Pārmaiņu vēji. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Pārmaiņu vēji - Edgars Auziņš страница 17

Название: Pārmaiņu vēji

Автор: Edgars Auziņš

Издательство: Автор

Жанр:

Серия:

isbn:

isbn:

СКАЧАТЬ nesaproti no tā» un ka tas ir vajadzīgs. «Tas ir pats tzimis [1],» viņš paziņoja. Kas tas par dzīvnieku, es viņam nejautāju, jo baidījos drauga acīs likties nezinošs.

      Es pats nenēsāju ūsas un nekad nedomāju tās audzēt. Un, starp citu, es joprojām domāju, ka viņi noveco un nemaz nerotā cilvēku. Ir tikai daži cilvēki, kuriem patiesi piestāv ūsas. Un, lai gan man katru dienu ir jāraizējas, lai atbrīvotos no liekā apmatojuma virs augšlūpas, es tomēr nekad to neizaugšu.

      Mēs ar Juru iekāpām ratiņos un, uzņemot ātrumu, pazudām tuneļa pilnajā tumsā. Mūsu ceļu apgaismoja parasta petrolejas lampa. Tas, protams, nespīdēja īpaši labi, bet tas tomēr bija labāk nekā nekas.

      Kad mēs sākām tuvoties Ladožskajai, Jura pēkšņi man jautāja:

      – Klausies, Oļeg, par ko tu sapņoji?

      – Kad?

      – Nu, šodien, pirms es tevi pamodināju.

      – Es neatceros. Un kas?

      – Jā, vienkārši. Jūs atkārtojāt: «Nē, nē, nevajag!» Ko, tu redzi murgus?

      Es mēģināju atcerēties, par ko sapņoju. Kas mani pamudināja kliegt šādus vārdus? Maz ticams, ka sapnis bija erotisks, tad es vienkārši nebūtu teicis «nē». Varbūt tie tiešām ir murgi?

      Es pēkšņi atcerējos. Jau otro nakti pēc kārtas sapņoju par to pašu. Par to, kā iguanodons vispirms apmierināts guļ uz Ledus pils jumta un pēc tam aprij mani. Dīvaini, bet šoreiz es nevis pamodos, bet skatījos, sapnī, protams, kā ķirzakai līdzīga būtne nograuž vispirms vienu kāju, tad otru, tad sāk ķert manas rokas… Paldies Dievam Jura mani pamodināja un izglāba no manas «pilnīgās» bojāejas.

      Ilgi domāju, vai pastāstīt draugam par savu sapni vai tomēr labāk to nedarīt. Pēc daudzām mocībām es beidzot nolēmu viņam izstāstīt visu, kā tas notika. Tiklīdz es pabeidzu, Jura klusi iecirtās, saskrāpēja pakausi un teica:

      – Jā, brāli, kādus šausmu sapņus tu redzi!

      – Ko jūs domājat, ja tas ir pravietisks sapnis?

      – Ko tu domā? – Jura jautāja. – Tās ir muļķības, tā es domāju. Tas nav nekāds pravietisks sapnis. Šie… kā jūs tos nosaucāt?.. iguanodoni, vai ne?.. tie neeksistē un nevar pastāvēt. Pterodaktili ir cita lieta. Es dzirdēju no pētniekiem, un viņi, savukārt, tos redzēja tiešraidē. Lai gan, iespējams, viņi melo. Kas zina, viņi ieraudzīja kaut kādu kaiju un uzreiz viņu uzskatīja par mutantu. Mazāk jālasa zinātniskā fantastika, tā es saku. Šīs tavas grāmatas ne pie kā laba nenovedīs. Tu naktīs lasi, un tad sapņo par visādiem briesmoņiem,» Jura izvilka neglītu grimasi. Es tikai lemti pakratīju galvu. Kāda jēga strīdēties ar cilvēku, kuram nemaz nepatīk lasīt? Nez kāpēc Jura uzskata, ka lasīšana ir tikai laika tērēšana. Ja vien viņš zinātu, cik kļūdījies, kā viņu varētu pārliecināt? Spītīgs kā aita.

