Kļūsti par pēdējo. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Kļūsti par pēdējo - Edgars Auziņš страница 12
Es sāku kustēties, iegremdējot dzimumlocekli dziļāk mutē, sākumā saraustīti un neveikli, bet viņš vāji grūdās, palīdzot man atrast pareizo tempu. Dzimumloceklis kļuva milzīgs, tas pilnībā nederēja. Es ar mēli jutu viņa sajūsmu… un tas bija dīvaini aizraujoši. Šķita, ka Kriits mani paņēma, bet ne parastajā veidā. Un tomēr viņam tas patika. Viņš turējās, lai nesāktu dauzīt manī visā garumā, es to jutu no spriedzes viņa plaukstās. Un tāpēc es centos kustēties ātrāk un asāk, lai viņam nebūtu mani jāmudina.
Satraukums izrādījās ļoti dīvaina lieta. Vakar es piedzīvoju ko līdzīgu, bet tad viņš manī ienāca – tā vismaz var izskaidrot. Tagad es jutu vājumu tikai no viņa kaislības sajūtas. It kā šī sajūta viņā ir tik spēcīga, ka tā izplatās uz mani, inficē mani. Es neapstājos, izbaudot viņa pieaugošo uzbudinājumu, uz ko mans ķermenis reaģēja. Mans penis pēkšņi šķita sarauties, un straume trāpīja manā mutē.
Viņš nekavējoties to izvilka. Es izspļāvu bālgano šķidrumu uz grīdas un noslaucīju muti. Nekas. Tam joprojām nav nekāda sakara ar īstām šausmām. Bet lejā turpināja saldi malkot nesenā sajūsmas paliekas. Atkal šī kaitinošā sajūta, ka vētra beigās tika noķerta.
Kriits pēkšņi nogrima uz grīdas man blakus un uzspieda ar pirkstiem uz mana zoda, liekot man paskatīties uz viņu:
«Tas ir tikai viens veids, kā iepriecināt vīrieti, Blue Pearl.» Tas vienkārši nav jūsu paradums.
Šķita, ka viņš kaut ko skaidro, bet es nevarēju saprast, ko tieši, tāpēc es vienkārši pamāju. Kriits, acīmredzot, gaidīja kaut kādu reakciju, bet nesaņēma. Pēkšņi viņš ar rokām satvēra manu seju, pievilka mani sev klāt un noskūpstīja. Vai viņam nav riebums? Vai arī viņš vēlas man pierādīt, ka viņam nav riebuma? Ka es neizdarīju neko tādu, par ko man varētu būt kauns. Šis impulss manī izraisīja pateicības reakciju: es apviju viņam rokas un atbildēju. Skūpstu, lai arī maigu, pavadīja sajūsmas atbalsis. Atkal sāksies kaitinošā vētra. To sapratusi, es atrāvos. Viņa piespieda savu pieri pret viņa pieri un mēģināja izlīdzināt elpošanu. Viņš čukstēja:
– Vai gribi, lai es tevi aizvedu kā vakar? Vienkārši jautājiet.
Pārsteidzoši, es arī domāju par atbildi! It kā viņa patiešām to vēlētos. Varbūt priesterienes ķermenis ir kaut kā nepareizs – tā alkst pēc kaut kā cita, bet mans prāts nepiekrīt šīm slāpēm:
– Nē, Kriit, es gribu gulēt.
– Tad novelc drēbes.
– Kas?
– Novelc drēbes, Blue Pearl. Un labi gulēt. Es arī neģērbšos – es gribu tevi turēt sev klāt. Vai tas traucēs jūsu atpūtai?
– N-nē…
Bet izrādījās, ka es ļoti kļūdījos. Kriits, apskaujot mani no aizmugures, sen aizmiga, un manas domas skraidīja šurpu turpu. Viņa ķermenis tik tuvu manējam mani sajūsmināja un izraisīja neskaidras vēlmes. Es gribēju rosīties, radīt vismaz kaut kādu berzi starp savu kailo un viņa ādu, bet es neuzdrošinājos. Man izdevās aizmigt tikai pēc tam, kad izrāvos no viņa rokām un attālinājos.
