Spoku sargs. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Spoku sargs - Edgars Auziņš страница 15
– Vai mēs pirmie ieejam? – piesardzīgi jautāju.
– Jā. Un es zinu to Riftu, tāpēc viss ir kārtībā. Parasti tajā dzīvo gliemeži. Tiesa, tie ir veselīga vilka augumā, un uz muguras ir indīgas tapas, taču tās visas ir mazsvarīgas lietas.
– Lieliski! Tad mēs jums piezvanīsim piektdien.
Mēs atvadījāmies un es atkal iegrimu spilvenos. Viss šis stāsts ar meiteni un Riftu bija tik neticams, ka man bija grūti aptīt galvu. Cik rūpīgi viņa visu pārdomāja. Vai ne viņa. Visticamāk, viņa bija tikai bandinieks, un par to bija atbildīga cita persona. Interesanti, ko viņš centās panākt, nosūtot divas ģildes bīstamā plaisā? Vai tiešām cilvēka dzīvības viņam nav vērtīgas?
Šajā laikā noskanēja modinātājs, un es negribīgi izrāpos no segas apakšas un ar nolietotām čībām iešļūcu vannas istabā. Pēc grauzdētas maizes un olu kultenes brokastīm ietinos šallē un devos ārā. Laiks bija sauss, bet pūta auksts ziemeļu vējš. Ar katru dienu kļuva vēsāks, tuvojās ziema. Es pat nopriecājos, jo man labāk patika sniega kupenas, nevis peļķes.
Šodien man bija tikai praktiskās nodarbības, par ko arī priecājos. Es zināju, ka tikai praktizējot un apgūstot jaunas burvestības, es varu paaugstināt savu rangu, un es to ļoti vēlējos. Kādu dienu es ieraudzīju Efima Prohoroviča amuletu, kas mirdzēja brūnā gaismā, un es arī gribēju ātri pacelties līdz viņa rangam. Turklāt es, tāpat kā daudzi, ļoti uztraucos, ka mani piemeklēs tāds pats liktenis kā Lakstīgalai un Vladam un palikšu dzeltenajā rangā. Šis bija pagrieziena punkts, pēc kura šķērsošanas vairs nebija jāuztraucas, atlikušās rindas jebkurā gadījumā tiks pakļautas kontrolei. Nu, ja jūs tiecaties uz šo.
Kad tuvojos treniņu laukumiem, ieraudzīju Gorinu, kurš arī gatavojās nodarbībām un pārģērbās. Viņš bija uguns locītājs, un pirms treniņa viņi vienmēr valkāja ugunsdrošus tērpus. Mani pamanījis, viņš uzreiz novērsās un turpināja aiztaisīt jakas pogcaurumus. Man ienāca prātā, ka varbūt tas bija Gorins, kurš uzstādīja Riftu, taču es nekavējoties noraidīju šo domu. Galu galā Gorins ir tikai students, un viņam nav iespējas ievietot savu personu nodaļā un veikt visu šo biznesu.
Efims Prohorovičs, kā vienmēr, mani sveicināja pacilātā noskaņojumā. Man pat kļuva ziņkārīgs, kāpēc viņš vienmēr ir pozitīvi noskaņots, bet es uzskatīju šo jautājumu par skolotājam nepiemērotu, tāpēc klusēju.
– Ko mēs šodien mācīsimies? – jautāju pēc sveiciena.
«Es jums teicu, ka līdz semestra beigām mēs iemācīsimies segt sevi ar bruņām.»
– Vai jūs katru stundu veicat bruņas? Mācīsimies vismaz šķēpu,» es ierosināju.
– Labi. Bet tikai pēc tam, kad esat izveidojis tieši tādu pašu vairogu, kādu zīmējāt.
– Labi. Tev būs vairogs,» es pamāju.
Nākamo divu stundu laikā es mēģināju izveidot vairogu, ko biju izdomājis pats, bet tas nevēlējās precīzi atkārtot dizainu. Esmu jau simts reizes nožēlojusi, ka vispār viņu uzzīmēju.
Pēc tam, kad visas trīs nodarbības cīnījos ar vairogu, es joprojām varēju padarīt to līdzīgu. Bet manas ģimenes ģerbonis negribēja parādīties.
