Spoku sargs. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Spoku sargs - Edgars Auziņš страница 11
– Kostjai ir taisnība. Uzbrukums! – Vlads kliedza.
Mūsu ģilde metās mežā, sasita kokus šķembās un dedzināja krūmus un zāli. Lai gan mēs visi bijām dzeltenā rangā, mums izdevās maģija un ieroči. Pat ja ne tādā pašā līmenī kā tie, kuri bija augstāki rangā.
Siriuss arī pievienojās mums, bet ne pilnā sastāvā. Potaps un vēl viens no viņa burvjiem pacēla ievainoto cilvēku un tika nogādāti mūsu pasaulē. Es nekad nebiju šos radījumus saticis vai pat dzirdējis par tiem, tāpēc nezināju, kas notiks ar to, kuru trāpīs zaļā bulta. Bet, spriežot pēc tā, ka parastie dziednieciskie artefakti nespēja tikt galā ar nezināmo maģiju, labāk būt piesardzīgiem un neļaut zaļajai bultai trāpīt.
Mēs izklīdām pa mežu. Es devos uz nelielu akmeni ar skatu uz kokiem. Tad no krūmiem uz mani lidoja zaļa bulta. Es noliku sev priekšā spokainu vairogu, lai pārbaudītu, cik tas spēj atvairīt citplanētiešu maģijas triecienu. Vairogs paveica lielisku darbu. Bulta trāpīja un pazuda.
Es metos pie krūma un situ ar zobenu. Atskanēja ass kliedziens, kā putnam, un zaļš humanoīds radījums nokrita zemē kopā ar zariem. Krūms bija kupls, tāpēc neredzēju, kur situ, bet, kad piegāju un atmetu zarus, ieraudzīju, ka esmu gandrīz pārgriezis Grīnu uz pusēm. No tās tecēja biezas tumši ceriņu asinis un samērcēja zemi. Grīns paskatījās uz mani ar saviem gareniskajiem zīlītēm un, ilgi izelpojot, sastinga.
Ar zobena galu es pārgriezu viņa krūtīs un ieraudzīju plostu. Tas bija tik spilgts un liels, ka nepārprotami piederēja vidēja līmeņa riftam. Kā departaments pieļāva tik kļūdu, ka iedeva mums tik bīstamu Riftu? Nē, es nesūdzos. Gluži otrādi, es ļoti priecājos, ka atnācu uz šejieni, bet man bija žēl to nabaga, kurš bija kļuvis zaļš. Galu galā nevienam no mums nebija ne jausmas, kurp ejam un kas mūs šeit sagaida, un tas bija nepareizi.
Šajā laikā es ar acs kaktiņu satvēru kādu kustību un nolaidos. Es to izdarīju laikā. Izrādījās, ka meža iemītnieki mani jau bija aplenkuši un uzbruka no dažādām pusēm uzreiz. Nolēmu sākt ar Grīnu, kuru pamanīju, tāpēc, notupusies un turot zobenu sev priekšā, metos uz klints pusi. Viņš mani nesagaidīja, bet, cik vien ātri spēja, metās biezoknī.
Es atkal nožēloju, ka vēl nezināju, kā izveidot arbaletu. Cik jauki būtu vienkārši iemest viņam pa galvu, nevis steigties cauri nepazīstamam mežam pēc vietējā iedzīvotāja, kurš šo mežu pazina kā savu pirkstu. Jā, šiem dīvainīšiem bija tikai trīs pirksti, un tie beidzās ar asiem nagiem.
Skrienot pēc viena Grīna, redzēju vēl vienu nokāpjam no koka. Tāpēc viņiem ir vajadzīgi tādi nagi, lai rāptos kokos. Ar vilni viņa zvīņainā galva iekrita biezajā zālē. Izvilku plostu, ieliku konteinerā un ieraudzīju Vladu.
– Kostja, nāc šurp! Man vajag palīdzību! – viņš kliedza.
Es pieskrēju viņam klāt un redzēju, kā pie viņa kājām no zemes izaug vijas vīnogulāji un pazūd zālē.
– Kas notika?
«Es tur jau esmu noķēris trīs.» Atrodi un pabeidz tos, kamēr es vēl skatos,» viņš pamāja gravas virzienā.
