Pārmaiņu vēji. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Pārmaiņu vēji - Edgars Auziņš страница 11
Pamazām ratiņi sāka zaudēt ātrumu. Goblins satvēra rokturi un pamāja man:
– Nāc, Oļeg, pieliecies.
Es pieliecos. Tāpat kā pirmajā reizē, man nācās pielietot fizisku spēku, taču ļoti drīz vajadzība pēc tā pazuda. Pamazām mūsu ratiņi uzņēma ātrumu un tagad brauca piekrastē. Gaisa straumes trāpīja man sejā un izvazāja matus. Cik šī ir patīkama sajūta!
– Ei, Jaguar, par ko tu domā? – Pjotrs Daņiļs negaidīti jautāja. Viņš skaļi jautāja, jo riteņu dārdoņas dēļ uz sliedēm dzirdamība bija slikta.
Jaguārs pamodās, it kā no miega, un saskrāpēja savu vaigu, uz kura atradās tetovējums.
– Jā, par neko, vispār…
«Nu, es redzu no jūsu sejas, ka kaut kas jūs traucē.» Nu, saki, varbūt tava dvēsele jutīsies labāk.
Jaguārs kādu laiku klusēja, skatījās uz grīdu un tad sacīja:
«Es domāju par nāvi, Pēter, par nāvi.» Kas notiks tālāk, kad es nomiršu? Kas tur notiek ārpus dzīves? Vai es nokļūšu debesīs vai ellē? Vai varbūt tas viss ir muļķības?
– Eh, zēn, vai tev nav par to agri domāt, vai ne? – Pjotrs Daņiļs pamāja ar galvu. – Atmet, Jaguar. Tavā vecumā pat domāt par nāvi… Vai tu esi no prāta?
– Nu ko? Ko darīt, ja es varu pamest slidas jebkurā laikā? Galu galā jūs nekad nezināt, kas notiks. Un vēl jo vairāk mūsu profesijā.
– Pastāstiet man šo runu, – Pjotrs Daņiļs bargi sacīja. – Saprata mani. Patiesībā Oļegs sēž šeit kopā ar mums, un viņam nav jāklausās jūsu domās par nāvi.
– Ko, viņš pats nesaprot, vai kā? Viņš visu lieliski zina. Tas varētu viegli nomirt, tāpat kā mēs pārējie.
Man nepatika Jaguāra runas, ak, man tās nepatika. Pat ja mēs garīgi noliekam malā visas runas par manu personu, tajās joprojām ir maz laba. Jā, es zinu, ka gandrīz katru dienu lieku ādu uz līnijas. Ņemiet, piemēram, Jura un es maiņas. Pāris reizes nācās iesaistīties apšaudēs ar «sarkanajiem». Es pat vienu reizi tiku ievainots, lai gan ne nopietni.
Pjotrs Daņilihs piecēlās kājās un ar plaukstu spēcīgi iesita Jaguāram pa seju. Pat riteņu rūkoņā es skaidri dzirdēju pikanto pļauku.
– Tas ir priekš jums, lai nākamreiz pārdomātu, ko saki, un turētu muti ciet. Vai vēlaties visiem sabojāt garastāvokli? Vai vēlaties, lai visiem krītas morāle? Vai tu esi bez prāta, Jaguar? – Pjotra Daniļiha balsī vairs nebija bijušās dusmas, taču bija daudz pārmetumu un pārmetumu. – Un pats galvenais, kāpēc tāds pesimisms, es par to nekad neesmu teicis ne vārda, bet tas ir jūsu ziņā…
Jaguārs piespieda roku pie vaiga un nomākts paskatījās lejup. Protams, ka sāpēs pēc tāda tāda sitiena. Lai gan Jaguārs klusēja, man šķita, ka viņš nožēlo to, ko bija sacījis pirms minūtes. Man pat bija viņu žēl; iespējams, visi viņa vārdi bija nervu sabrukuma vai tamlīdzīga rezultāts. Diez vai viņš, pie pilna prāta būdams, ko tādu būtu teicis.
Atlikušo ceļu līdz Novočerkasskai nobraucām klusēdami, neviens neizdvesa ne skaņu. Kad mūsu rokas mašīnas ieradās vietā, mēs apstājāmies un izgājām uz platformas. Vairāki cilvēki, kas atradās stacijā un vēroja mūsu ierašanos, mūs ar interesi vēroja.
