Spoku sargs. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ pilnībā pārklāj. Pēc tam, kad viņš izdarīja burvestību, viņam parādījās caurspīdīgs, tikko pamanāms kristāla tērps, ķivere, cimdi un pat zābaki.

      Līdz otrās nodarbības beigām es varēju izveidot tikai vienu cimdu, kas apņēma manu roku, bet es to nemaz nejutu.

      «Iedomājieties, cik kilogramus svērtu šādas bruņas, ja tās būtu izgatavotas nevis no metāla, bet gan no Mari monitora ķirzakas izturīgas ādas.» Bet jūs varat pasargāt sevi jebkurā laikā un vietā, bez jebkāda aprīkojuma un pat nejūtot svaru. Tu pats saproti, ka kaujas laikā katra liekā detaļa un īpaši liekais svars padara tevi neveiklāku un bremzē kustības ātrumu.

      – Piekrītu. Šīs bruņas ir daudz labākas. Cik lielu un kādu uzbrukuma spēku tas spēj izturēt?

      – Tas ir atkarīgs no jums un jūsu iespējām. Jūs pats zināt, jo augstāks ir jūsu rangs, jo spēcīgāks ir ierocis un stiprākas bruņas. Tagad galvenais ir iemācīties to izveidot.

      Šajā laikā noskanēja zvans, un es steidzos uz ēdamistabu, lai nestāvētu garā rindā. Nolicis uz paplātes visu, ko biju iecerējis ēst, paskatījos apkārt, vai nav brīvas vietas un ieraudzīju Gorinu. Viņš uzmanīgi izlikās mani nemanām, lai gan sēdēja pretī kasei. Nu man ir labāk. Varbūt viņš beidzot ir nomierinājies.

      Pēc pusdienām es sāku nodarbību par plaisu vēsturi. Mazais vecais vīrs, profesors, monotonā balsī runāja par to, kā pirms trīssimt gadiem parādījās pirmais Rifts, bet pēc tam dažu nedēļu laikā parādījās vēl vairāki desmiti. Toreizējais imperators Valentīns Uzvarošais lika noslēgt plaisas ar augstu sienu un novietot apsardzi, lai neviens tur neietu. Viņš vēl nezināja, ka briesmas slēpjas iekšā. Tikai tad, kad monstri sāka regulāri ielauzties mūsu zemē un izpostīja veselus ciematus, imperators izveidoja pirmo ģildi, savācot to no labākajiem burvjiem. Nedaudz vēlāk tika atklāti plosti un pēc tam citas vērtīgas lietas, ko Rifts deva.

      Kopš tā laika Rifti ir parādījušies vēl vairākas reizes, taču ne tik lielā skaitā, un pēdējo trīsdesmit gadu laikā nav bijis neviena jauna Rifta.

      Ar interesi klausījos lekciju un pēc nodarbības vērsos pie skolotājas, lai pajautātu, kāda literatūra man par šo tēmu jālasa. Viņš bija ļoti priecīgs, jo bija pieradis, ka studenti īpaši nevēlas apgūt viņa disciplīnu, tāpēc viņš no ādas portfeļa izņēma divas grāmatas un pasniedza tās man. Bet ar nosacījumu, ka noteikti atdošu. Es apsolīju un, satvērusi grāmatas zem rokas, devos uz kopmītnes pusi. Bija jau pieci vakarā, un mēs ar Lizu vienojāmies satikties sešos.

      Pēc rakšanas pa savu skapi, es izvēlējos tīrāko uzvalku un pēdējo tīro kreklu. Tāpēc ceļā uz Lizas māju man nācās piestāt pie studentu veļas mazgātavas un nodot netīrās drēbes, par mazgāšanu samaksājot piecus rubļus.

      Apsargs pie Lizas mājas vārtiem sākumā skatījās uz mani ar aizdomām, bet viņš pavadīja mani mājās un ziņoja par manu ierašanos. Kamēr es gaidīju Lizu, es staigāju pa viņas mājas pirmo stāvu un atzīmēju, ka viņai ļoti patīk rozā krāsa. Pat sienu krāsa bija gaiši rozā, nemaz nerunājot par mēbelēm, paklājiem un dažādiem sīkumiem.

      – Esmu gatavs. Ejam,» viņa teica un noskrēja lejā pa kāpnēm no otrā stāva.

      Viņa bija ģērbusies mētelī ar melnu flitetu kleitu apakšā. Viņa izskatījās lieliski, ko es viņai uzreiz pateicu. Liza pasmaidīja un satvēra manu roku. Tuvums viņai lika manai sirdij paātrināties, taču es to neizrādīju un lēnām vedu viņu uz izeju. Uz ceļa ārpus akadēmijas mūs jau gaidīja taksis, kuru biju iepriekš izsaucis.

