Pārmaiņu vēji. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Pārmaiņu vēji - Edgars Auziņš страница 16
– Kas tur ir? – viņa beidzot aizsmakušā balsī jautāja.
– Mammu, tas esmu es.
– Oļegs?
– Jā.
– Nāc pie manis.
Es notupos blakus mammai un satvēru viņas roku savējā. Ar savu otro, brīvo roku viņa pārskrēja man pāri sejai, uzmanīgi taustīdama manu degunu, matus un ausis. Nevar būt. Galu galā tā dara aklie cilvēki!
«Jā, tas esi tu,» mamma apstiprināja.
Sasodīts, vai tas tiešām ir tik slikti? Vai mana māte kļūst akla? Slimība ir skārusi ne tikai viņas ķermeni, bet tagad arī viņas acis vairs neredz. Un… nē, es nespēju noticēt! Mamma mani, savu vienīgo dēlu, nepazina pēc manas balss. Tas nozīmē, ka viņa arī sāka zaudēt atmiņu. Tikai ne šo…
– Kur tu biji, dēls? Tu ilgi neesi mani apciemojusi.
Es paskatījos uz viņu, uz viņas acīm, un ar katru sekundi arvien vairāk manī nāca atziņa, ka mana māte ir kļuvusi akla uz visiem laikiem un neatgriezeniski. Es baidos, ka, ja mēs atrastos parastajā, parastajā cilvēka pasaulē, pat tur mēs nevarētu viņai atjaunot redzi. Ko lai saka par metro?.. Man atbilde bija jau iepriekš sagatavota, atgriežoties izdomāju savu leģendu.
– Es devos uz Boļševikova prospektu.
– Viens?
– Nē. Kāpēc viens? Es paņēmu līdzi Juru. Mēs tur spēlējām futbolu.
– Vai šodien bija futbols? – Mamma neatlaidīgi turpināja pratināšanu.
– Jā, protams. Citādi mēs nebūtu gājuši.
Mamma apstājās, it kā domājot par to, kādu jautājumu uzdot.
– Bet tik agri mačus nespēlē.
Bet es par šo nedomāju. Tagad bija tikai desmit. Bet tieši šajā laikā spēle parasti sākas. Varbūt man atkal jāmelo mammai un jāsaka, ka patiesībā ir trīspadsmit? Es domāju, ka viņa atpazīst maldināšanu. Iespējams, ka viņa ir kļuvusi akla un puskurla, taču diez vai viņa būs zaudējusi laika izjūtu.
– Kad ierados un bija ap sešiem, palīdzēju sagatavot laukumu mačam, tad viņi nedaudz paspēlējās, un es devos. «Tas ir vienkārši,» es teicu pēc iespējas jautrāk un bezrūpīgāk.
Man likās, ka mamma gribēja vēl kaut ko pajautāt, pat pavēra muti, bet laikam pārdomāja. Un paldies Dievam, man ir apnicis viņai melot.
Agrāk viņa varēja viegli pateikt, vai es meloju vai nē. Kad es meloju, nez kāpēc ļoti bieži mirkšķinu. Neviļus, protams, pat nemanot. Taču mamma pamanīja, un to izpildīt bija ļoti grūts uzdevums.
Es jautāju par savas mātes labklājību. Atbildi varēja paredzēt jau iepriekš – lai cik slikti viņa justos, viņa vienmēr atbildēja: «Labi.» Viņa ne vārda neteica par savu aklumu.
Mēs ar mammu ilgu laiku sēdējām klusēdami, absolūtā klusumā, un no ārpuses bija dzirdams tikai kāds troksnis, bet mēs to neklausījāmies. Katram no mums galva bija piepildīta ar savām domām. Mamma pirmā pārtrauca klusumu.
«Jums šodien nevajadzēja spēlēt futbolu, jo rīt, cik es atceros, jūs dežurēsit.»
– Jā, tieši tā. Es esmu tikai nedaudz, bet, gluži pretēji, tas ir noderīgi.
