Pārmaiņu vēji. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ un paskatījās apkārt. Manām acīm un ausīm pietika ar vienu sekundi. Piecēlies otrreiz, es jau zināju, kur šaut. Nez kāpēc es biju pilnīgi pārliecināts, ka manis izšautās lodes atradīs savu mērķi. Un es nekļūdījos.

      Viens no «sarkanajiem» jau gulēja uz muguras ar kārtīgu caurumu pierē, no kura asinis tievā strūklā pilēja uz grīdas. Otrajā nemaz tik gludi negāja. Lode trāpīja viņam vēderā, un viņš joprojām bija dzīvs, lai gan, spriežot pēc viņa sejas izteiksmes, tas nebūtu ilgi. «Sarkanais» gribēja kaut ko teikt vai kliegt – iespējams, lai izsauktu palīdzību, bet līdz šim no viņa mutes nāca tikai vāji vaidi un sēkšana. Un, kamēr viņā vēl ir dzīvība, viņš var izjaukt mūsu darbību, kas pat nav sākusies.

      Jau paņēmis mērķi noteikti nogalināt «sarkano», es jau grasījos nospiest sprūdu, kad sajutu kustību sev blakus. Tas bija Ostaps, kurš pievilka sevi. Redzot manu pūļu augļus, viņš pārmetoši paskatījās uz mani, it kā sacīdams: «Kāpēc tu man neko neatstāji?»

      Tad es ierosināju viņam pašam atvieglot «sarkano» ciešanas. Ostaps piekrītoši pamāja ar galvu, piecēlās kājās un piegāja pie ievainotā, ejot noņemot ložmetēju no viņa muguras. Punktveida šāviens nedaudz apslāpēja no stobra izlidojošas lodes skaņu.

      Mūsu darbs bija paveikts.

      Paziņojuši par to demolētāju brigādei, mēs stāvējām sardzē un gaidījām, kad viņi piecelsies. Jebkurā sekundē varēja parādīties vairāk «sarkano», kuri droši vien varēja dzirdēt šāvienus.

      Pēkšņi, pilnīgi negaidīti, pirmajam cilvēkam, kuru šodien nogalināju, atdzīvojās rācija. No runātāja skaidri atskanēja balss:

      – Kondor, kā klājas? Es dzirdēju šāvienu skaņas. Kas notiek?

      Sasodīts, ar to vēl nepietika. Tagad viņi sapratīs, ka kaut kas ir netīrs, ja šis Kondors neatbildēs.

      – Kondor, atbildi! Kondors! Kondors! – rācija turpināja sprakšķēt.

      Man vajadzēja tikai sekundi, lai padomātu. Novilku pie līķa jostas piestiprināto rāciju, nospiedu atbildes pogu un, cenšoties atdarināt Kondora balsi, sacīju:

      – Viss ir kārtībā.

      – Labi? Bet es dzirdēju šāvienus…

      Tātad, ko man viņam atbildēt? Tas, viņi saka, bija milzīgs pūlis pazemes rūķu ar ložmetējiem, kas negaidīti izlauzās ārā no pašiem zemes dzīlēm. Vai arī man viss jāsaka godīgi? Ka atnāca «apelsīns» un nogalināja apsargus, un es nemaz nebiju Kondors, bet gan Oļegs Burļajevs. Neviens variants nebija piemērots. Tāpēc es atbildēju sekojoši, ļoti cerot, ka, kamēr es runāju, Pjotra Daniļiha augšupejošā komanda neizdvesīs nekādas liekas skaņas.

      – Šāvieni? Kādi kadri? Šāvienu nebija.

      – Bet…

      «Varbūt tā bija iejaukšanās vai… varbūt jums bija šāvieni?»

      Otrs gals apklusa. Un uz ilgu laiku. It kā es savam neredzamajam sarunu biedram uzdevu kādu sarežģītu jautājumu, kas viņu iegremdēja. Beidzot viņš neapmierināti nomurmināja pa radio:

      – Labi, izslēdz gaismas!

      Es vairs nedzirdēju no viņa, un tas mani iepriecināja.

      Kā izrādījās, arī otrajam upurim kabatā bija rācija – neiedomājama greznība pat «sarkanajiem». Viņi dzīvo labi, nelieši! Abiem upuriem es konfiscēju radioaparātus, pamatojoties uz to, ka tie varētu mums labi kalpot nākotnē. Problēma bija tikai viena: tās bija daudzkanālu rācijas, tas ir, tās nevarēja mijiedarboties savā starpā. Tos vajadzēja nodot mūsu mehāniķim pārstrādei un tikai tad tos varēja droši lietot.

