Trešais nav lieks. Lūsija Dilana

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ nebija ne jausmas. Vienīgie jebkad redzētie pūdeļi bija muļķīgi izcirpti radījumi, kas dižmanīgi soļoja pa izstāžu ringu. Tiesa, atšķirībā no šī nabaga radījuma tiem piemita arī zināms dzīvesprieks.

      – Sveika, Lulū! – viņa uzsauca un pavēcināja biskvītu, bet sunītis pat nepacēla pār groza malu pārlikto purniņu, tikai sarāvās, itin kā baidītos, ka Reičela varētu tam nodarīt ko ļaunu. Pūdelītim sānos bija izskūtas spalvas laukumiņš, kas atklāja skatienam bāli iezilganu, maigu ādu, kurā vīdēja aizšūta griezuma rēta.

      Vairs nespēdama to izturēt, Reičela aizgriezās. Tas bija pārlieku skumji. Kur gan bija normālie suņi? Tie, kuri uzturējās Dotas suņu pansijā un kuru saimnieki patiešām mīlēja savus dzīvniekus?

      Viņa atbalstījās pret sienu iepretī Lulū nodalījumam un pievēra acis, manīdama, ka augumu pārņem vājuma un līdzcietības vilnis.

      Ja nu kāds zināja, kāda ir sajūta, ja tiec izstumts no tā cilvēka dzīves, ko esi mīlējis, tad tā bija viņa. Cik ļoti viņa alka pēc otras iespējas! Droši vien Dota pati neapzinājās, cik ironisks izvērties viņas testaments. Vai varbūt tomēr zināja? Varbūt bija atminējusies savādo nenotikušo sarunu un izlēmusi, ka Reičelai nepieciešams nevis viens pieķeršanās vērts suns, bet piecpadsmit…

      – Uzmanieties! Oi! Nē!

      Reičela atlēca atpakaļ, jo skriešus tuvojās Megana, draudīgi kratot pirkstu tuvākā nodalījuma virzienā. Paraugoties uz leju, kļuva skaidrs satraukuma iemesls – basets bija izbāzis purnu caur stiepļu režģa spraugu un ņēmās pa pusei laizīt, pa pusei košļāt vienu no Reičelas pagarinātās jakas apaļajām raga pogām.

      – Tā nav konfekte! Kaunies, Bērtij! – Megana saudzīgi pagrūda suni, kurš bija spiests atkal nostāties uz visām četrām nesamērīgi lielajām ķepām. – Reizēm man rodas iespaids, ka tavā baseta ādā patiesībā mīt sivēns!

      Bērtijs apveltīja abas sievietes ar žēlabainu, izsalkuma pilnu skatienu, un Reičela tūdaļ iebāza roku kabatā pēc nākamā našķa.

      – Un neskaties uz mums ar žēlīgām “neviens-mani-nebaro” actiņām, – Megana nerimās. – Piedodiet, – viņa pievērsās Reičelai. – Bērtijs ir palaidnis, bet mēs viņu mīlam.

      – Kāpēc viņš joprojām atrodas šeit? – Reičela izkratīja no maisiņa našķi, ko piedāvāja sunim. – Suns ir burvīgs!

      – Ak, ja runājam par basetiem… – Megana nopūtās. – Viņi ēd, guļ, neklausa… Mīlīgie kucēni izaug par prāviem suņiem. Bērtijs čiepj ēdienu, nav pieradināts pie kārtības, gaudo, kad paliek viens, sagrauž mantas. – Viņa savilka seju bargā, bet ne īpaši pārliecinošā izteiksmē, jo tūdaļ pat noliecās, lai maigi pabužinātu Bērtija garās ausis. – Tu neesi parasts suns, bet ilgtermiņa projekts, vai ne, Bērtram? Tev nepieciešams cilvēks, kam patīk izaicinājumi.

      – Es izlasīju viņa kartīti. – Reičela pameta ar galvu uz nodalījuma durvīm. – Dotai taču nepatika iedoma, ka suņi varētu runāt, vai ne?

      – Nepatika jau arī. Tomēr viņa uzskatīja, ka šis ir labākais paņēmiens, lai liktu cilvēkiem apjēgt, ka dzīvnieki nav rotaļu mantiņas, ko var iegādāties, bet pēc tam pamest novārtā, proti, suņiem arī ir jūtas, pareizi? – Līdzcietībā satumsušu seju viņa pakošļāja ienadzi. – Labs ir, tiem nav raksturīga vainas izjūta, spīts vai emocionāla šantāža, bet vientulību gan dzīvnieki izjūt visai skaudri. Mēs vēlamies, lai jaunie suņu saimnieki pamatīgi iegaumē, ko aizved sev līdzi uz mājām – dzīvu būtni, kas turpmāk būs atkarīga tikai no viņiem.

