Spoku sargs. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Spoku sargs - Edgars Auziņš страница 8
Šajā laikā durvis atvērās.
«Te mēs esam,» Daša skaļi teica un pieskrēja pie manis.
Marija Iļjiņična stāvēja pie durvīm un jautājoši paskatījās uz mani.
– Dašenka, ej pārbaudīt savu vectēvu. Jūs nevarat atstāt viņu vienu ilgu laiku, kamēr viņš ir slims. «Ko darīt, ja viņš vēlas ūdeni vai viņam vajag zāles,» es teicu.
Māsa pamāja, izgāja no kabineta un aizvēra aiz sevis durvis. Viņa bija ļoti gudra un saprata, ka es tikai vēlos parunāties ar meiteni viena.
– Marija Iļjiņična, es zinu, ka bez Dašas jūs esat apgrūtināti arī ar mājsaimniecības darbiem, taču es gribu jūs uzreiz brīdināt, ka rīt mājā parādīsies pavārs un jums vairs nebūs jāveic melns darbs.
«Tas man nemaz nav slogs.» Turklāt Daria palīdz it visā,» viņa tikko dzirdami atbildēja.
– Cik ilgi jūs šeit strādājat? – es jautāju un atspiedos ar elkoņiem pret galdu, nenovēršot acis no viņas. Meitene bija brīnišķīgi uzbūvēta un ar vienkārši jauku seju. Viņa bija pilnīgs pretstats slaidajai, elegantajai Lizai, taču viņā bija kaut kas sasodīti pievilcīgs.
«Rīt būs trīs nedēļas,» viņa joprojām neuzdrošinājās paskatīties uz mani.
– Cik liela bija tava alga?
– Astoņdesmit rubļi un naktsmītne.
– Tas ir piemērots Jums?
– Jā, protams. «Es ne par ko nesūdzos,» viņa steidzīgi atbildēja.
– Labi. Vai jums ir kādas vēlmes?
– Nē nē. Man viss atbilst,» viņa pirmo reizi sarunas laikā uzmeta man skatienu.
«Tad tu vari iet,» es atspiedos krēslā.
Viņa nedaudz apsēdās, pagriezās un izgāja no kabineta. Es zināju, ka īpašuma ienākumi nepārsniedz trīs simtus rubļu mēnesī. Pavārei būs jāmaksā apmēram tikpat, cik guvernantei, turklāt vectēvam ar katru gadu paliek arvien sliktāk, tāpēc viņam drīz var būt vajadzīga medmāsa. Vienīgā vieta, kur es varu pelnīt naudu, ir Rifts. Bet ģildē «Uzvarētāji» nav iespējams nopelnīt «Sirius» mahināciju dēļ, kuram ir sakari departamentā, tāpēc viņi ir pirmie, kas pēc konservācijas iekļuvuši plaisā. Tas nozīmē, ka man jāpaaugstina mans rangs vismaz līdz oranžam, lai iekļūtu citā ģildē. Vai arī atrisiniet problēmu ar Sirius.
Pirms gulētiešanas es paskatījos uz Dašu, lai novēlētu viņai labu nakti. Marija Iļjiņična sēdēja blakus gultā un pusbalsī lasīja grāmatu.
– Kostja, vai tu ilgi nāc pie mums? – jautāja miegainā māsa.
«Es došos atpakaļ rīt pēcpusdienā.»
– Tik ātri! Bet mēs nemaz neesam bijuši kopā,» viņa nopūtās un salika rokas uz krūtīm.
– Pēc pāris mēnešiem sāksies brīvdienas. Tad mēs dažas dienas pavadīsim kopā. Tagad ej gulēt. Ir par vēlu.
Daša plaši žāvājās un apglabājās zem segas. Mēs ar guvernanti izgājām no viņas istabas.
– Konstantīns Sergejevič, vai drīkstu kaut ko pajautāt? – viņa bailīgi jautāja.
– Noteikti.
