Pārmaiņu vēji. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Pārmaiņu vēji - Edgars Auziņš страница 14
– Nu, mēs varam izkļūt no šejienes. Protams, es labprāt redzētu, kā šie sarkanie radījumi tiek uzspridzināti uz mūsu tripwire, bet dzīvība ir vērtīgāka. Tātad, kāpiet zirgos, puiši, – Pjotrs Daņilihs klusi sacīja un pagriezās pret eskalatoriem.
Tajā brīdī no Vladimirskas atskanēja zābaku skaņas. «Sarkanie» aizbēga uz šejieni, un nebija šaubu – mūsu dvēselei ne mazāk. Un situācija, kas tagad radās, man nepavisam nepatika.
Četri «sarkanie» ātri uzskrēja pa kāpnēm un, ne vārda nesakot, atklāja uz mums uguni. Protams, tikai stulbās amerikāņu asa sižeta filmās varoņi vispirms kliedz: «Stop!» un tad gaida, kad tiks nošauts.
Lodes svilpoja tieši virs manas auss. Lamājoties pēkšņi nokritu uz vēdera un nošāvos. Lodes, kas nejauši izšāva no mana ložmetēja, dīvainā kārtā atrada savu mērķi. Viņi nopļāva divus, trešais satvēra viņa ievainoto gurnu, ceturtajam paveicās visvairāk – viņš turpināja stāvēt uz vietas, turpinot mums bagātīgi liet svinu. Īss sāpju vaids man aiz muguras vēstīja, ka viens no mūsu vīriem ir ievainots, bet es nevarēju saprast, kurš tieši, jo visa mana uzmanība bija pievērsta izdzīvojušajam «sarkanajam». Viņš neļāva man pareizi mērķēt – viņš izšāva, netaupot patronas, acīmredzot nesaprotot, ko dara. Viņš bija šausmīgs šāvējs, es nekad agrāk nebiju satikusi tādu čali, lai gan, jāatzīst, viņš prata rīkoties ar ieroci. Aptuveni divās sekundēs viņš nomainīja lietotu žurnālu pret jaunu.
Man nebija ilgi jācieš. Ostaps visu darbu paveica manā vietā. Vispirms viņš ievainoja kaitinošo puisi apakšstilbā, liekot viņam piekāpties un nokrist, un pēc tam piebeidza viņu ar mērķtiecīgu sitienu tieši acī.
Viens no «sarkanajiem», kuram izšāvu cauri, kaut ko nesaprotamu nomurmināja un pat mēģināja piecelties, taču uzreiz nokrita uz muguras. Šis vairs nav iedzīvotājs – vienkārši bija žēl tērēt viņam dārgās patronas, tāpēc uzreiz vērsos pie savējiem, lai redzētu, kuram lode trāpīja. Jaguārs tika ievainots. Viņa krūtis bija caurdurtas labajā pusē, un, lai gan esmu lajs medicīnā, es ar gandrīz simtprocentīgu varbūtību varu teikt, ka nabagam nebija ilgi jādzīvo. Parasti šāda brūce ir letāla.
Pjotrs Danilihs un Lešijs noliecās pār Jaguāru.
– Yaga, kā tev iet? Neklusē, atbildi!
«Es… redzu…,» Jaguārs aizsmacis noklepojās, «balta gaisma.» Jā… gaisma. Viņš… man zvana.
– Jaga, Jaguārs! – Pjotrs Daņilihs iesaucās un uzsita draugam pa vaigu. – Lešijs, viņš ir maldīgs.
«Atstājiet viņu, mēs viņu tik un tā nesaņemsim, un viņš netiks ārā,» nomākts sacīja Suhari. – Met viņu šeit.
– Nu, es nē! – Lešijs spītīgi teica. – Mēs viņu ņemsim līdzi. Lai kas tas būtu vajadzīgs.
– Gaisma! – Jaguārs turpināja atkārtot. Viņa seja kļuva krītaina, un viņš izgaisa. – Tātad tas ir tas, kas… notiek pēc… nāves.
– Goblin, sasodīts, vismaz mazliet padomā. Ja mēs viņu vilksim, tad arī mēs tiksim ieskrūvēti. Kāpēc riskēt ar viņu dzīvībām, viņš tik un tā neizdzīvos!
