Laika cilpa. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ – Tu…

      "Ar mani nekas nav kārtībā, Bugor," Červjakovs asi sacīja. – Tas esmu es, personīgi, jūs nekļūdāties.

      – Es dzirdēju… viņi tev iedeva torni…

      "Viņi to iedeva un atņēma," Červjakovs atkal iesmējās. – Kāpēc jūs sadzīvojāt kā elki, dodiet, dodiet! Vai arī jūs neesat priecīgs mani redzēt?

      Kas ir tornis? – pazibēja viņas galvā, taču atbilde uzreiz netika atrasta, un nebija īstais brīdis par to domāt. Liza sastinga, klausoties saspringtajās balsīs.

      Puiši pie galda saskatījās.

      "Protams, mēs priecājamies…" visiem atbildēja lielais puisis, kuru Červjakovs sauca par Bugoru.

      Gluži kā filmās par izbēgušajiem noziedzniekiem, Liza nodomāja, tik tikko noturoties kājās. Likās, ka viņu pārņēma stingumkrampji, viņas ķermenis un seja bija paralizēti, viņa tik tikko spēja elpot un juta, ka no bailēm tūlīt noģībs.

      – Bet…

      – Es ilgi nepalikšu… mēs pārnakšņosim un no rīta izbrauksim. Mēs tevi pārāk neapmulsināsim, vai ne Liza?

      Puišu uzmanība pievērsās meitenei. Tajā brīdī viņa bija gatava krist jebkur, lai tikai neatrastos izsalkušā vilka skatiena krustpunktā, jūtot savu figūru.

      – Kas viņa ir? – Bugors jautāja, pakratīdams galvu.

      "Jo mazāk jūs zināt, jo labāk gulēsit."

      "Tas ir labi, tante," nomurmināja viens no puišiem, nedaudz pieceļoties no ķebļa.

      "Tikai viņa ir dīvaina," piebilda otrais.

      "Un, ja kāds cits viņai to saka, es viegli un dabiski padarīšu savu smaidu plašāku…" Červjakovs lēnām devās uz galda pusi.

      Liza domāja, ka tagad viss beigsies – ātri un, visticamāk, ne viņiem par labu. Un tad… Viņa aizvēra acis.

      Iestājās klusums. Grīdas dēlis čīkstēja viņam aiz muguras, garais vīrs atkāpās, paredzot kautiņu, un sastinga pret sienu, spocīgi vērodams telpā notiekošo.

      Viņas sirds sažņaudzās. Tagad viņi nogalinās Červjakovu. Četri… nē, pieci pret vienu. Jūs varat to ignorēt. Ko viņa darīs pret veseliem puišiem? Viņi saplosīja viņu gabalos kā izsalkušu savvaļas suņu baru – viņa savulaik bija lieciniece līdzīgam slaktiņam, tikai suņi plosīja nevis cilvēku, bet to pašu suni – pie miskastes, cīnoties par pārtiku vai teritoriju. Viņa nekad neaizmirsīs šo žēlojošo gaudošanu, kas uz dusmīgas riešanas fona pārvērtās ilgā, nemitīgā vaimanā.

      Un tad huligāni viņai uzbruktu, par to tagad nebija šaubu.

      Viņa nedaudz atvēra acis, tumsā meklēdama durvis – ja garas nesāpēs un viņa varētu atbīdīt aizbīdni, tad varbūt…

      Tajā brīdī Červjakovs zibenīgā ātrumā izlēca uz priekšu un atradās blakus pussālī sēdošajam puisim. Viņa rokā kaut kas pazibēja – pašam puisim pat nebija laika pakustēties, pirms viņa raustošais Ādama ābols tika nospiests zem taisna skuvekļa.

      – Nu, vai tu esi pirmais? – Červjakovs bija pilnīgi mierīgs, un tas Lizu pārsteidza visvairāk. Viņš pasmaidīja un ar brīvo roku noglāstīja puiša pliko galvu.

