Trešais nav lieks. Lūsija Dilana

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ zini, tas nav tas, ko… – Megana iesāka, bet brīdinoši paceltais Džordža pirksts lika viņai apraut iesākto teikumu. Reičela jutās neveikli, jo bija kļuvusi par liecinieci ilgstošām nesaskaņām.

      – Nav nepieciešams izskatīties tik pārbiedētai, – Džordžs piemetināja, pamanījis, ka viņas acis kavējas pie Lulū aizšūtās brūces. – Kucīte nesen tika sterilizēta. Mēs kastrējam vai sterilizējam visus dzīvniekus, pareizāk sakot, to daru es.

      – Džordžs bieži nolaiž cenu saviem pakalpojumiem, – paskaidroja Megana. – Sirds dziļumos viņš ir īsts mīļumiņš.

      – Neesmu vis, – viņš izlaboja. – Ja runājam par Lulū frizūru…

      Reičela ļāva skatienam aizklejot līdz tālākiem nodalījumiem, kur pamanīja baltraibu Stafordšīras terjeru, divus apaļīgus šokolādes krāsas labradorus, jautru Džeka Rasela terjeru, kas savā nodabā lēkāja pret nodalījuma sienām, un vairākus terjerveida jaukteņus, kas raudzījās uz jaunpienācēju ar spraigu dedzību brūnajās acīs, bet enerģiskā astes luncināšana nepārprotami pauda: “Izvēlies mani!” Citi nodalījumi šķita tukši, un viņai neradās vēlēšanās tur ielūkoties – ja nu to iemītnieki līdzīgi Lulū bēdīgi slapstās savu mitekļu dziļumā, jo vairs nespēj uzjundīt sevī cerības garu? Kā gan šeit iespējams izvēlēties tikai vienu? Rīkle aizžņaudzās, it kā tajā būtu iesprūdis vates kumšķis. Kā iespējams iziet laukā un apzināties, ka esi pametis aiz muguras četrpadsmit vīlušos radījumus, kuri nesaprot, kāpēc neizvēlas viņus un kad beidzot ieradīsies viņu saimnieks?

      Pametusi skatienu uz leju, Reičela izbrīnā samirkšķināja acis. Uzradies kā no zila gaisa, viņas priekšā gulēja Džems, akurāti salicis kopā slaidās priekšķepas, un tā vien gaidīja iespēju darboties.

      – Es neesmu Dota, – viņa pačukstēja tā, lai sacīto nesaklausa Megana. – Es nezinu, ko man tagad vajadzētu darīt. Reičela, Dieva dēļ, saņemies un nesāc sarunāties ar suņiem, viņa sevi aprāja.

      – Megana? – Balss mazliet aizlūza, lai gan Reičela pūlējās runāt vieglā tonī. – Man nepieciešama vanna. Kāda šeit kārtība ar suņu mītnes aizslēgšanu uz nakti?

      – Nav nekādas vajadzības kaut ko slēgt, – uzrunātā žirgti paskaidroja. – Es šeit dzīvoju. Šis punkts ietverts manā patversmes pārvaldnieces darba līgumā. Ceru, ka jums nav iebildumu, ka Dota man atvēlējusi visu trešo stāvu? Tur ir atsevišķa vannasistaba un dzīvojamā istaba. Es jums nemaisīšos pa kājām.

      – Ak tā, skaidrs.

      Tātad Reičelai bija arī īrniece. Vareni. Taisnību sakot, varbūt tas patiešām bija vareni.

      – Vai vēlaties, lai sameklēju kaut ko vakariņām? – Megana apvaicājās. – Frīda jums atnesa sautējumu, un bufetēs arī ēdamā ir, cik uziet.

      – Nē, es… – Reičelai negribējās atzīties, ka viņa gluži vienkārši nevēlas runāties ne ar vienu, bet tā tas patiešām bija, kaut arī Megana nudien izturējās ļoti laipni. – Man ir jāpaveic daži steidzami darbi, – viņa paskaidroja. Šis universālais aizbildinājums agrāk bija noderējis bieži vien. Protams, ironiskā kārtā šobrīd Reičelai nekāda darba nebija, izņemot vēstuļu rakstīšanu bijušajiem klientiem, pavēstot, ka viņa vairs nestrādā.

      – Skaidrs! – Megana atteica. – Nebiju droša, vai jums patiktu izmantot Dotas gultu, tāpēc sagatavoju rezerves guļamistabu līdzās viņas istabai. Dvieļus atradīsiet vannasistabā uz karstās caurules.

