Kļūsti par pēdējo. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ grīdas, strauji izpleta manas kājas un uzreiz iegāja. Uz mirkli viņš sastinga, it kā tikai mēģinātu aptvert notiekošo, un tad sakustējās – vairākas reizes sāpīgi lēni. Es nevarēju savaldīties un noliecos uz priekšu, lai viņu satiktu. Pēc tam kustības kļuva kaislīgas, asas, un no tām sāka vārīties arī manas asinis. Nepatīkamā izstiepšanās iekšā padevās viskozai slinkumam, kas pieauga ar katru raustījumu. Mute neviļus atvērās, un Krīts uzreiz iegrūda tajā mēli, un es tikai ar klusiem vaidiem izelpoju.

      Vēl mazliet, un es pati sāktu viņam uzsist sevi, bet vājais ķermenis nebija spējīgs uz Krīta aizraušanās cienīgu atbildi – tas tikai izbaudīja sajūtu, ka kopā ar vīrieti iekšā ienāk spēks. Viņš paātrinājās vēl vairāk, tad ar spēcīgāko grūdienu iešļācās manī, un tajā pašā laikā viņa seja nevaldāmi saspringa, it kā viņam sāpētu. Likās, ka man kaut kā pietrūka: kad viņš mani paņēma, manā ķermenī brieda vētra, tiecoties pēc kaut kādas virsotnes. Un tagad visas zarnas sāpēja no vilšanās, ka es nekad nezināju, kā tāda vētra beigsies.

      Viņš iznāca, izsmidzinot atlikušo sēklu uz mana augšstilba, un apritēja uz sāniem. Viņš paskatījās uz manu profilu, bet ilgu laiku neko neteica. Es pats to nevarēju izturēt:

      – Vai drīkstu dzert novārījumu, vadoņa dēls?

      – Dzer, Tali. Es noteikti tevi ļoti drīz nogalināšu, jo tu esi nepanesams. Un es šobrīd gribu būt pārliecināts, ka tu nenēsi manu bērnu.

      Es aizmigu vienā mirklī – gan mana apziņa, gan katrs cīpsls gaidīja tieši to.

      Pamodos rītausmā. Kriits gulēja viņam blakus, bet vairs negulēja. Ārā atskanēja balsis. Drīz pametīsim telti, lai ieturētu brokastis un dotos ceļā uz kārtējo bezgala garo dienu.

      Es klusēju, nezinādama, kā pasveicināt to, kurš kļuva par tavu pirmo vīrieti naktī. Viņš izrādīja vai vienkārši ieskicēja iespējamo baudu, bet pats nepārstāja būt tāds, kāds bija agrāk. Krīts pēkšņi sāka runāt klusi, apstājoties starp teikumiem, it kā izvēloties vārdus:

      – Es atbildēšu uz vienu jautājumu. Man ļoti patīk šī zeme, Tali. Viņa ir ļoti dīvaina. Esmu šeit tikai īsu brīdi, bet esmu satikusi trīs sievietes, no kurām katru nevaru aptīt galvu. Pirmā – jauna meitene, ļoti precīza šāvēja, bez vilcināšanās upurējās, lai nogalinātu mūsu šamani. Un tad viņa iebāza nazi kaklā, lai viņas ķermenis nenokristu maniem karavīriem. Viņa varētu būt mana labākā karotāja. Otrā sieviete mira manu acu priekšā, bet viņas mierīgums pirms pēdējā sliekšņa pielīdzināja viņu labākajai no mums. Mēs augstu vērtējam tos, kuri nebaidās no nāves, mēs uz to tiecamies, bet reti kurš varētu ar to salīdzināt. Viņa varētu būt mana labākā draudzene. Trešā ir tik skaista, ka acs nekad neapniks uz viņu skatīties, un kaislīga, ka nekad neapniks viņu ņemt. Tas ir tā, it kā viņas ķermenis būtu radīts, lai sniegtu un saņemtu baudu. Ne tik drosmīga kā pirmā, ne tik miermīlīgā kā otrā, bet viņai ir pārdroša mēle, caurdurta ar zelta stieni ar pērli. Viņa varētu būt mana labākā mīļākā. Bet viņas naids pret mani vienmēr būs augstāks par viņas aizraušanos. Esmu pārsteigts, ka jūsu cilvēki kopumā ir tik vāji, bet tik spēcīgi tajos, uz kuriem man izdevās paskatīties tuvāk.

      Es neatbildēju.