      "Par ko tu runā, Červa…" Bugai samiernieciski sacīja. – Nomierinies. Mēs jokojām. Jā, puiši?

      Ādama ābols raustījās, un maza asins lāse notecēja pa lieso krūtīm.

      Skuveklis pazuda tikpat ātri, kā bija parādījies. Liza pat nepamanīja, kur Červjakovs viņu paslēpa.

      – Tātad es jokoju! Vai tiešām tici, ka es varu viegli… ar savām rokām… – Červjakovs pagāja metru tālāk un pamāja galda virzienā: – Vai ir ko ēst? Mēs esam noguruši, mēs ceļojam tālu, vai Lisa?

      Meitene neatbildēja. Bēgšana bija neizdevusies, un viņa tagad nožēloja, ka nebija aizbēgusi pirmajā sekundē, kad bija tāda iespēja.

      Bugors atviegloti iztaisnoja plecus:

      – Ei, Long, paņem mūsu draugiem kartupeļus no krāsns. Piedod, Červa, ar ko tu esi bagāts? Laiki ir tagad… tu saproti…

      Izrādās, ka viņi viņu tā sauca: “Ilgi,” pie sevis atzīmēja Liza. Puisis pamodās, metās tumsā un drīz vien atgriezās ar melnu podu, no kura nāca ārā tvaiki.

      Tikai tagad Liza sajuta, cik viņa ir izsalkusi. Viņai par šausmām viņa saprata, ka arī ļoti vēlas iet uz tualeti – bet kā lai to pasaka sešu puišu klātbūtnē?

      "Un atnesiet vēl dažus krēslus, likās, ka daži bija skapī," Bugors pavēlēja.

      Ilgi paklausīja un pēc divām minūtēm viņi jau sēdēja pie galda.

      Bugors paņēma pudeli, paskatījās uz Lizu un sacīja:

      – Viņa izskatās diezgan jauna. Nekas?

      "Nekas," atbildēja Červjakovs, ar kailām rokām satverdams karsto kartupeli. – Ielejiet to.

      Brilles saskandināja. Tie izskatījās gandrīz līdzīgi tiem, no kuriem mans tēvs dzēra sestdienās un dažreiz arī nedēļas laikā.

      – Forši, ja? – Bugors lielījās. – Kristāls!

      – Jā! – atbildēja Červjakovs, izelpojot no mutē degošā kartupeļa.

      Viņš piepildīja glāzes līdz malām. Viens no viņiem atradās tieši Lizas priekšā. Long izlēja milzīgus marinētus gurķus no burkas uz liela šķīvja galda vidū.

      "Es to atradu pagrabā," viņš teica.

      “Labi, zaķi, apsēdies jau,” Bugors viņu apturēja, un Longs apsēdās blakus Lizai, tad padomāja un pabīdīja krēslu tālāk – par laimi, vieta atļāva. Viņa atviegloti nopūtās. Viņš un Červjakovs sēdēja pretī pārējiem pieciem puišiem – viens otram pretī.

      – Nu, Červa, laipni lūdzam! – Bugors pacēla glāzi. – Parasti viņi neatgriežas no turienes, kur biji. Tik veiksmīgs…

      Červjakovs paskatījās uz Bugru, tad pievērsa skatienu Lizai un pamāja.

      "Es tev to teicu," viņš viņai teica. – Ar mani tu nepazudīsi.

      Viņš iešūpoja glāzi mutē, sašķobījās, izelpoja un paņēma no šķīvja gurķi, trokšņaini ievilkot gaisu caur nāsīm.

      – Oho!!! Izvēlīgs!

      – Nu, pabāz! – Bugors nomurmināja un arī atsita glāzi. Pārējie sekoja.

      Nav ko darīt, viņa nodomāja un pacēla glāzi pie mutes. No smaržas viņai reiba galva, viņa aizvēra acis un iedzēra vieglu malku, uzreiz СКАЧАТЬ