«Jūs nevarat atstāt viņu šeit!» – Lešijs kliedza. Viņa skatiens bija ļaunprātības pilns, bet kaut kur dziļi dvēselē viņš saprata, ka Suhari runā patiesību, Lešijs vienkārši negribēja ar to samierināties. Acīmredzot viņam Jaguārs bija kaut kas vairāk nekā tikai darba biedrs.
– Suhari taisnība, mēs viņu atstāsim šeit.
– Un tu arī tur dosies, Pēter?
«Šeit miris viņš var mums kalpot labāk nekā miris mūsu stacijā.» Jā, tas būs nedaudz necilvēcīgi, bet, ja vilksim līdzi Jaguāru, tad visi gulēsim.
Ignorējot Lešija neizpratnē skatienu, Pjotrs Daņilihs izņēma no savas mugursomas granātu, spriežot pēc paštaisītas izskata, un ielika to Jaguāram rokā. Viņš pārstāja atkārtot vārdu «gaisma» un, satiekot komandiera acis, tikai pamirkšķināja, piekrītot un pieņemot no viņa prasīto.
«Ardievu, Jaguar,» vārdi Pjotram Daņiliham bija grūti, taču tajos bija daudz no tā, ko viņš gribēja pateikt, taču viņam nebija laika.
«Nāc, mums jāiet,» Ostaps paskatījās uz Jaguāru un skrēja uz eskalatoriem.
Šajā brīdī ieradās vairāk «sarkano». Šoreiz viņu bija daudz vairāk, un viņi radīja daudz nopietnākus draudus nekā tie, kurus bijām nogalinājuši piecas minūtes iepriekš.
– Bēdziet, Ostap un es viņus aizturēsim, – es kliedzu, labi zinādama, ka pakļauju riskam ne tikai sevi, bet arī Ostapu, viņam neprasot, bet viņš pat nedomāja iebilst.
– Ej, Oļegs runā biznesu. Mēs atgriezīsimies… ar Dieva palīdzību,» viņa pēdējie vārdi izklausījās kaut kā nedroši, nepatiesi. Protams, kāda ir ticība, kad mēs divatā ejam pret desmit bruņotiem cilvēkiem. Šeit neviens nevar palīdzēt, var paļauties tikai uz sevi un savu tanti, lai veiksies.
Sarkanie jau skrēja mums pretī. Labi, ka demolētāji nestrīdējās un tomēr sāka kāpt lejā uz ratiņiem. Jaguārs, smagi elpodams, gulēja man blakus un akli skatījās griestos. Viņam bija atlikušas tikai trīs minūtes dzīvot.
Sarkanie bija ļoti tuvu strijai. Manas lūpas sāka veidoties viltīgā smaidā no domas, ka būs liels badabum, bet mans smaids acumirklī pazuda. Viens no «sarkanajiem» pēkšņi apstājās, izplešot rokas uz sāniem, pavēlēdams darīt to pašu.
– Visi stāviet! – viņš iesaucās. – Šeit kaut kur ir uzstādīts atvienošanas vads.
Kāda gnīda! Un kā viņš uzminēja? Bet viņš nevarēja pamanīt vilkšanu; pat tuvplānā es to redzēju tikai no noteikta leņķa.
«Sarkanais», kurš atklāja vadu (es viņu nosaucu par Gudrais puisis), nometās četrrāpus un acīmredzot sāka meklēt vadu. Tikmēr tie, kas bija aiz viņa, sāka šaut uz Ostapu un mani. Mēs paslēpāmies aiz sienām un tikai reizēm atšāvām. Uz Jaguāru šāvieni netika raidīti. Vai nu viņi neuzskatīja viņu par draudu sev, vai arī domāja, ka viņš jau ir miris, kas kopumā nebija tālu no patiesības.
Pēc kāda laika man jau pazīstama balss paziņoja, ka vads ir atrasts:
– Jā, lūk, viņa ir, piekāpies.
Ļaujot saviem «brāļiem» paiet pa priekšu, šis Gudrais «Sarkanais» pats pārgāja pāri vadam. Es vēlreiz paskatījos aiz stūra un vienatnē paņēmu dzīvību vienam no tiem, kas jau bija pārgājuši pāri vadiem, un atkal paslēpos aizsegā. Ar žestiem rādot Ostapam, ka mums ir laiks bēgt, es grasījos steigties uz eskalatoriem, taču partneris mani apturēja. Nesapratusi, ko viņš izdomā, es neizlēmībā sastingu vietā.
СКАЧАТЬ