– Nu, pārliecinieties, ka rīt neesat pārguris…
– Nekas, mammu. «Viss būs labi,» es apliecināju savai mātei, lai gan es pati nebiju pilnīgi pārliecināta par savu vārdu patiesumu. Kas zina, kas vēl mani sagaida. Es toreiz uzskatīju dostojevskas uzbraucienu par parastu pastaigu, bet kas tad galu galā izrādījās?
Pēkšņi manai mātei sākās spēcīgs un ļoti skaļš klepus. Viņa klepoja, un viņas ķermenis no tā drebēja. Man bija sāpīgi uz viņu skatīties. Es gribēju viņai palīdzēt, bet ko es varu darīt? Zvanīt pēc palīdzības? Es domāju, ka klepus nevienam nevajadzētu traucēt. Dzert zāles? Kādas ellē zāles? Mēs nekad tos neesam redzējuši metro. Varējām tikai cerēt, ka klepus drīz pāries pats no sevis. Bet viņš pārgāja tikai pēc minūtes.
Mammas seja izskatījās pārgurusi un viss bija sviedros. Es paņēmu salīdzinoši tīru auduma gabalu no «naktsgaldiņa», kas patiesībā bija četras dzelzs caurules, kas iedzītas koka gabalā, un noslaucīju mātes seju.
– Paldies, dēls!
– Esi laipni gaidīts, mammu!
Kādu minūti teltī valdīja nomācošs klusums. Un tikai izmērītā segas, kas sedza manu mammu, bīdīšana man teica, ka viņas ķermenī joprojām ir dzīvība.
«Nu, es domāju, ka es iešu,» es beidzot teicu, nojaušot, ka viņai vajadzīgs miers.
Atbildes vietā atskanēja tikai viegls mājiens un, atvadījusies no mammas, izgāju no telts.
* * *
Mana sirds bija saplēsta gabalos. Mamma bija ļoti, ļoti slikta. Vēl pirms dienas viņa nespēja piecelties no gultas vājuma dēļ un laiku pa laikam klepus. Tagad lietas ir kļuvušas daudz sliktākas. Viņa zaudēja redzi un daļēji dzirdi, un spēks viņu gandrīz pilnībā pameta. Sauss, ilgstošs klepus satricināja visu viņas ķermeni gandrīz ik pēc piecām minūtēm. Un tas viss notika tikai vienas dienas laikā.
Turklāt Maša pazuda, un kas zina, kas ar viņu notika. Vai viņa ir dzīva?
Kas būs tālāk?..
…Sajūtot, ka kājas vairs neatbalsta, un acis salīp kopā, iekāpu savā ratā 10280, apgūlos uz sēdekļa un gandrīz uzreiz aizmigu – kur vismaz uz laiku varēju aizmirst visas savas rūpes un bēdas…
* * *
– Celies augšā, miegainīt! Celies, sasodīts!
Viņi pakratīja mani aiz pleca. Viņi sāpīgi satricināja. Vēl līdz galam nepamodusies, atgrūdu no sevis nemiera cēlēju un, berzējot acis, piešķīru redzei agrāko asumu. Un, lai arī pa blāvajā pazemes pasaulē pavadītajiem gadiem acis neredzēja labāk, bet tieši otrādi – labai redzamībai vajadzēja brilles ar mīnus divām dioptrijām – bilde bija vairāk vai mazāk skaidra.
– Jura? Kāpēc tu mani modini? – Es sadusmojos. – Apnicis dzīvot?
– Oļegs! – mierīgi, un man tas pat šķita mazliet imperatīvi, Jura sacīja. – Ja neesat aizmirsis, šodien ir mūsu pienākums. Un es jums pateikšu milzīgu cilvēcisku «paldies», ja beidzot cienīsieties piecelties un ātri savest sevi kārtībā, lai mēs varētu doties uz Ligovska prospektu un nomainīt Dimonu un Seriju.
To dzirdot, es pielecu kā applaucējusies, jo biju pavisam aizmirsusi par šodienas pienākumu.
«Un es iesaku jums pasteigties, jo tāpēc, ka СКАЧАТЬ