– Darijai vajadzīgas mācību grāmatas. Ar jūsu bibliotēku nepietiek, lai mācītu viņai dažus šaurus priekšmetus. «Es jau esmu izveidojusi sarakstu ar to, kas ir nepieciešams,» viņa izvilka no piedurknes salocītu papīra lapu un pasniedza to man.
Es to atlocīju un ieraudzīju septiņu mācību grāmatu sarakstu, kā arī divus atlantus.
– Labi, es nopirkšu visu. Jebkas cits? – es jautāju, redzot kā viņa saburzās.
– Jā… Lieta tāda, ka viņai vajag komunicēt ar vienaudžiem. Viņai pietrūkst draugu.
– Es jums piekrītu, bet mūsu ciemā skolu slēdza pirms pāris gadiem, jo nebija bērnu. Bet es padomāšu par taviem vārdiem.
– Paldies. «Ar labu nakti,» viņa atvadījās un iegāja savā istabā, kas atradās pretī Dašas istabai.
Lēnām gāju pa koridoru, klausoties vēja gaudošanu ārā. Nebrīnīšos, ja naktī snigs.
Kad es piegāju pie sava vectēva istabas, es dzirdēju viņu krākam un gāju garām, lai gan es ļoti vēlējos vēlreiz apspriest šo jautājumu ar naudas aizdevējiem un Gorinu. Ja man būtu nauda, es nolīgtu detektīvu un negrauztu savas smadzenes, bet man tas būs jāizdomā pašam.
Pēc tēva nāves man sāpēja sirds, tāpēc neko neiedziļinājos un nepievērsu uzmanību tam, kas notiek apkārt. Bet tagad esmu apņēmības pilns par katru cenu izšķetināt šo mudžekli un tikt līdz patiesībai.
Tiklīdz es apgūlos, es uzreiz aizmigu. Man atkal bija sapnis, kurā es biju imperators. Šoreiz kopā ar ģenerāļiem skatījos kartē un pārdomāju plānu uzbrukumam kaimiņvalstij. Viss bija tik īsts, ka es pat sajutu tabakas dūmu smaku no pīpes, ko turēju zobos.
Nākamajā rītā, kā gribēju, sāku meklēt pavāru. Es nolēmu viņu meklēt starp mūsu subjektiem, kas dzīvo tuvējā ciematā.
Naktī uzsniga pirmais sniegs, kas gandrīz viss nokusa un palika tikai uz zāles un kritušajām lapām. Uzvilkusi vilnas mēteli un ietinusies šallē, izgāju uz ielas un devos uz ciematu, kas bija redzams starp retajiem bērziem.
Es zināju daudzus savus priekšmetus personīgi, tāpēc pirmā lieta, ko es nolēmu darīt, bija viņiem pajautāt. Tuvākā māja, kas stāvēja netālu no ceļa, piederēja vietējam ārstam Zaharam Jevgeņevičam. Lai gan viņš pats bija kalsns un maza auguma, viņa sieva bija pieklājīga, sarkanvaigu matrona. Man likās, ka šādai sievietei jāprot labi gatavot.
Pēc ilga klauvējiena durvis nedaudz atvērās un parādījās miegainā ārsta seja.
– Jūsu Ekselence? Vai kaut kas notika ar Afanasiju Petroviču? – viņš satraucās.
– Nē, nē, ar vectēvu viss ir tāpat. Lai gan es uztraucos, ka viņam ir vajadzīgs tik ilgs laiks, lai viņš kļūtu labāks. Tomēr tagad esmu atnācis pie tavas sievas,» es atbildēju.
– Tavai sievai? – viņš jautāja un atvēra durvis. – Lūdzu ienāciet. Atvainojiet, jūsu ekselence, ka man bija jāgaida. Vienkārši apgulieties, lai nosnaustos. Es visu nakti nosēdēju pie mirstošās sievietes gultas. Tikai nākamajā rītā viņa atteicās no СКАЧАТЬ