Kļūsti par pēdējo. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Kļūsti par pēdējo - Edgars Auziņš страница 8
Uzceļam teltis. Kriits, dodoties uz savu istabu, atskatījās un atrada mani ar savām acīm. Sapratusi, kas viņai jādara, viņa traucās viņam pakaļ. Taču šoreiz viņa nekavējās izmantot sava ķermeņa vājumu savā labā:
«Līdera dēls,» viņa pagriezās pret viņu, tiklīdz iegāja teltī, «man sāp ķermenis, un manas kājas asiņo.» Neesmu pieradis pie tādām slodzēm.
– Novelc drēbes, Tali.
Es sāku uztraukties – galu galā viņš jau iepriekš bija izrādījis kaut kādu žēlumu, kāpēc gan ne tagad?
– Vispirms parunāsim, vadītāja dēls… Man ir daudz jautājumu, ja man ir tiesības uzdot jautājumus.
– Novelc drēbes, Tali. Un tad parunāsim.
Novilkusi un izmetusi kleitu, es gāju tālāk un apsēdos viņam pretī, knapi piesedzoties ar rokām. Bet šodien viņš nesteidzās mani piespiest atvērties.
– Kādi jautājumi?
– Kāpēc tu esi šeit? Es domāju… kāpēc jums vispār vajadzīgs šis karš?
– Man? – Viņš mirkli padomāja un pastiepa roku pēc lampas, lai to iedegtu. «Es atgriezos no Tician štata, un tajā pašā dienā mans tēvs mani atsūtīja uz šejieni.
«Es dzirdēju Dāru sakām, ka jums patīk šī zeme… Bet no jūsu vārdiem izrādās, ka jūs īsti nevēlējāties šeit ierasties.»
Viņš pasmaidīja, viņa seja no smaida nekļuva skaista, bet kļuva maigāka:
«Es to neteicu, Tali.»
«Es to neteicu,» es pamāju. «Es vienkārši šodien daudz klausījos.» Kāds vēlas vairāk asiņu, kāds vēlas nogalināt imperatoru, kāds vēlas atstāt šajā teritorijā nevienu dzīvu dvēseli. Bet es nedzirdēju – ko jūs vēlaties?
«Man ir atbilde uz jūsu jautājumu, bet es nevēlos jums to sniegt.» Jo tagad es domāju par ko citu.
Smaids no viņa sejas nepazuda, viņš nedusmojas. Bet es nodrebēju. Krīts pieliecās pie manis:
«Es sapratu, ka es joprojām gribu tevi, neskatoties uz maldināšanu.» Nolādējiet savu skaistumu par to, Tali. Bet jūs pārbaudāt manu pacietību. Daara teica par ieņemšanas novārījumu – tur, krūzē, viņa to atkal nodeva… Viņa meloja ārstiem, ka viņai to vajag, jo neviens jūs nevarēs saprast. Galu galā es tev apsolīju brīvību. Vai tu viņu negribi?
Es nolaidu skatienu uz grīdu, bet ne no apkaunojošajām sarunām. Atbildei jābūt tādai, lai nepasliktinātu viņa attieksmi pret mani.
«Es esmu… līdera dēls.» Es nezinu, kā to izskaidrot.
– Pamēģini.
Un tas, šķiet, mudināja mani līdz sirsnībai:
«Šī nav mana vieta, Kriit,» es gribēju piebilst, «es neesmu no tiem, kas dzīvs padodas, ne no tiem, kas pazemojas,» bet viņš būtu turējis mani aizdomās par melošanu. Galu galā es esmu šeit – kaila sēžu viņa priekšā. «Es domāju, manai dzīvei vajadzēja kalpot dievietei, nevis kalpot vīrietim.» Šis stāsts nav rakstīts par mani, es tajā nokļuvu nejauši… Un tāpēc es nevaru būt jūsu bērnu māte – lai tas vismaz būtu pareizi. Vai tu šo saproti?
Paskatījos uz augšu, Krīta acis tagad bija nopietnas:
«Vai naids pret mani ir augstāks par visu pārējo?»
«Vai tā,» es klusi atbildēju, bet viņš pats to izteica ļoti precīzi.