Pjotrs Daņilihs lika mums palikt tur, kur esam, un nekur neiet, lai, tiklīdz Ostaps atnāks, mēs nekavējoties kravātos un dotos. Žēl, bet es plānoju aizbraukt pie Zinaīdas Petrovnas un atvainoties par vakardienu. Nu varbūt izdosies atceļā?!
Pagāja desmit minūtes, un Ostaps joprojām neieradās. Interesanti, vai viņš vispār zina, ka mēs jau esam šeit un ilgi gaidījām viņa ierašanos? Mani mocīja neskaidras šaubas, ka atbilde uz šo jautājumu ir noraidoša.
– Pjotr Daņiļč, varbūt vari aiziet pie viņa un pasteidzināt? – ieteicu, kad pulksteņa ciparnīcas rādītāji skaitīja piecpadsmit minūtes.
«Es to būtu darījis jau sen, ja zinātu, kur viņš dzīvo.» Viņš man vakar skaidri pateica, ka ieradīsies, tiklīdz mēs šeit ieradīsimies. Un kas?!
Tāpēc es jutu, ka Ostapam nevar uzticēties, viņš bija neuzticams puisis. Un, ja ņemam vērā pašreizējo situāciju, tad tā arī iznāk.
– Tad varbūt man kādam pajautāt? Viņi droši vien viņu šeit pazīst.
Tomēr nevajadzēja jautāt. Pats pasākuma varonis jautrā solī devās mums pretī. Panācis komandieri, viņš ātri noburkšķēja, it kā ziņotu:
– Atvainojos, ka kavēju, es nedomāju, ka ieradīsies tik ātri.
– Un ko tu visu šo laiku darīji? – jautāja Pjotrs Daņilihs.
«Es lūdzu,» Ostaps atbildēja. – Man pašam, jums un veiksmīgai operācijas pabeigšanai.
– Skaidrs. Apsēdies, ir laiks doties.
Sasēdāmies savās vietās tāpat kā pirmo reizi, tikai tagad pie sviras manis un Lešija vietā bija Pjotrs Daņiļs un Jaguārs. Paklja un Ostaps pārņēma kontroli pār otro ratiņu.
Mēs devāmies tālāk. Tā kā Ostaps bija jāgaida diezgan ilgi, mūsu motorvagoni brauca ātrāk nekā parasti. Un visi klusēja, it kā būtu piepildījuši muti ar ūdeni. Tā kā tagad biju nomainīts, vadot ratiņus, es uzmanīgi ieskatījos aizmugures tumsā, gaidot, ka no turienes varētu izlēkt kādas radības. Jau kopš piecpadsmit gadu vecuma es zināju, ka tuneļi ir vairāk vai mazāk droši. Man teica, ka visi ceļi un caurumi, no kuriem mutanti var iekļūt mūsu zarā, ir nojaukti vai aizsprostoti. Taču nekad nevarēja izslēgt iespēju, ka radījumi varētu atrast veidu, kā šeit nokļūt.
Par laimi, mēs drīz nonācām Aleksandra Ņevska laukuma stacijā, un es atdzīvojos, paskatījos stacijas vestibilā. Lai gan esmu šeit bijis vairākas reizes, joprojām braucu cauri, tāpēc man nebija laika apskatīt visas tās atrakcijas. Un tagad, kad manas rokas nebija aizņemtas ar ratiņu vadīšanu, būtu grēks neizmantot šo iespēju.
– Oļeg, vai tu zini šīs stacijas vēsturi? – Pjotrs Daņilihs pagriezās pret mani un pat nedaudz palēnināja ratiņu ātrumu.
– Nu jā, nedaudz.
«Tad ļaujiet man jums pastāstīt.»
Protams, no manas puses nebija nekādu iebildumu. Man patīk mācīties kaut ko jaunu. Un nav civilizēti atteikt cilvēkam, kad viņš vēlas tev kaut ko pastāstīt, it īpaši, ja tas ir Pjotrs Daņilihs. Tajā pašā laikā mēs apstājāmies, lai paņemtu pārtraukumu.
– Izskatās tā… «Aleksandra Ņevska laukums-2», kur mēs šobrīd atrodamies, ir dziļa kolonnu stacija. Tās dziļums ir aptuveni 60 metri.
Stacijas iekšpusi veido divas arkādēs apvienotas kolonnu rindas ar slīpām malām apakšā. Galerija, СКАЧАТЬ