Kā teica Vlads, trīs Zaļie gulēja zemē, sapinušies vīnogulājiem. Es viņus nogalināju un izņēmu plostus. Šajā laikā man pretī lidoja bulta no tuvējā koka vainaga. Es viņu neredzēju, bet ar visu ķermeni jutu briesmu tuvošanos. Viņš atliecās un nolika savu vairogu sev priekšā. Bulta izurbās un pazuda kopā ar vairogu. Grīns nolēca no koka un uzreiz tika nogalināts ar spēcīgu sitienu no fantoma zobena.
Ieliku visus plostus konteinerā un atkal atgriezos pie Vlada. Viņš turpināja meklēt, taču līdz šim nevienu nav atradis. Tikmēr pārējie ģildes biedri mums pievienojās un ieguva vēl četrus plostus. Izķemmējuši mežu, vairs neatradām nevienu Zaļo. Šajā laikā Potaps atgriezās Riftā.
– Čau, Sirius! Viss man! – viņš kliedza.
Viņa ģildes locekļi iznāca no meža un ziņoja, ka ir nogalinājuši trīs zaļos.
– Trīs? Kāpēc tik maz? – viņš bija sašutis.
«Viņi ir ātri un šauj,» Zahars nomurmināja.
Viņš bija liels, bet ļoti lēns, lai gan viņam bija oranža pakāpe.
Pēkšņi Potaps sāka skatīties apkārt un jautāja:
– Kur ir Volodja?
Visi metās meklēt Volodju, arī mēs. Par laimi, plaisa bija neliela, tāpēc viņi to ātri atrada. Viņš gulēja zem dadzis, un viņa krāsa bija līdzīga tiem. Potaps dusmīgi lamājās un lika diviem saviem vīriem izvest zaļo Volodju no Rifta un nosūtīt uz slimnīcu.
Tikmēr es un pārējā ģilde «Viktori» sākām meklēt dārgakmeņus un vērtīgus augus. Man bija vienaldzīgi augi, tāpēc uzreiz devos pie klints, uzskatot, ka tieši tur ir jāatrodas dažādiem akmeņiem, arī dārgakmeņiem. Lai gan visus akmeņus no Riftiem varētu uzskatīt par dārgiem. Visi no tiem izstaroja citas pasaules enerģiju, ko varēja izmantot dažādiem mērķiem: no mašīnbūves līdz medicīnai.
Kā es domāju, pie klints bija daudz akmeņu. Atšķirībā no augiem es zināju par akmeņiem, tāpēc savācu visus vērtīgākos, un tomēr to bija tik daudz, ka knapi varēju aizvilkt somu līdz ieejai Riftā. Drīz vien visi abu ģilžu dalībnieki atgriezās viens pēc otra, jo beidzās drošais Riftā pavadītais laiks, kas bija trīs stundas. Turpmāka uzturēšanās svešās pasaules izkropļotajā telpā negatīvi ietekmēja cilvēkus, tāpēc katram medniekam uz rokas bija pulkstenis, kas zvanīja sirdi plosoši, kad beidzās trīs stundas, kas pavadītas plaisā.
– Ejam ārā! – Vlads kliedza.
Pārstāvis jau stāvēja pie Rifta un nepacietīgi skatījās pulkstenī, kad atgriezāmies.
– Nu beidzot, kungi. Es jau domāju par apsardzes sūtīšanu pēc tevis.
Viņš jau zināja, kas notika Riftā, jo divi burvji no Sīriusa ģildes tika steigšus nogādāti slimnīcā.
– Kas tas ir, tu mūs nosūtīji kaušanai kā lopus? Teicāt, ka tur tikai jāvāc resursi. Vai esat nolēmis mūs nogalināt? – Lakstīgala ieskrēja pārstāvim.
«Es nezināju,» viņš bija pārsteigts un sniedzās kabatā pēc dokumentiem. – Lūk, paskaties. Pagājušajā nedēļā man no departamenta tika nosūtīta vēstule ar informāciju par plaisu.
Lakstīgala rupji saplēsa dokumentus no rokām un skaļi nolasīja visu, kas tur bija rakstīts. Izrādījās, ka pārstāvis nemelo un oficiālajā dokumentā bija teikts, ka Rift ir pārcelts uz zemāku līmeni un trīs gadus tajā nav parādījušās nekādas radības.
Vlads salika rokas uz krūtīm un sacīja:
«Neatkarīgi no tā, kas teikts šajā dokumentā, mums uzbruka.» Un tas bija tikai brīnuma dēļ, ka manā ģildē nebija cietušo. Mums jāorganizē izmeklēšana un jāatrod vainīgie. Tā ir vai nu nolaidība…
СКАЧАТЬ