Kļūsti par pēdējo. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ izlieka uzaci, un tāpēc viņas tumšā seja sāka izskatīties plēsīga:

      – Runājoša trofeja? Aizveries, vai arī tevi apklusīs.

      Tā ir visa izpratne. Meitene otrpus ratiem sāka šņukstēt ar jaunu sparu. Viņa jau sen padevās, sen nomira iekšā, un tagad viņa raudās visu savu īso mūžu.

      Vakarā vienība uzbruka zvejnieku ciematam. Tie daži sirmgalvji, kuriem neizdevās aizbēgt, tika nogalināti uz vietas. Mājas tika nodedzinātas, melnējošās debesis padarot tumšākas ar dūmu stabiem. Viņi izvilka vīna mucas un sāka svinēt kārtējo uzvaru, ko pat nevarēja nosaukt par uzvaru – ciems, par laimi, izrādījās gandrīz tukšs, un šiem barbariem uztraukumam nepieciešama pretestība. Varbūt kādam mūs atcerējās slikts garastāvoklis.

      Jau piedzērušies mūs izrāva no ratiem un vilka uz dažādām pusēm. Ja tev paveiksies, tu ātri nomirsi. Sāpēm nav nozīmes – es par to esmu pārliecinājies otro reizi pēc kārtas. Es pretojos, bet tikai tāpēc, ka nevarēju pretoties. Viens vīrietis mēģināja mani paņemt, bet divi citi turēja aiz rokām un kājām. Bet es cīnījos, ar zobiem turēdamies pie visa, ko vien varēju aizsniegt. Viņi droši vien nolēma, ka Najas pusmūža ķermenis nav tādu pūļu vērts: tiklīdz atbrīvoju roku, es viņus uzreiz saplēsu ar nagiem. Es ļoti ceru, ka man izdevās sabojāt vienu aci. Viņš rēca, iesita man pa seju, tad iebāza nazi man zem atslēgas kaula. Tāpēc viņi mani pameta – es joprojām nomirtu no asins zuduma. Un sāpēm nav nozīmes. Es paskatījos debesīs, kas bija pārklātas ar dūmiem, un pēc katras sievietes sauciena lūdzu, lai meža labie gari iznāk uz šīs plikās zemes un liek māsām klusēt.

      Kāds gāja garām, pēc tam atgriezās un apsēdās uz zemes. Ļaujiet viņam mēģināt – man atliek tikai spēks vēl vienai acij. Bet vīrietis man nepieskārās – viņš vienkārši sēdēja man blakus, rokas salicis uz ceļiem, un skatījās uz priekšu.

      – Kāpēc tu sēdies, vadoņa dēls, pasteidzies, pirms es atdziestu.

      Viņš bez ziņkāres paskatījās uz manu saplēsto kleitu. Viņš pasmaidīja, atbildot uz manu ļauno smīnu:

      «Es nevaru pieņemt sievietes, kuras ir paņēmuši citi.» Manām sievietēm jābūt labākajām un neskartajām.

      – Tu esi stulbs, es paskatīšos.

      – Neesiet ķēpā, sieviete. Tā ir tradīcija. Jo vairāk tiesību, jo vairāk pienākumu.

      «Nabaga, nabaga vadītāja dēls,» es aizsmakusi iesmējos. – Vai ir garlaicīgi skatīties, kā viņi rotaļājas bez tevis?

      «Viņi…» viņš domāja par atbildi, «viņi nebēdā.» Tas ir savādāk. Militārās varonības otra puse. Bezbailība kaujā ir līdzvērtīga kontroles trūkumam visā pārējā, tāpēc karotājs nodedzina ienaidnieka māju, paņem ienaidnieka lietas, paņem ienaidnieka sievieti. Tā pasaule ir strādājusi kopš laika sākuma. Un es neesmu tas, kurš mainīs gadu tūkstošiem iedibināto kārtību.

      Galu galā Naja bija ļoti spēcīga sieviete – dzīve negribēja viņu pamest, lai gan viņai jau bija ļoti reibonis.

      – Izklausās tā, it kā jūs viņus tiesātu, it kā jūs būtu labāk par viņiem…

      – Es netiesāju. Un es neesmu labāks.