      Pītera Daniliha komanda beidzot bija augšgalā. Man radās iespaids, ka viņi ir augšāmcēlušies veselu mūžību. Un, lai gan visi četri nebija jauni, galu galā vidējais demolēšanas grupas vecums bija piecdesmit gadi, es tomēr nedomāju, ka viss ir tik slikti. Eskalators nemaz nav garš. Un Pjotrs Daņilihs, tāpat kā visi pārējie, izskatījās tā, it kā viņš tikko būtu uzkāpis Everestā.

      «Nu… lūk, mēs esam… un… vietā…,» es nevarēju bez smiekliem paskatīties uz mūsu sprāgstvielu tehniķi, un man bija jāpieliek neticami pūliņi, lai neizplūstu smieklos. Jā, es visu saprotu, bet tas bija patiešām smieklīgi.

      Nedaudz atvilcis elpu, Pjotrs Daņiļs mūs visus kopā ar sevi ieveda ejā, kas savienoja Dostojevsku ar Vladimirsku. Pirms mēs paspējām spert pat desmit soļus, viņš pacēla roku uz augšu, pavēlēdams mums apstāties, un ļoti klusi, tikko dzirdami teica:

      – Oļeg, Ostap, redzi?

      Pjotra Daniļiha pirksts norādīja uz sienu, kurā bija iespiedumi, plaisas, sodrēji, asinis un sodrēji. Un šis brilles izskatījās ļoti neglīts. No visa bija skaidrs, ka šī siena ir piedzīvojusi vairāk nekā viena sprāgstvielas spēku.

      – Tavi triki? – jautāju, lai gan uz manu jautājumu nepārprotami atbilde nebija vajadzīga.

      – Citādi! – Pjotrs Daņiļs teica ar patiesu lepnumu. «Šajā vietā nomira vairāk nekā viens sarkanais.» Un ne šodien vai rīt, ceru, ka vēl daži nomirs.

      Viņa vārdos skanēja neslēpts naids. Un varbūt pat vairāk par naidu. Pjotra Daņiliha antipātijas pret «sarkanajiem» man personīgi bija skaidras – pirms četriem gadiem viņi nogalināja viņa brāli. Un, lai gan, iespējams, tie, kas to izdarīja, vairs nav dzīvi, viņš joprojām turpināja viņiem atriebties. Un viņš to darīs līdz savai nāvei.

      Pjotrs Daņilihs noņēma no pleciem mugursomu, nolika to uz grīdas sev blakus, un viņš notupās un sāka pētīt sienu vietā, kur to vēl nebija skāris sprādziens. No maza futrāļa, kas karājās pie jostas, viņš izņēma sīku nazi, klusi uzsitot ar to uz marmora flīzēm. Visi klusēdami vēroja Pjotra Daniļiha darbības, neuzdrošinādamies novērst viņa uzmanību no darba. Beidzot viņš iesaucās: «Eureka» un triumfējoši pagriezās pret mums.

      «Pagājušajā reizē,» Pjotrs Daņilihs sāka skaidrot, «kad es šeit ieklāju trotila, nākamreiz man bija laiks sienā izurbt caurumu.» Ko es izdarīju ar panākumiem. Viņš to nomaskēja un, acīmredzot, tas netika atklāts – viņš pagrieza naža asmeni un pacēla ar to flīzi. Lai arī ne bez grūtībām, viņa tomēr izlēca no vietas, kur bija sekundi agrāk, un atvēra mūsu acīm nelielu, bet tomēr diezgan ietilpīgu caurumu.

      «Oļeg, tagad paskaties un atceries,» gandrīz nedzirdamā čukstā runāja Pjotrs Daņiļs. Protams, nevienam nav vajadzīgi «sarkanie», lai saprastu, ka esam viņu teritorijā. – Kas zina, varbūt tagad redzētais noderēs arī turpmāk.

      Ja Pjotrs Daņiļs nebūtu paskaidrojis, ko viņš darīja tālāk, es atcerētos tikai trotila ieklāšanas procesu, bet: ko? Kur? Kāpēc? Diez vai saprastu.

      Tātad TNT briketē tika ievietots drošinātājs ar tapu, pie kura bija piestiprināts vads. Viens tās gals bija piestiprināts pie čekas, bet ar otru Pjotrs Daņiļs piesēja to pie žoga, bloķējot labās un kreisās puses satiksmi gar pāreju. Pati TNT brikete tika ievietota speciāli tai sagatavotā bedrē un piestiprināta ar lenti, lai padarītu to nekustīgu. Caurums, СКАЧАТЬ