      Mēs apsēdāmies aizmugurējā sēdeklī, un Liza sāka runāt par to, kā norit viņas praktiskā apmācība. Kā izrādījās, Efims Prohorovičs nesteidzās mācīt pārējiem manā kursā izveidot spoku ieročus. Pēc tam, kad visi iemācījās izgatavot dunci, ko nevarēja mest, bet tikai turēja rokās, viņš viņus pārcēla uz teorētisko apmācību spoku bruņu pamatos. Visticamāk, viņš mani mācīja savādāk, jo es devos uz Rifts.

      Restorāns Lepota, uz kuru uzaicināju Lizu, tika uzskatīts par vienu no dārgākajiem pilsētā un tur drīkstēja uzturēties tikai aristokrāti. Pagājušajā gadā bija milzīgs skandāls, kas izcēlās pēc tam, kad viņi atteicās ielaist bagātu rūpnieku no vienkāršajiem cilvēkiem. Man nepatika vicināt savu titulu, bet šajā gadījumā man tas bija jādara, ja gribēju, lai mani ielaiž.

      Izkāpām no taksometra un devāmies uz restorāna augsto lieveni. Pēkšņi tieši pie ieejas es sajutu aukstumu, kas pārskrēja pa muguru un sastinga pakausī. Tas notika ar mani, kad bija briesmas. Bet ne tikai man, bet arī tiem, kas ir man blakus. Es apstājos, izveidoju zobenu un piesardzīgi paskatījos apkārt.

      – Kostja, kas noticis? – Liza uztraucās.

      – Es vēl nezinu, bet…

      Man nebija laika pabeigt teikumu, jo no tuvākās vārtejas atskanēja kņada.

      – Iet uz restorānu. «Es tagad būšu klāt,» es pavēlēju un ieskrēju tumšajā vārtejā.

      Vispirms es ieraudzīju sievieti. Viņa lidinājās virs zemes, piespieda rokas pie rīkles un spārdīja kājas. Klusi atvērusi muti, viņa ar asarām acīs lūdza palīdzību. Pretī viņai stāvēja trīs tumšas figūras garos, melnos tērpos.

      – Hei, palaidiet sievieti vaļā! – es iekliedzos un pacēlu zobenu.

      «Nogalini viņu,» atskanēja aizsmakusi vecas sievietes balss, un divi no viņiem pagriezās pret mani.

      Man izdevās pamanīt, kā no halāta platajām piedurknēm izlauzās liesma un metās man pretī.

      – Sasodīts!

      5. nodaļa

      Liesma pieauga, tuvojoties man, tāpēc, kad es to cīnījos, tā jau bija tikpat liela kā mana galva. Viņam aizlidoja vēl vairākas burvestības, bet es vienkārši pielēcu malā un metos pretī burvjiem. Acīmredzot viņi no manis negaidīja tādu veiklību, tāpēc sākumā apmulsa un tad metās uz visām pusēm. Vecā sieviete, kura turpināja mocīt nelaimīgo sievieti, izrādījās tik draiska, ka, pacēlusi halāta malu, metās pēc saviem līdzdalībniekiem un drīz vien pazuda aiz kaimiņu mājām.

      Šajā laikā burvestība pārstāja darboties, un sieviete smagi nokrita uz ceļa. Viņa alkatīgi elsās pēc gaisa un nevarēja elpot. Es nometos viņai blakus un palīdzēju viņai piecelties. Es viņai neko nejautāju, ļāvu viņai atvilkt elpu. Pēc pāris minūtēm viņa pati runāja.

      – T-paldies. Viņi… es… Paldies,» viņa ar grūtībām runāja un svilpodama elpoja.

      Acīmredzot, vecais vanags kaut ko sabojāja, kad viņa viņu nožņaudza ar maģisku netikumu. Es zināju par šo burvestību, jo bērnībā mani interesēja dažādas maģijas studijas. Toreiz, desmit gadu vecumā, nolēmu, ka noteikti iemācīšos radīt spokainus ieročus un bruņas.

      – Paldies nevajag. Labāk nomierinies un atvelc elpu.

      Pirmo reizi cieši paskatījos uz sievieti. Viņa bija apmēram trīsdesmit gadus veca, ar tumšu ādu un tumši brūnām acīm, gandrīz melnām. Viņa bija ģērbusies daudzslāņu krāsainā kleitā, СКАЧАТЬ