Kļūsti par pēdējo. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Kļūsti par pēdējo - Edgars Auziņš страница 11
Daara savu stāstu pabeidza ar gaidīto jautājumu:
– Kādu vārdu tad tev deva tēvs? Un kāpēc tu meloji?
«Tesa,» es nolēmu būt atklāta. – Bet man ir vieglāk. It kā viss notiek nevis ar mani, bet ar kādu citu meiteni.
Daara nopietni ieskatījās man acīs, tad pamāja:
– ES sapratu. Tāpēc palieciet Tali, ja vēlaties. Un es Kriitam neteikšu. Galu galā tam noteikti nav nozīmes zem segas.
– Paldies.
– Nepateicies man, Tali. Manuprāt, tu esi tukša un stulba, bet es saskatu tevī iekšējo spēku. Dariet visu, ko vēlaties, ja vien tas ļauj jums ar to dzīvot. Un prasi man – palīdzēšu, ja varēšu. Šī pasaule mīl stipros. Un es viņus mīlu.
Dvēselē dīvaina mokoša sajūta. Dēmoni pēc dabas ir pretīgi. Un, ja es būtu varējis, es būtu nogalinājis visu nometni tieši tajā vakarā – mana roka nebūtu trīcējusi. Bet tajos ir kaut kas tāds, kas izraisa reakciju. Un tāpēc dvēsele tiek ievilkta dažādos virzienos. Ievainot.
7.nodaļa. Kaislību dīvainības
Taču, kad iestājās tumsa un es traucos uz centrālo telti, es tur atradu vecu šamani strīdamies ar Krītu:
– Priesteriene? Ko darīt, ja visas priesterienes ir tīras un tik skaistas? Kur atrodas viņas templis?
– Es nezinu, dārgais Dotlāk. Mēs viņu nepaņēmām templī, viņa pati skrēja pie mums.
Es sastingu tālumā un klausījos.
– Tad iedod man! Tavā sievietē nav maģijas, bet ar viņu kaut kas nav kārtībā – es jūtu iekšā, ka upuris nebūs veltīgs.
– Nomierinies, Dotlāk. Mums ar viņu ir mīlestība. Kā es varu jums to dot?
– Tagad tu melo, Krīt! Ir kaislība, bet nav mīlestības. Tu esi mantkārīgs! Iegūstiet sev vēl vienu! Vai arī atradīsim templi. Noskaidrosim vismaz vietu no viņas?
Kriits paskatījās uz mani, bet nezvanīja. Es nolēmu, ka būtu nepieklājīgi lemt savu likteni bez manis, tāpēc piegāju un stingri teicu:
«Pat ja jūs mani spīdzināt, es jums neteikšu, kur atrodas templis.»
«Bet tagad viņa nemelo…» šamanis domīgi izspieda. – Viņš neteiks… mēs vismaz sagriezīsim viņu gabalos.
Tad viņš uzminēja – es nevarētu, pat ja es gribētu. Šoreiz viņa ieskats spēlēja rokās.
«Es zvēru pie atdzimšanas, kaut kas ar jums nav kārtībā!» Varbūt tava dieviete patiešām eksistē… it kā viņa sēdētu tevī! Mana pazīstamā pasaule sabruks, ja atļaušos šādu domu,» viņš atkal pagriezās pret Krītu un ierunājās iepriecinošākā tonī. – Dot to atpakaļ. Es apsolu, ka centīšos tevi nenogalināt! Es to atgriezīšu vēlāk!
Noraizējusies es sev atbildēju:
– Nē, dārgais Dotlāk. Es tev nekalpoju – Kriitu. Un es vēlos, lai viņš mani atkal pieņemtu par savu sievieti.
Krīts pasmīnēja, paņēma mani aiz rokas un iegrūda teltī:
– Tu viņu dzirdēji. Un viņš mani dzirdēja, kas ir daudz svarīgāk.
