Laika cilpa. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ style="font-size:15px;">      "Un tāpēc jūs nekad nezvanījāt vai nerakstījāt… lai uzzinātu."

      Deniss nolieca galvu.

      – Atvainojiet. Gāju citā skolā, citā pilsētā, sāka griezties, griezties… tikai ik pa laikam kaut kur Klusā okeāna vidū skatījos zvaigznēs un domāju – kas tas viss? Bet man bija bail pat sākt atcerēties. Man šķita, ja es iegrimšu šajā bedrē, es varētu neizpeldēt, bezdibenis mani iesūks.

      "Un es zināju, ka tad kaut kas notika," Līza pēkšņi teica, un visi uzreiz paskatījās uz viņu. – Jā, nebrīnies.

      Viņa pēkšņi atgrūda krēslu, piecēlās kājās, devās prom uz izbalējušu sienu, kas attēloja idillisku meža gleznu, pagriezās un ar asu kustību novilka savu brīvi silto džemperi, atsedzot plecu.

      "Kungs," Pēteris čukstēja.

      Deivida acis kļuva apaļas, viņš pat nedaudz attālinājās un pacēla rokas, it kā slēpjoties aiz tām.

      Uz tievā graciozā pleca, krītot uz apakšdelma, atradās duncis, kas savijies ar rozi ar asiem ērkšķiem un caururbj galvaskausu. Blakus šim zīmējumam, kas izgatavots ar zilu pirmsūdens tinti, bija divi burti – “CHK”. Veids, kādā tika izveidots tetovējums, liecināja par izpildītāja zemo prasmju līmeni. Nevienmērīgas līnijas, nesamērīgi elementi un kaut kāda pirmsūdens vienkāršība acīmredzami neatbilda pasūtītāja iespējām.

      – Kurš tev iedeva tādas daļas? – Šarovs aizsmakušā balsī jautāja. Viņš bija redzējis daudz cietuma tetovējumu, bet šis skaidri bija no cita laika.

      Zinot, cik šī sieviete ir bagāta, viņai pat prātā neienāca, kā viņai izdevās uztaisīt tik šausmīgu tetovējumu un kas viņai lika spert šo soli, kad tagad pat lētajā tetovēšanas salonā to var izdarīt tūkstošreiz skaistāk , modernāks un labāks.

      – Vai esat nokavējis savu termiņu? – Viktors neizturēja. Viņš kolonijā redzēja neskaidri līdzīgus dizainus, un parasti tos nēsāja ļoti veci ieslodzītie.

      Liza pamāja ar galvu un atgrieza piedurkni savā vietā.

      "Tas ir tas, ko es atvedu līdzi no Zarnitsa," viņa teica.

      "Oho…" Deniss šokēts teica. – Kā tas ir iespējams, tu joko?

      – Es nemaz nejokoju. Es par to daudz domāju un, kā jūs saprotat, līdz šim nevienam to neesmu rādījis. Es nezinu, no kurienes viņa nāca.

      – Kas ir čeka? Ārkārtas komiteja? – jautāja Pēteris.

      Liza nopūtās un devās uz sava krēsla pusi, bet tad Viktors piecēlās un apturēja viņu ar žestu.

      –Vai vari parādīt vēlreiz?

      Viņa prātā pazibēja dīvaina, sen aizmirsta atmiņa – to nepārprotami izraisīja šī spontānā demonstrācija, un viņš baidījās, ka nespēs to saglabāt atmiņā.

      Liza apņēmīgi pamāja ar galvu.

      – Nē.

      – Pagaidi, Liza! Lūdzu. Tas ir ļoti svarīgi.

      Liza neizlēmīgi apstājās, viņas grezni sarkano matu mops šūpojās, un ausīs pazibēja mazi dimanta auskari.

      – LABI. Divas sekundes. Katru reizi, kad es viņu redzu, es gribu amputēt savu roku,” viņa teica neparasti klusā balsī.

      – Kāpēc jūs to nepārkrāsojat vai neizņemat? – Deniss bija pārsteigts. – Mūsdienās viņi to viegli izdara.