– Tali, parādi man pērli.
Es saspringu – tagad precīzi zināju, kas sekos. Bet viņa to izdarīja, nedaudz paverot muti. Krīts satvēra manu seju ar savām lielajām plaukstām un pievilka sev klāt.
– Neaizveriet to. Atdodies vismaz skūpstos – tici man, skūpsti manāmi nomierina sirdi. Tu nevari ienīst ar pilnu spēku un skūpstīties tā, kā tu man atbildēji vakar.
Viņš pārbrauca ar savu mēli pār manējo un tad mani spēcīgi noskūpstīja. Viņam ir taisnība par vienu sīkumu – kad es aizvēru acis, es aizmirsu par to, kas to dara. Un viņa skūpstīja pretī, aizrijoties no vēlmes. Tomēr Krīts atrāvās pēc kārtējiem pusvaidziem no manis:
«Ja tev sāp ķermenis, kā tu saki, tad šodien sagādā man prieku ar savu muti.» Tad novārījumu nevajag dzert. Esmu gatavs gaidīt tevi vēl vienu dienu. Vai redzi, ka es nāku pretī?
Viņš uzreiz piecēlās kājās un novilka bikses. Es nepavisam nesapratu viņa lūguma nozīmi, bet, kad erektais dzimumloceklis bija atsegts manā sejā, es atkāpos. Viņš piegāja tuvāk, un, kad es atkāpos, viņš parāva manu pakausi un ar galvu pieskārās manām aizvērtajām lūpām.
«Nāc, Tali,» šķiet, ka viņa balsī pirmo reizi dzirdēju manāmu aizkaitinājumu. «Vai arī jūsu ķermenis ir pārāk noguris, lai to izdarītu?»
«Es…» izskanēja kā nervozs sauciens. – Ko tu dari?
Viņš attālinājās un vērīgi paskatījās uz mani no augšas:
«Jūsu sievietes tā nedara?»
– Nē! – kopš viņš mani atlaida, es mēģināju rāpot vēl tālāk. Patiesībā es nekad neesmu dzirdējis par šādiem «priekiem»! Pat stāstos par korumpētām sievietēm ostas pilsētās, un stāsti vienmēr ir līdz nepazīšanai pārspīlēti. Un nekad netika minēts, ka sievietes varētu tā izvarot. Viņi pat tā neizvaro! Un viņš grib, lai es to daru brīvprātīgi?! – Šis… šis ir…
«Nepabeidz savu teikumu,» viņš pārtrauca. Bet šķita, ka viņš ir savedis kopā. «Es jums saku, jūs atkal un atkal izmēģiniet manu pacietību.» Cik ilgi man ir jānoliecas, lai jūs kļūtu par šī stāsta daļu?
– Es… piedod man, vadoņa dēls, bet tev ir vieglāk mani nogalināt, nekā piespiest kaut ko tādu darīt…
Viņš satvēra mani aiz pleca un pavilka uz augšu, piespiežot mani piecelties. Viņš bija dusmīgs, bet likās, ka viņš mēģināja to izdomāt ar mani:
«Tu līdz galam nesaproti savu situāciju, Tali.»
«Es visu saprotu, vadītāja dēls,» mana balss trīcēja. «Ņemiet mani kā vīrietis sievieti.» Es atdošu sevi tev, tāpat kā sieviete var sevi atdot vīrietim. Bet, ja tu nogalināsi sievieti manī ar tādu pazemojumu, tad tev paliks tukšs metiens, kā mani sauc Daara.
Intuitīvi jutu, ka situ pareizajā virzienā. Daara par Krītu neko daudz nestāstīja, taču atklāja ko būtisku: tradīcijas un amats viņu ieveda gultā tikai ar tām sievietēm, kuras pēc tā ilgojās. Viņiem vajadzētu ar prieku locīties zem viņa. Maz ticams, ka viņš ir pieradis pie kaut kā cita. Tāpēc maz ticams, ka viņam derēs parasta bedre ar rokām un kājām, tā neatbilst viņa ierastajai vīrišķības koncepcijai. СКАЧАТЬ