Spoku sargs. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ zīlēšanai vai astroloģijai. Es neteikšu, ka man tā šķita vāvuļošana, bet tie neradīja pārliecību. Man tas bija tas pats, kas plūkt kumelīšu ziedlapiņas un gaidīt patiesu atbildi. Ja kādam tas palīdz, tad ļaujiet to izmantot – nespriedīšu, bet pats nekad nevērsīšos pie zīlniekiem. Vismaz tā es tagad domāju.

      – Kur tu dzīvo? Es tevi pavadīšu. Pēkšņi viņi gaida aiz stūra,» es piecēlos un palīdzēju viņai piecelties.

      – Nē, tev nevajag mani pavadīt. Es dzīvoju netālu, un šie nelieši bija tik nobijušies, ka neatgriezīsies,» viņa notīrīja netīrumus no kleitas apakšmalas un iztaisnojās.

      – Esi uzmanīgs. Ja tavi mocītāji atkal parādīsies, tuvāko pāris stundu laikā es būšu Lepotā,» es brīdināju.

      – Ej ej. Jūsu pavadonis jau ir noguris no satraukuma. Vēl tikai nedaudz, un viņa pati atnāks šurp skriet,» viņa pamāja ar galvu un traucās uz rosīgo šoseju, kas bija redzama starp mājām.

      Es viņai nejautāju, kā viņa zināja par savu pavadoni. Un tāpēc bija skaidrs, ka viens uz šādiem restorāniem neiet.

      Es steidzos uz restorānu un tikko biju iegājusi, kad Lisa man pamāja ar roku, sēžot pie galdiņa pie loga.

      – Beidzot es biju tik noraizējies. Es jau domāju iet tev palīdzēt,» viņa teica, kad es apsēdos pretī.

      – Palīdzībai? Un kā jūs varētu man palīdzēt? – pasmaidīja un paņēma ēdienkarti, kuru pieklājīgais viesmīlis pasniedza man.

      – Tev nevajadzētu smieties. Vai esat aizmirsis, ka es varu izveidot dunci? – viņa pusbalsī jautāja.

      – Nē, neesmu aizmirsis. Bet jums joprojām ir jāzina, kā lietot dunci. Citādi tam nav jēgas.

      «Es to varu,» viņa lepojās.

      – Jā? Un kas tevi mācīja? – man radās interese.

      Man vienmēr šķitis, ka tādām trauslām romantiskām dabām kā Liza vislabāk ir kontrolēt augus vai gaisu, bet noteikti ne ieročus.

      «Mans tēvs vienmēr gribēja, lai es varu pastāvēt par sevi, tāpēc kopš bērnības nodarbojos ar dažādām cīņas mākslām.

      – Nopietni? Es pat nevarēju par to domāt. Izrādās, ka es par tevi zinu tik maz.

      «Nu, iepazīsim viens otru labāk,» viņa teica, paņēma glāzi un pastiepa man roku.

      – Iesim. Lūk, tuvākai paziņai,» es pasludināju, un mēs saskandinājām glāzes.

      Vakars pagāja labi. Mēs daudz runājām un smējāmies. Tiesa, es centos viņu neielaist manas ģimenes problēmās, bet viņa nejautāja.

      Vakariņas bija lieliskas. Īpaši zivis, kas pagatavotas uz oglēm. Pasūtot apzināti neskatījos uz cenām, lai varētu pasūtīt tieši to, ko vēlos, nevis lētāk. Pēc nemitīgās taupīšanas gribējās vismaz uz vakaru atpūsties un baudīt ēdienu un patīkamu kompāniju.

      Kad atnesa čeku, izlikos, ka viss kārtībā, lai gan gandrīz uzvārījos no sašutuma. Sauja salātu, kas pagatavoti no kaut kādiem nokaltušiem augiem, kaulainas zivis, izturēts kūkas gabals un skābs vīns, man izmaksāja trīsdesmit rubļus. Trīsdesmit!

      Es gribēju aiziet pie pavāra, satvert viņu aiz kakla un aizvest uz studentu ēdnīcu, lai parādītu, cik ēdienam ir jāmaksā. Tomēr viņu izglāba Lizas klātbūtne.

