Laika cilpa. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ uniformās un plecu siksnās, kuri nolasa sausu dienesta ziņojumu par to, kā viņi tika aizturēti apsargājamās militārās vienības teritorijā, kur viņiem nebija tiesību iekļūt plkst. visi. Un pirmajā rindā, atzveltnes krēslos ar sarkanu polsterējumu, vecāki sēž balti no kauna.

      Viņi gāja pa mežu lokā un iznāca, kad stabs nebija redzams. Lisa pat domāja, ka viņa pamanīja militāristu spilgtā prožektora gaismā, kas stāvēja pie barjeras – viņš bija ar šauteni, lai gan šķita, ka sen armijā viņi šāva no ložmetējiem.

      Drīz vien malās esošie koki izretināja, kreisajā pusē sāka parādīties noplukušas būdiņas un šķūņi, taču apkārt bija tik tumšs, ka viņa īsti neko nevarēja saskatīt. Nevienas gaismas.

      Viņi nogriezās uz lauku ceļa – no noguruma Liza bija pilnībā apmaldījusies un nejuta ne attālumu, ne laiku. Ķermenis gaudo no sāpēm un noguruma.

      No sāniem kaut kas grabēja, viņš iegrūda viņu šauros vārtos, zari sita viņai pa seju, un viņas kāja iekāpa dziļā peļķē un uzreiz kļuva slapja.

      Liza savā priekšā ieraudzīja tumšu siluetu – tā bija diezgan liela māja ar stiklu un verandu.

      Červjakovs uzkāpa pa pakāpieniem, atbalstīja ausi pret durvīm un klausījās. Viņa seja smīnēja.

      Nedaudz atkāpies, viņš strauji pieklauvēja – Lizai likās, ka tas ir kaut kāds kods, divi gari un divi īsi klauvējieni.

      Sākumā nekas nenotika. Tad Červjakovs pieklauvēja vēlreiz, uzstājīgāk.

      Loga aizkars raustījās, aiz tā pazibēja bālgana ēna, un pēc mirkļa aizbīdīja aizbīdni, atslēga pagriezās un durvis atvērās tikai par centimetru.

      Liza dzirdēja vīrieša elpošanu no otras puses, viņš bija skaidri satraukts.

      Tad no tumsas atskanēja vīrieša balss:

      – Tārps? Vai Tu esi? No kurienes tu nāc?

      Červjakovs iespēra pa durvīm, un skaļrunis ielidoja iekšā. Mājā atskanēja dārdoņa, spaiņi lidoja, no sienas ar trulu skaņu nokrita kaut kas smags. Viņa baidījās, ka pamostos visa māja, viņas vecāki, vecmāmiņas, vectēvi – visi, kas tur droši vien gulēja iekšā un instinktīvi atkāpās.

      "Vai šādi jums vajadzētu satikties ar veciem draugiem?" – Červjakovs apmierinātā balsī iesaucās. Viņš pagriezās, pamanīja meiteni atkāpjoties un viņa sejā izplūda apmierināts smaids. "Ei, nāc iekšā, nekautrējies," viņš kliedza meitenei. – Beidzot esam mājās.

      6. nodaļa

      "Mājās?" – Liza nodomāja, bet apstājās un sastinga, gaidot, kas notiks tālāk.

      Viņai par pārsteigumu neviens neizlēca uz verandas, nekliedza, ka ir visus pamodinājis, un nekas nenotika.

      Māja, kuras priekšā viņa stāvēja, izskatījās pēc parastas vasarnīcas vai ciema būdiņas – viņa, patiesību sakot, nespētu atšķirt vienu no otra. Nepretenciozi, taču pēc izskata diezgan lieli, logi bija ierāmēti ar baltiem grebtiem rāmjiem un visi (izņemot vienu) bija aizsegti ar slēģiem. Gaisma iekšā nedegās.

      Liza atskatījās. Nedaudz tālāk pa lauku ceļu viņa ieraudzīja vēl vienu līdzīgu māju, kam sekoja pāris mazākas apmēram simts metru tālāk. Starp tām nejauši drūzmējās greizas nojumes – tomēr nebija nevienas dobes vai siltumnīcas, kas liecinātu par vasarnīcu ciematu.