      Reičela izmocīja smaidu. – Hmm… paldies. Pateicos par visu, ko esat paveikusi.

      Meganas smaids kļuva platāks. – Nudien, darīju to ar prieku. Vēlu jauki palaiskoties vannā!

      – Ar labvakaru! – Džordžs Fenviks piešķieba galvu tīši vecmodīgā vīzē. – Un ļaujiet jums iedot savas ķīmiskās tīrītavas telefonu!

      – Jums ir sava ķīmiskā tīrītava? – Reičela savilka seju neticības pilnā grimasē.

      Vīrietis pasmaidīja. – Punkts jūsu labā.

      Reičela jutās pārlieku nogurusi, lai priecātos par šo trāpījumu. Tā vietā viņa muka projām uz Dotas vannu ar izliektām malām, lai atmērcētu tajā vismaz daļu paguruma, kas bija sakrājies kaulos.

      3. NODAĻA

      Džonijs Hodžs nolika izdzerto pintes tilpuma glāzi starp tukšo kraukšķu paciņu un bļodiņu ar pistāciju riekstu čaumalām, tad ielūkojās rokaspulkstenī.

      Ceturksnis pāri astoņiem. Viņa draugs Bills bija pavadījis pie bāra letes divdesmit četras minūtes, un tas bija rekordilgs laiks pat tādam iestādījumam kā “Lapsa un dzinējsuns”, kurā apkalpošanas ātrums bija atkarīgs no tā, kā tobrīd uzvedās Reja ievainojums.

      Džonijs zināja, ka vajadzēja iet pašam. Pat tādā gadījumā, ja pie alus krāniem darbojās Rejs, doktoram Billam dzērienu pasūtīšana aizņēma vismaz divreiz ilgāku laiku nekā jebkuram citam, jo vietējie nelaida garām iespēju krodziņa mājīgajā gaisotnē saņemt vienu otru medicīnisku padomu. Tā bija nodeva ārsta profesijai. Jādomā, visai nedaudzi cilvēki ņemtos aizkavēt Džoniju ar garām sarunām par vēstures mācību programmu vidusskolā.

      Viņš paraudzījās uz Natāliju, kas atsvešināti vērās kaut kur tālumā – viņai gaužām neraksturīga izteiksme. Tas lika sirdij sažņaugties.

      Džonijs nojauta sievas domas, jo tagad tas bija vienīgais, par ko viņa vispār domāja. Natālija aprēķināja savu auglības ciklu un lēsa, vai būtu vērts nekavējoties aizvilkt vīru uz mājām, vai arī atļaut viņam vēl stundiņu pakavēties Billa sabiedrībā. Ironiskā kārtā Džoniju lāgā nepriecēja neviena no šīm iespējām, proti, vai nu nodoties kaislīgam seksam ar skaistāko sievieti šajā bārā, vai arī tukšot vēl pinti sava labākā drauga sabiedrībā.

      Lai cik kvalificēts ārsts būtu Bills, Džonijs uzskatīja, ka cilvēku auglības jautājumos viņš, salīdzinot ar Natu, bija tikai zaļš iesācējs. Viņa darīja, ko spēja, lai slēptu kutelīgākās detaļas, bet ko noslēpsi, ja sieva divas nedēļas visādi mēģina pavedināt vīru, bet nākamās divas bēdīgā kārtā viņu ignorē? Tad arī tāds puisis kā Džonijs sāk noprast, ka te kaut kas norisinās. Turklāt viņš nebūt nebija tik vientiesīgs, par kādu izlikās. Bija ielūkojies interneta vietnē, ko Natālija domājās noslēpusi viņa acīm; vietnē, kur tika atzīmēta rītos izmērītā bazālā temperatūra. Natai likās, ka vīrs nesaklausa termometra pīkstoņu rītos pirms modinātājpulksteņa zvana.

      Džonijam tā vairs nešķita mīlēšanās, drīzāk spermas donora pienākumu pildīšana.

      Viņš paklaudzināja putu paliekām klāto glāzi pret galdu – drīzāk tādēļ, lai novērstu citā virzienā savas domas, nevis atgūtu Natas uzmanību. – Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai nopirktu nākamo dzērienu kārtu? – viņš mundri ievaicājās. – Nez, ko viņš tur dara? Pats brūvē alu, vai?

      Natālija atģidās no savām domām un paraudzījās uz letes pusi, kur Billu pie СКАЧАТЬ