      6.nodaļa. Šamanis

      Pēc brokastīm Daara mani uzreiz aizveda pie sevis. Mēs abi svērām maz, un viņas zirgs viegli izturēja šādu slodzi. Bija neērti braukt bez segliem, un dēmoni meta tikai mīkstu zamšādas spilventiņu pāri krupam. Bet tas ir ieraduma jautājums. Braucām blakus Kriitam, un tāpēc varēja dzirdēt viņu sarunas.

      «Nītam vajadzētu būt šeit līdz vasaras beigām.» Viņš vadīs uzbrukumu galvaspilsētai,» domīgi sacīja Krīts.

      – Slikti. Naats spēj iekarot tikai meiteņu dzemdes, nevis pilsētas. Viņa trešā sieva ir ļoti skaista, viņš būtu varējis palikt pie viņas ilgāk.

      – Skaties savu valodu, Dāra. Viņš ir priekšnieka pirmais dēls.

      – Citādi es nezinu! Tikkieši mūs gandrīz uzvarēja, pateicoties šim pirmajam dēlam, kurš bija vairāk aizņemts ar trešās sievas izvēli, nevis ar militāro stratēģiju.

      – Dāra!

      – Es klusu, es klusu, Kriit. Bet, ja jūs un Rakiids nebūtu bijuši laikā, tad tagad Tykian valsts svinētu uzvaru pār Robeskiem.

      – Šķiet, jūs apsolījāt klusēt?

      – Es klusēju! Vai tu mani dzirdi – es klusēju. Kas tur ir?

      Viņa norādīja uz priekšu, un es paskatījos tuvāk. Kāda sieviete skrēja no jūras uz meža līniju. Varbūt viņas pavadoņi vienkārši bija ātrāki – neviens cits nebija redzams. Diez vai viņa te ir viena… No izpostītajiem zvejnieku ciematiem tika aizvesti daudzi cilvēki. Daži no viņiem joprojām ir tuvumā: galu galā makšķerēšana viņiem ir pazīstamāka, tā neļaus viņiem nomirt no bada.

      Es saspiedos, cenšoties remdēt paniku. Zirga mugurā viņi ātri viņu panāks, ja Kriits tikai pamāja ar roku.

      – Varbūt tur ir apmetne? – Dāra ieteica. – Priekšnieka dēls, varbūt pārmeklēsim brikšņus?

      Šis ir pats brīdis, kad jūs pilnībā aizmirstat par sevi.

      «Kriit,» mana balss bija aizsmakusi, bet es centos skaidri izrunāt vārdus. – Atlaid viņu… Es lūdzu ar labu garastāvokli, lai viņa iet… Tā ir tikai sieviete! Viņa…

      Kriits pārsteigts paskatījās uz mani. Bet es arī par to priecājos – dažas minūtes var izglābt nabaga dzīvību, tāpēc mums ir jātērē laiks.

      – Tu kaulējies ar mani, Tali?

      – Es nekaulējos… Lūdzu…

      «It kā jums ir tiesības jautāt,» viņš maigi pasmaidīja ar nesaprotamu ironiju. «Un tikai tie, kam ir ko piedāvāt, var kaulēties.»

      «Es… Man ir ko piedāvāt!» – Es pat pielēcu, un tas lika zirgam šņākt. – Lai šī sieviete aiziet, un es darīšu to, ko… ko tu vakar no manis gribēji… Labprātīgi. Un viss pārējais, ko no manis vēlies…

      Mana balss kliboja, es nosarku un paskatījos prom. Kriit jau vajadzētu saprast manu mājienu, bet es nevarētu par tik apkaunojošu lietu runāt skaļi. Kriits paskatījās tālumā – sieviete jau bija sasniegusi pirmos kokus, bet viņa joprojām bija redzama. Likās, ka viņas skrējienu nobremzējusi kāda nasta – vai nu noķerta zivs, vai mazulis kūlī. Viņš atkal pagriezās pret mani:

      – Labi, Tali. Es piekrītu šim darījumam. Tātad, ko es vēl gribu?.. – un viņš iesmējās.

      – Jā… un paldies. Es neatgriezīšos pie saviem vārdiem.

      Daara, it kā saprotot, par ko mēs runājam, atbalstīja viņu ar smiekliem. Komanda gāja garām. Kriits ar smaidu atskatījās uz Daaru, un viņa nevarēja nomierināties.

      Pēc kāda laika es uzdrošinājos pajautāt par viņas jautrības iemeslu:

      – Nu СКАЧАТЬ