– Vai varbūt bez ģerboņa? Paskaties, cik viņš ir vesels un droši vien izturēs vismaz piecus sitienus,» es lepojos un parādīju vairogu, kas mani gandrīz pilnībā nosedza.
«Mēs tūlīt pārbaudīsim,» Jefims Prohorovičs pasmaidīja, un viņa rokā uzreiz parādījās milzīgs cirvis.
Ar abām rokām satvēru vairogu, apsedzu un gatavojos. Bam! Spēcīgā sitiena vibrācija izskrēja caur manām rokām.
«Viens,» sacīja skolotājs un izdarīja nākamo sitienu.
Es pamanīju, ka spokainajam vairogam izskrēja neliels vilnis, bet tas izdzīvoja.
– Divas.
Sist. Spokaino vairogu pārskrēja plaisa.
– Trīs.
Redzot, kā cirvis atkal pacēlās augšā un lielā ātrumā metās pretī saplaisājušajam vairogam, es neviļus aizvēru acis. Bam! Vairogs pazuda, un cirvja gals apstājās dažus centimetrus no manas galvas.
– Izturēja tikai trīs sitienus, un uz vairoga nav ģerboņa. Tātad, turpinām pētīt tikai bruņas,» skolotāja pasmīnēja un ļāva man doties pusdienās.
Ieejot ēdamistabā es ieraudzīju Lizu. Viņa sēdēja ar draugiem un nesteidzīgi ēda ķirbju zupu.
«Kostja, tad sēdies pie mums,» viņa teica un norādīja uz tukšo krēslu sev blakus.
Es pamāju ar galvu, piegāju ar paplāti pie servēšanas galda un nostājos rindā.
– Kostjan, tu esi vesels! – man blakus parādījās apmierināts Ņikita. – Padomājiet, šodien praksē es izdarīju kaut ko tādu, pie kā esmu iestrēdzis kopš otrā kursa. Tomēr oranžais rangs dod vairāk iespēju.
«Tas nav jūsu rangs, kas dod jums vairāk iespēju, bet gan jūsu sagatavotais ķermenis, un amulets ir tikai jūsu sasniegtā demonstrācija.» Jūsu enerģijas kanāli ir paplašinājušies, enerģijas mezglu skaits ir palielinājies…
– Jā, es zinu. Labāk pastāsti, kas notiek ar tevi un Lizu? «Es redzēju, ka tu vakar viņu vedāt mājās,» viņš klusā balsī teica un zīmīgi paskatījās uz galdu, pie kura sēdēja Liza un viņas draugi.
– Ar Lizu viss ir kārtībā. Man būs divas karbonādes un kartupeļu biezeni,» es pagriezos pret pavāru, kurš lika ēdienu uz šķīvjiem.
– Neizvairieties no atbildes. Tu satikies ar viņu vai kā?
Es paraustīju plecus un, paķērusi aknu pīrāgu un ogu desertu, devos uz kasi. Ņikita to pašu paņēma sev un steidzās man pakaļ.
«Nedomājiet, es to nejautāju ziņkārības dēļ.» Es gribu jūs brīdināt.
– Par ko? – samaksāju un pagriezos pret viņu.
– Gorins viņu uzlūkoja. Pats dzirdēju viņu lielāmies, ka impērijas lielākās zvejnieku saimniecības īpašnieka mantiniece kļūs par viņa sievu.
Paskatījos uz Ņikitu un redzēju, ka viņš ir nopietns un pat uztraucies.
– Atpūties. Gorins atradīs citu mantinieku. Turklāt viņi pat nebija tikušies. «Viņš vienkārši sekoja viņai un nelaida viņai garām,» es paskaidroju.
– Nu, tomēr esi uzmanīgs. Jūs nezināt, ko sagaidīt no šiem bagātajiem cilvēkiem.
«Labi, es tevi dzirdēju,» es pamāju.
Mēs kopā piegājām pie meiteņu galda. Ņikita atnesa sev krēslu un apsēdās blakus vienam no Lizas draugiem.
СКАЧАТЬ