      – Gluži kā bērns, – Reičela pēkšņi izgrūda. Vēl viena biedējoša doma, kas virmoja prātā kopš šķiršanās no Olivera. Bērni, kuru viņai tagad vairs nebūs. Kas par to, ka pirms tam viņa nekad nebija tos gribējusi?

      – Vēl sarežģītāk, – ierunājās cita balss, un abas sievietes pagriezās pret durvīm, kurās stāvēja Džordžs, rokas sakrustojis pār krūtīm. – Bērns spēj pateikt, kas viņam vainas, bet ar suni ir citādi – nepieciešams apgūt vienam otra valodu. Ir cilvēki, kam pietrūkst pacietības mācīties, bet tā nav suņa vaina. Nu, kā klājas jūsu smalkajam apģērbam? Redzu, ka esat izkāpusi no Jimmy Choo kurpēm.

      – Mani neuztrauc dažas spalvas. – Reičela nevērīgi pārlaida plaukstu pār svārkiem. Viņa negrasījās Džordžam stāstīt, ka šis drēbju gabals rīt pat nonāks ķīmiskajā tīrītavā. – Es nezināju, ka šeit uzturas tik daudz patversmes suņu. Advokāts teica, ka galvenais Dotas bizness esot suņu pansija.

      – Tam tā vajadzēja būt, – Džordžs atbildēja. – Tikai Dota īstenoja savu personisko misiju, proti, meklēja jaunas mājas ikvienai noklīdušai un pamestai dvēselei šajā apkaimē. Ja vaicāsiet man, sacīšu, ka jums rastos visas iespējas nopelnīt itin pieklājīgu iztikšanu, ja vien mītne nebūtu pilna ar izglābtajiem dzīvniekiem. Šāda iestāde ir vienīgā plašā apkārtnē, un te pietiktu vietas gan suņu frizētavai, gan darbības paplašināšanai. Zinu, ka Dotai gadu gaitā tika izteikts ne viens vien piedāvājums atpirkt īpašumu. Varbūt drīkstu jums iedot ieinteresēto nekustamo īpašumu aģentu kontaktus?

      – Tas būtu… – Reičela iesāka, bet Meganas brīdinošais skatiens aprāva iesākto teikumu.

      – Tiesa, bet neviens no pircējiem negarantētu patversmes darbības turpināšanu, un tā bija visa Dotas dzīve. – Megana devās uz biroju pēc dokumentiem, ko parādīt Reičelai. – Mums jātur atsevišķi pansijā nodotie suņi un patversmes iemītnieki. Pansijā pirms Dotas aiziešanas uzturējās pieci dzīvnieki, bet es nospriedu, ka labāk būs uz laiku sašaurināt šo darbību, iekams tiksim skaidrībā par turpmāko. – Viņa paklusēja. – Proti, vai jūs…

      – Megana, – brīdinoši ieteicās Džordžs.

      Kaut nu māte būtu šeit, Reičela nodomāja. Tad viņa redzētu, ka viss ir daudz sarežģītāk, nekā no malas varētu likties. Sasodīts – “dabū man Akera Bilka albumus”. Dota nebija atstājusi savai māsasmeitai sešu guļamistabu villu ar smalkām mēbelēm un iekoptiem dārziem, bet gan māju, kuras savešana kārtībā prasīs mēnešiem ilgu darbu, biznesu, par kuru Reičelai nebija ne mazākās nojausmas, dokumentus, kas jānokārto, iekams jebko no šī mantojuma drīkstēs pārdot vai sadalīt, darbiniekus, kuri bija atkarīgi no jaunās īpašnieces, kā arī piecpadsmit bezsaimnieka suņu, kurus vainas apziņas dēļ viņa neatļautos pamest likteņa varā.

      – Tā vai citādi, lūdzu piedošanu, ka pārtraucu ekskursiju, bet man nepieciešams aprunāties ar Meganu par Lulū frizēšanu, – Džordžs mundri pavēstīja un devās pie Lulū nodalījuma, it kā Reičela būtu tukšs gaiss. Viņai par izbrīnu, sunīte pacēla galvu un ļāva, lai vetārsts paņem viņu rokās. Pret dzīvniekiem šis vīrietis izturējās gluži citādi nekā pret cilvēkiem – noteikti, tomēr saudzīgi, gandrīz maigi.

      – Tu joprojām nejūties savā ādā? – Džordžs pievērsās Meganai, un elkoņa līkumā iekārtotais pūdelis viņa rokās izskatījās mazāks nekā jebkad. – Principā piekrītu, ka būtu labi Lulū sakopt, tiklīdz nabadzīte tiks uz kājām, bet nedomā viņu pārvērst par smieklīgu ķēmu, kādus СКАЧАТЬ