      – Vai mums ir ko dzert? – viņa pēkšņi jautāja.

      Aizsedzot vienu roku ar otru, Viktors diskrēti nospieda telefona slēdža pogu. Pat ja fotogrāfija iznāks izplūdusi, pietiks, lai vēlāk izpētītu tetovējumu. Kaut kas viņam teica, ka Liza nekad vairs nerādīs draudīgo zīmējumu.

      Viktors paskatījās uz Šarovu, bet viņš tikai paraustīja plecus.

      – Piemēram… izņemot tēju…

      Pēteris noplātīja rokas.

      – Labi, mēs tevi pierunājām. Katram gadījumam paņēmu pudeli. Kā es zināju… – Viņš noliecās, attaisīja sporta somu ar NHL hokeja kluba Vašingtonas Capitals emblēmu un, rakņājoties pa to, izvilka aizkorķētu Chivas Regal viskija pudeli.

      "Es paņēmu to, kas bija seifā…" viņš apmulsis sacīja, pamanījis uz viņu vērstos skatienus.

      "Nu, Petja…" Deniss apbrīnojami teica. – Tu esi savā garā!

      – LABI. – Pīters atkal noliecās un izņēma divas šokolādes tāfelītes un kaltētu banānu paku.

      Kad visi, izņemot Dāvidu, bija izdzēruši piecdesmit gramus un Pīters atkal ielēja viskiju plastmasas glāzēs, Liza pēkšņi teica:

      "Protams, neviens no jums nepamanīja, kāpēc es valkāju T-kreklus un blūzes ar garām piedurknēm no sestās klases trešā ceturkšņa."

      Visi, kas sēdēja birojā, saskatījās.

      "Likās, ka notiek dažas sarunas… kas jums ir… atvainojiet, kaut kāds jostas roze vai herpes… ko mēs izdomājām tualetē dūmu paužu laikā," Pēteris iesāka. "Bet tad, cik es atceros, visi nolēma, ka esat kautrīgs." Un kaut kā tas sakārtojās.

      Liza pamāja.

      "Tās bija pilnīgas šausmas." elle. Mani vecāki gandrīz kļuva traki. Viņi domāja, ka esmu pievienojies kaut kādai bandai, ka mani ir savervējuši ieslodzītie, ka esmu kļuvis par noziedznieku… īsi sakot, man vajadzēja daudz pūļu, lai viņus pierunātu, lai viņi par to nestāsta. tas puisis… kuru vispār tu saproti. Pelēkā uzvalkā. Es apsolīju, ka līdz skolas beigām neiegūšu nevienu B. Un tā bija mūsu vienošanās, kas mums bija jāievēro. Man tas bija mežonīgi grūti. Tu pat nevari iedomāties…” Viktors pamanīja, kā viņas acu kaktiņos dzirkstīja asaras. Dzelzs sieviete, miljardiere, kas no nulles izveidoja Krievijas lielāko spēļu impēriju, tagad sēž un gandrīz raud viņu priekšā. Un tad… visi viltīgi par viņu čukstēja un smējās. Par viņas dīvaino uzvedību. Lai gan… ja tā padomā, katrs, kas tur viesojās, kaut ko slēpa.

      "Es nezinu, vai viņi būtu gatavi izpildīt savus draudus, ja man neizdosies un iegūtu vismaz vienu B." Varbūt jā. Tie bija tādi cilvēki…” Viņa iegrauza pirkstus galda virsmā. – Kopumā tam nav nozīmes. Man neizdevās. Bet… ko tas man maksāja…

      Pīters lēnām ielēja viņas glāzē viskiju un ar pudeli rokā apstājās. Liza pat nepamanīja viņa kustību.

      "Ak, sasodīts…" viņš čukstēja. "Galu galā es arī… teicu visādas lietas…" viņa roka nedaudz trīcēja.

      Liza uzlika brīvo roku viņam uz pleca.

      "Nekas, Petja, tā ir pagātne." Jūs jautājat, kāpēc es nenoņēmu tetovējumu. Pirmkārt… astoņdesmitajos gados nebija salīdzinoši drošu veidu, kā to izdarīt СКАЧАТЬ