      Varbūt mājā ir telefons un viņa var piezvanīt vecākiem, kuri, protams, jau kļūst traki, viņa nodomāja, un šī doma deva apņēmību.

      Neskatoties uz to, viņa neuzdrošinājās iekļūt nepazīstamā mājā, pat ja bija klasesbiedrs, līdz Červjakova nokāpa pāris pakāpienus un paņēma (pareizāk sakot, satvēra) viņas roku.

      "Mēs esam mājās," viņš atkārtoja, skatoties viņai tieši acīs. -Tev nav no kā baidīties. Skaidrs?

      Viņa pamāja ar galvu, jūtot vieglu sliktu dūšu un trīcot ceļos. Viņa nekad nebija bijusi viena kaut kur ārpus pilsētas nepazīstamā mājā un pat naktī.

      Liza paklausīja, un turklāt vienkārši nebija iespējams pretoties daudz spēcīgākajam Červjakovam.

      Galu galā, KAS MAN VARĒTU BŪT? – viņš nodomāja, mēģinot atmest ne reizi vien no vecākiem dzirdētos stāstus, šausminošos to detaļās par to, kas VAR NOTIEK AR MEITEŅĀM, KAS ATGRIEŠAS MĀJĀS VĒLU.

      BET VIŅA NAV VIENA, jā, tāpēc tagad viss būs savādāk.

      Liza uzkāpa pa kāpnēm un iegāja mājā.

      Vīrietis, kurš pakrita, jau bija pielēcis kājās. Viņa seja bija gandrīz neredzama, bet Liza saprata, ka nez kāpēc viņš ir ļoti nobijies, varbūt pat vairāk nekā viņa, un šis fakts deva viņai spēku.

      Ja tas puisis tik ļoti baidās no Červjakova, tad, kamēr viņa ir kopā ar viņu, nav jāuztraucas, viņa nolēma, lai gan viņas iekšējais kritiķis kliedza par viņas argumentācijas pilnīgu neatbilstību.

      Puisis – gara auguma, par galvu garāks par Červjakovu, retiem matiem, kas izspraucās uz dažādām pusēm, ģērbies vecās lupatās – atkāpās uz baltajām durvīm aiz muguras. Viņš pakratīja galvu, it kā negribēdams ticēt redzētajam, un tikmēr Červjakovs turpināja smaidīt kā Češīras kaķis. Šajā smaidā nevienam nebija nekā laba vai laipna.

      – Bet… tu aizbrauci… – garais čukstēja, – policisti… tev iedeva torni…

      "Viņš aizgāja un atnāca," Červjakovs pasmīnēja. – Vai arī tu neesi priecīgs mani redzēt?

      – Es? Protams… Priecājos… – ar ilgu žagas sajūtu Liza sajuta izgarojumu smaku, tādu, kāda dažkārt svētdienās nāca no tēva, un viņa sarāvās.

      Viņa neko nesaprata viņu vienzilbiskajā sarunā, un tikmēr garais turpināja atkāpties un atskatīties uz durvīm.

      – Vai tu neesi viens? – Červjakovs pēkšņi jautāja, ar asu kustību pabīdīja garo malā un atrāva vaļā koka durvis, uz kurām karājās vecs kalendārs – Liza ieraudzīja Staļina portretu un mirgojošo gadu – “1937”.

      Durvis čīkstēja un palēcās uz sāniem. Un, lai gan lielajā telpā, kas pavērās viņu priekšā, bija diezgan tumšs, svece, kas stāvēja galda vidū lielā un neveiklā svečturī, skaidri izcēla četru puišu saspringtās sejas, kas startā bija sastingušas kā dzinējsuņi.

      Viņu galvas bija noskūtas. Ļaunajās acīs uzliesmoja oranžas liesmas mirdzums. Lielākā no viņiem priekšā, kas sēdēja pie galda, stāvēja liela, duļķaina pudele un gulēja dūšīgs nazis. Viena viņa acs bija klāta ar acu sāpēm.

      Liza sašūpojās. Viņai pietika ar vienu skatienu, lai saprastu, kur viņa ir nonākusi. Vecāki to sauca par šausminošo vārdu "NOMA".

      Pārējie trīs puiši bija kaut kā identiski, neizteiksmīgi. Viņi izskatījās kā aizbēguši pusaudži no nepilngadīgo ieslodzījuma centra, СКАЧАТЬ