      – Nē, vadoņa dēls, tu esi sliktāks. Jo tieši jūs pieļaujat zvērības. Un jūs pats par ienaidniekiem saucat tos, kuri nekad nav bijuši jūsu ienaidnieki. Barbaru cilts, kas vispirms aprīs pasauli un pēc tam pati sevi.

      – Nav ienaidnieki? Jums vajadzētu mirt jebkurā brīdī, un tomēr jūs runājat par politiku. Vai vēlaties, lai es izsaucu ārstu? Varbūt es kļūdījos, un plaušas nav pārdurtas, tad ir niecīga iespēja jūs glābt.

      Nē, atpakaļceļa nebija – es to jutu. Jā, man tas nav vajadzīgs.

      «Es neko nesaprotu no politikas… Bet es varu atšķirt radījumu no cilvēka simts metru attālumā.» Ārpus nāves tevi sagaida ļaunie gari, tie atriebsies par visiem.

      – Tā ir tava ticība, sieviete, mēs ticam kaut kam citam.

      Man vēl ir palicis nedaudz sarkasma:

      – Un kas ar tik labiem cilvēkiem notiek pēc nāves?

      – Mēs ticam atdzimšanai. Un varbūt tāpēc mēs nebaidāmies no nāves tik ļoti kā jūs.

      «Tad tu piedzimsi viena no tām sievietēm, kas kliedz zem taviem karavīriem.»

      – Tas ir iespējams. Kas zina? Bet pat tas ir labāk nekā aiziešana uz visiem laikiem. Pasaule ir brīnišķīga vieta, lai gan jūs šobrīd varētu man nepiekrist.

      «Es uzminēju pareizi, vadītāja dēls, es nepiekrītu,» runāt kļuva arvien grūtāk. – Bet es padalīšos ar tevi tavā ticībā – es ļoti daudz atdotu, lai tu paskatītos uz pasauli no otras puses.

      Viņš rūpīgāk ieskatījās manās blāvās acīs:

      «Kādu vārdu tev deva tēvs, sieviete?»

      – Kāpēc tu gribi zināt? Es nenodzīvošu līdz rītam.

      – Es gribu tevi atcerēties. Un, ja mums būtu šamanis, es liktu viņai dziedināt tevi no tavas brūces.

      – Turpināt mocīt? – iesmējos, lai gan varbūt smiekli vairs nelauzās caur manām baltajām lūpām. Slava labajiem gariem, ka viņiem nav šamaņa! Ak, šī ir mana uzslava… Sāpju dēļ es pārstāju skaidri domāt.

      Viņš domīgi atbildēja:

      – Nē. Lai tev būtu laiks man parādīt pasauli no otras puses.

      «Ja tev ir kaut pilīte žēlastības, vadoņa dēls, izņemiet nazi un pabāziet to nedaudz zemāk.» Man ir apriebies šī pļāpāšana…

      Viņš noliecās un satvēra rokturi. Vēl tikai pāris sekundes un viss būs beidzies.

      «Kādu vārdu tev deva tēvs, sieviete?»

      – T… Tesa.

      – Atpūties mierā, Tesa. Nepiedzimstiet no jauna, ja nevēlaties.

      Viņa balss bija maiga un sitiens precīzs.

      Atvēru acis un izmisumā gaudoju. Raudošā meitene ratos gaidīja spārnos, un es, lai arī novēloti, izpildīju viņas lūgumu.

      3.nodaļa. Tali

      Es bezpalīdzīgi sabruku uz grīdas un aizvēru acis. Sāpes un smagums, ko es jutu Najas ķermenī, bija pazudis, bet šai meitenei šķita pilnīgi bez enerģijas: viņa cieta no bada un slāpēm, bet kas cits bija vēl ļaunāk – šķita, ka viņas muskuļi nebija pat pielāgoti ķermeņa atbalstam. Noteikti viņa nebija medniece vai zemniece. Ko jūs varat darīt tik trauslā izskatā?

      Manā mutē kaut kas traucēja. Sākumā šķita, ka viņas mēle ir ievainota – pilnīgi iespējams, ka viņa ierastās histērijas СКАЧАТЬ