, tā šķita sievišķīga, un uzreiz atbildēja vīrieša balss, rupja un sašutusi.

      – Kāpēc tu spied vaļā?

      "Es grasos kādam nogriezt galvu…" Nikolajs draudīgi norūca, paceļot liekšķeri virs galvas un izlecot no galvenās ieejas skolā.

      Pagāja zināms laiks, līdz viņa acis pielāgojās tumsai, un, kad viņš spēja atšķirt apkārtējo telpu, viņam izplūda auksti sviedri.

      Piecpadsmit cilvēku un varbūt pat vairāk stāvēja uz skolas kāpnēm un tieši blakus durvīm.

      – Kas tu esi? – jautāja gudrs vīrietis vieglā Boloņas lietusmētelī, kurš pēkšņi iznāca aiz durvīm.

      – Es? – Nikolajs nervozi paskatījās apkārt. – Es… simts… dzimis. Un kas esi tu?

      – Kāpēc jūs neatbildat uz zvaniem? – vīrieša balss bija stingra. valdzinošs.

      – Uh… es… braucu apli.

      – Apbraukt? Vai viņi to tagad sauc? – svešinieks nošņāca gaisu un pamāja ar roku. "Mums jāiet uz skolu, jāzvana direktoram, direktoram, policijai, jebkuram citam." Tas ir skaidrs? Nekavējoties izlaidiet!

      Nikolajs atkāpās, domādams aizcirst durvis nekaunīgajam apmeklētājam sejā, taču viņam izdevās pielikt kāju sev priekšā. Sieviete, kas stāvēja viņam blakus, sāka lāpīt uz priekšu kā tanks. Pūlis aiz viņas kļuva satraukts, kāds kliedza viņam jau zināmus vārdus:

      – Kur ir mūsu bērni, zvaniet direktoram!

      – Pietrūkst!

      Vīrietis atrāva roku no durvīm un, maigi turēdams viņu aiz elkoņa, iegrūda priekšnamā.

      Nikolajam pat nebija laika pamirkšķināt aci, kad viss satrauktais un sašutušais pūlis devās uz biroju. Pa pamestajiem gaiteņiem izskanēja satrauktas sieviešu balsis. Vīrieši, trīs vai četri, pārsvarā klusēja.

      Viens no viņiem modernā ādas jakā piegāja pie sienas avīzes, nostājās tieši uz krusta zem tās un sastinga, lasīdams neveiklās rindas.

      – Tu nedrīksti tur iet! – Nikolajs vēroja, kā pūlis piepilda kabinetu, tad pamāja ar roku.

      Vakars negāja labi, to viņš diezgan skaidri saprata, kā arī to, ka visticamāk tiks atlaists zem raksta. Tas nozīmē, ka nauda par skaitītājiem būs jāatdod.

      Seju, klāta ar lielām sviedru krusām, izkropļoja mokošu sāpju grimase.

      8. nodaļa

      1941 gads

      – Ko mēs ar šo lietu darīsim? – Deniss apburts čukstēja un izstiepa pirkstus, lai pieskartos dīvainās ierīces melnajām pogām.

      Katja СКАЧАТЬ