– Es dzirdēju, vadoņa dēls. Un viņa atkal melo. Viņa nevēlas tev kalpot. Atzīmē manus vārdus – šī sieviete nesīs tev iznīcību.
– Ej, šaman, atpūties. Rīt mums būs vajadzīga tava gudrība.
Kad Krīts iegāja teltī, es piegāju viņam pretī:
«Paldies, vadītāja dēls, ka neatdevāt mani.» Mans ķermenis ir pārāk vājš, lai izturētu spīdzināšanu.
Viņš pasmaidīja:
«Vai es varētu domāt par kaut ko citu pēc jūsu atzīšanās?» Kas atkal izrādījās meli.
Nav jēgas strīdēties ar acīmredzamo:
– Kāpēc tu esi pārsteigts? Jā, es nevēlos jums kalpot, bet esmu gatavs paklausīt.
– Un tu gribi, lai es tevi aizvedu? – viņš atcerējās. Tajā pašā laikā viņa acis samiedzās, it kā Krīts tik tikko varētu apvaldīt smieklus.
Uz šo jautājumu nebija skaidras atbildes. Viņš manī radīja dedzinošu naidu, bet pagājušajā naktī es sajutu citu uguni sevī. Ja jautājums ir par to, vai esmu gatavs atkārtot šo sajūtu, tad… Man nav nekas pretī. Bet šamaņa šeit nebija, tāpēc es varētu stipri pārspīlēt:
– Gribi.
Viņš pievilka mani sev klāt, un es atvēru muti, gaidot skūpstu. Bet viņš tikai klusi pasmējās:
«Patiesībā kļuva vieglāk, kad sapratu, ka tu šķiti dīvains ne tikai man.» Kā lai es tevi saucu, ja iepriekšējais bija meli?
– Tali.
– Es tevi saukšu par Zilo Pērli. Un, kad tu atklāsi savu vārdu, es būšu pārliecināts, ka tavs «es gribu» ir īsts.
«Mēs vienojāmies,» nez kāpēc es nevarēju nesmaidīt pretī. «Bet es gandrīz ļoti gribu tavu skūpstu.» Vai jūs tam ticat?
«Jā,» viņš paskatījās uz manām lūpām. «Bet šodien jūs apsolījāt, atceries?»
Viņš uzspieda uz maniem pleciem, liekot man mesties ceļos. Mans solījums… Es piespiedu sevi nomierināties, tagad ir par vēlu izmisumā steigties apkārt. Viņa atraisīja virvi savām biksēm un nolaida tās lejā. Dzimumloceklis nebija uzcelts un izskatījās ārkārtīgi nepatīkams tik tuvu. Es sarāvos, bet paņēmu to ar roku. Viņa aizvēra acis un norādīja to savā mutē. Galu galā viņš to gribēja?
Viņa nejauši pieskārās galvai ar mēli, un tas viņam lika nedaudz saspringt. Bet es piespiedu sevi neatkāpties.
– Aiziet!
Un viņš iespiedās dziļāk. Es īsti nesapratu, kas jādara – viss mans gribasspēks tika iztērēts, lai neatgrieztos. Varbūt Kriits saprata manu neizdarību, jo runāja daudz klusāk un klusāk:
– Vispirms nolaizi ar mēli.
Laizīt to? Jā, laimīgajai priesterienei ļoti paveicās, ka viņa nomira pirms šī brīža! Bet es centos darīt, kā viņš lika. Mēle kopā ar pērli apgrieza galvu un pagāja tālāk. Penis manā mutē pietūka, bet es piespiedu sevi turpināt.
«Nekožiet zobus,» balss kļuva nedaudz savādāka, taču joprojām maiga. «Pretējā gadījumā jūs padarīsit mani par neglītāko sievieti pasaulē.» Kārtējo reizi pašās beigās ar nedaudz lielāku spiedienu. СКАЧАТЬ