      Ilgi izelpojot un pasmaidot, samaksāju viesmīlim un pat iedevu viņam pāris rubļus virsū. Arī viesmīlis izlikās, ka viss ir kārtībā, taču viņu laikam kaitināja tas, ka saņēmis tik maz dzeramnaudas.

      Es palīdzēju Lizai uzvilkt mēteli un mēs devāmies ārā. Debesis bija skaidras, tāpēc mēness un zvaigznes skatījās uz mums.

      – Kāds pasakains skats! – viņa teica un piespiedās man pie rokas.

      «Piekrītu,» es atbildēju un, ļāvusies pēkšņam impulsam, pieliecos un noskūpstīju viņu.

      Liza sākumā bija pārsteigta, bet pēc tam sniedzās pretī un noskūpstīja mani. Mēs atrāvāmies viens no otra tikai tad, kad mums blakus apstājās taksometrs, čīkstot bremzes.

      Glāsti turpinājās aizmugurējā sēdeklī, tāpēc pat nepamanījām, ka esam ieradušies, līdz taksometra vadītājs noklepojās. Samaksājuši, izkāpām no mašīnas un devāmies uz vārtiem sienā, kas ieskauj akadēmiju.

      – Starp citu, tu man nepastāstīji par to, kas tur notika? – Liza atgādināja.

      – Nekas īpašs. Huligāni uzbruka sievietei, – es viņam pamāju. Es negribēju viņu nobiedēt. Turklāt es pats nezināju, ar ko es saskaros.

      – Huligāni? Tātad, ko jūs darījāt? – viņa ieinteresējās.

      – Nekas. Viņš parādīja zobenu, un viņi aizbēga.

      – Kā ar sievieti?

      – Viss ir kārtībā. Es piedāvāju viņai braukt līdzi, bet viņa atteicās un teica, ka tu mani gaidi un, ja es nesteigšos, tu atnāksi skriet,» es pasmaidīju.

      – Viņai bija taisnība. «Man bija bail par tevi,» viņa atzina.

      Pievilku viņu sev klāt un noskūpstīju. Tad mēs sadevāmies rokās un gājām uz viņas māju. Apsargs atkal aizdomīgi paskatījās uz mani, taču ne tik naidīgi kā iepriekšējo reizi. Acīmredzot viņš sāka pierast.

      Mēs vienojāmies, ka tiksimies rīt pēc skolas, un Liza skrēja mājās, un es devos uz kopmītni.

      Nākamajā rītā es pamodos pirms modinātāja no telefona zvana.

      «Sveika,» es miegainā balsī atbildēju.

      – Kostja, tas esmu es. Vai tu vēl guļ? – dzirdēju Vlada balsi.

      – Vairs ne. Kas notika? – Es piecēlos sēdus gultā un kļuvu tikai par ausīm.

      – Mēs ar Potapu vakar bijām departamentā. Iedomājieties, neviens nepārcēla Riftu uz zemāku līmeni. Jaunais darbinieks to visu sabojāja. Bet tas vēl nav viss. Kā izrādījās, viņa vairs neiet uz darbu. Viņas norādītajā adresē dzīvo pavisam citi cilvēki. Tas viss ir dīvaini.

      – Hm, jā. Un ko tu darīsi tālāk?

      – Izmeklēšanai pievienojās policija. Tomēr divi cilvēki tika ievainoti. Gaidīsim, kad viņi to uzzinās.

      «Nez, kāpēc meitene to visu sāka?» Varbūt es to sajaucu pieredzes trūkuma dēļ?

      – Nezinu. Taču sakritību nevar būt tik daudz. Pirmkārt, mēs bijām pirmie, kas uzrunāja randiņu, un Potaps no Siriusa par to pat nezināja. Kad viņš caur saviem sakariem uzzināja, ka esam saņēmuši caurlaidi, viņš pieprasīja, lai viņam dod caurlaidi uz to pašu Riftu. Un bija atklāts tikai viens randiņš, tāpēc mēs nonācām kopā. Otrkārt, pastāvīgā pārstāvja vietā uz СКАЧАТЬ