      «Es vienkārši sapņoju,» Jura turpināja, tiklīdz viņš pabeidza man lasīt kārtējo sprediķi par grāmatu bīstamību, kuru es kopumā neklausījos, bet tikai izlikos, ka esmu tajā pilnībā iegrimis. – Piemēram, es sapņoju par jūru. Pludmale, palmas, pūļi iedegušo meiteņu peldkostīmos. Tu, Oļeg, laikam nekad neesi bijis pie jūras. Bet es tur biju reiz. Mēs kopā ar vecākiem devāmies kompleksā ceļojumā. Tur, pie jūras, ir forši. Ūdens ir dzidrs, var peldēt tālu, tālu, bet dibens joprojām ir redzams. Un cik silts – es nemaz nevēlos tikt ārā. Es būtu varējis tur sēdēt visu dienu. Eh, mums tagad būtu jāiet uz jūru… Bet pie velna, nevis jūra. Šie cilvēki, kas nometa bumbu, izpostīja mūsu un viņu pašu dzīvi. Bet kas tie par cilvēkiem, viņi ir brutāli, tādi viņi ir! Bija ļoti svarīgi nomest bumbu. Kāds tad ir rezultāts? Mēs sēžam šajā milzīgajā dupšā, taisnajā zarnā kā tārpi. Un mēs droši vien nedzīvojam labāk

      Jura visu pateica pareizi, no viņa runas nevar izdzēst ne vārda. Es gribētu jautāt tiem, kas to organizēja: kāpēc jums vajadzēja nomest bumbu? Vai esat domājuši par iespējamām sekām? Vai pēc tam jutāties labi?

      Bet kur viņi ir, pasākuma varoņi? Visticamāk, viņi nomira tajā pašā neveiksmīgajā dienā, kad cilvēce pārcēlās uz dzīvi metro. Nu, kopumā tas viņiem kalpo pareizi. Viņi to ir pelnījuši.

      – Tomēr kāpēc mēs visi runājam par slikto un slikto? Parunāsim par kaut ko labu, gaišu…,» Jura sapņaini nobolīja acis.

      – Un par ko, piemēram?

      – Nu es nezinu. Piedāvājums.

      «Nu, es arī nezinu,» es brīdi domāju. – Man šķiet, lai kādu tēmu mēs tagad celtu, galu galā, kā ierasts, pievērsīsimies negatīvajam. Labāk pastāstiet man kaut ko jaunu par stacijām, kuras es nekad neesmu dzirdējis.

      Kā jau teicu, man patika uzzināt kaut ko jaunu par savu dzimto Sanktpēterburgas metro. Pat visnenozīmīgākais sīkums man bija svarīgs, jo galu galā šī ir mana māja, kurā es dzīvoju, un, visticamāk, es tajā palikšu līdz savu dienu beigām.

      – Ak, draugs, tu man radīji problēmu. Kā es varu zināt, ko jūs jau zināt un ko nezināt? – Jura sarauca pieri, cenšoties kaut ko izvilkt no atmiņas dziļumiem. Es biju gandrīz pārliecināts, ka viņam ir pieejama informācija, ko es vēl nezināju, lai gan es zināju diezgan daudz.

      – Nu, piemēram, vai jūs zināt, ka Admiralteiskaja ir mūsu metro dziļākā stacija?

      Es pamāju ar galvu. Jūs nezinātu, ziņas ir tikpat vecas kā laiks. Viņš arī teiktu, ka Zeme ir apaļa.

      – LABI. Vai zinājāt, ka mūsu Sanktpēterburgas metro ir pirmais metro Krievijā, kas atrodas divos valsts reģionos, tas ir, Devjatkino stacija atrodas ārpus pilsētas, Ļeņingradas apgabalā. Un tā palika vienīgā valstī līdz Mjakinino stacijas palaišanai Maskavas reģionā.

      – Es zināju par Devjatkino. «Šī ir pirmā reize, kad dzirdu par Myakinino,» es godīgi atzinu. Man vispār nepatīk Maskavas metro. Tas ir ārkārtīgi mulsinoši, un es nesaprotu, kā maskavieši tur parasti pārvietojas. Labi, ka man nebija iespējas uz turieni doties – es būtu apmaldījies vienā mirklī.

      – Šeit. Tas pats. Tad klausieties tālāk. Vai jūs zināt, ka viņi šeit gatavojās būvēt sesto atzaru?

      – Sestais? – Es neviļus pārsteigumā pielēcu augšā – es par to nebiju dzirdējis.

      – Jā, tieši sestais. Un viņi gribēja tur sakraut daudz staciju.

      Kopumā es nezinu visas šīs lietas sarežģītības, bet mans tēvocis man teica, ka šī līnija bija jābūvē, lai savienotu Ruči un Ligovo dzelzceļa stacijas. Tajā būtu iekļautas tādas stacijas kā Boļšeohtinska, Prospekta maršals Bļuhēra, Pēterhofskoje šose… Mans tēvocis man pat kādreiz uzzīmēja diagrammu, bet es to vispār neatceros. Tas būtu ļoti labi tiem, kas dzīvoja Kaļiņinskas rajonā – galu galā viņiem tuvumā nemaz nebija metro. Bet zars tika uzcelts, ja ne holokausts, būtu uzcelts, ja Dievs dotu, tikai tagad.

      Конец ознакомительного фрагмента.

      Текст СКАЧАТЬ