8.nodaļa. Zaudēšana
Saņemšanas punktu sasniedzām pēc tumsas iestāšanās. Tur pulcējās vairākas vienības, un nometne izpletās gar krastu ļoti tālu. Kriits pavēlēja izvērst no rietumu malas, un viņš pats devās sveikt līderi. Komandieri viņam sekoja, un es kopā ar Dāru – manu viedokli neviens nejautāja.
Krīts nolēca no zirga un īsi paklanījās vīrietim. Viņš bija manāmi vecāks un arī nēsāja uz matiem zelta stīpu.
– Prieks tevi redzēt, Rakiid. Paņemiet mani un manus karotājus savā pakļautībā.
«Es piekrītu, brāli,» vīrietis pasmaidīja un tad paskatījās uz jūru. «Mēs šeit paliksim trīs nedēļas, tāpēc esiet pacietīgi.» Bet meži šeit ir bagāti, bada nāve mums nedraud.
«Mēs varam parūpēties par sevi, brāli,» Krīts atbildēja.
Noskatījos, kā Dotlāks, kurš uzreiz metās malā, atrada citus šamaņus. Un tagad viņi trīs dedzīgi kaut ko apsprieda, bezgalīgi skatoties uz mani. Es nodrebēju. Izskatās, ka nabaga Tali ilgi nedzīvos. Mums ir jāpaliek tuvu Daara vai Kriit – ja ir glābiņš, tas būs tikai caur viņu atbalstu.
– Sveicināts, lieliskā Dāra! – Rakiids skaļāk teica. «Tu kļūsti skaistāka katru reizi, kad mēs tiekamies.» Kas tev ir klēpī? Vai esat atradis savu māsu? – un izplūda smieklos.
«Nu jā,» Dāra atbildēja ar tādiem pašiem smiekliem. – Mazā māsa! Paskaties, cik viņa ir laba. Bet neskaties, es to neatdošu. Viņas dēļ Krēta vismaz reizēm sāka smaidīt, tāpēc uzskatiet viņu par mūsu galveno ieroci šajā karā.
Rakiids jautri piemiedza brālim:
– Skaidrs. Un mans tēvs turpināja jokot, ka tu ņemsi Tykian ķirzaku par savu trešo sievu. Nu, viņš gandrīz saprata, lai gan jūsu sieviete ir daudz mīļāka par ķirzaku! Labi, pabaro savu galveno ieroci un noliec to zem sevis. Visas sarunas rīt.
No noguruma tiešām nokritām no kājām. Bet graudaugu putra šķita tikpat garšīga kā vienmēr. Es apzināti sēdēju starp Kriitu un Daaru, prom no šamaniskām interesēm.
Kad devāmies uz telti, es jautāju:
– Trešā sieva? Tātad jums jau ir divas sievas, vadoņa dēls?
«Jā,» viņš atvēra aizkaru un ielaida mani iekšā. Es pats atradu lampu tumsā.
– Tas ir dīvaini.
– Kāpēc dīvaini? Mēs sakām tā: pirmo sievu izvēlaties ar galvu, otro – lai iepriecinātu tēvu, bet trešo ņemat tikai tad, ja bez viņas sirds nav īstajā vietā. Ne visiem mums ir vairāk par vienu, bet mans statuss uzliek pienākumu.
«Pastāsti man vairāk,» es biju patiešām ziņkārīgs. Viņam ir divas sievas, bet tas viņam netraucē būt sievietēm visās apdzīvotajās vietās, kur viņš parādās?
Viņš pasmaidīja un apsēdās pretī dīvānam.
«Mana pirmā sieva, Dāras vecākā māsa, man sniedz pārliecības sajūtu un nebeidzamu cieņu. Mēs esam pazīstami kopš bērnības, tāpēc mūsu savienība bija paredzama. Bet viņa nevarēja ieņemt bērnu – tas notiek. Tāpēc mans statuss liek man būt trim – jo vairāk sievu, jo veselīgāki dēli.
Daara māsa? Viņa sevi sauca par «tāliem radiniekiem»… Bet tagad viss bija viegli: vecā pieķeršanās, ģimenes atbalsts un Daara vieta komandā.
– Un otrā? Vai viņa dzemdēja tavu dēlu?
«Otro es vēl neesmu redzējis.» Mans tēvs viņu izvēlējās un noslēdza laulību ballīti, kamēr es atrados Tičas teritorijā. Viņi saka, ka viņa ir skaista. Bet es devos uz šejieni gandrīz СКАЧАТЬ