Trešais nav lieks. Lūsija Dilana

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ laulātā vaina. Natālijai negribējās, lai viss nonāktu tik tālu.

      Un ja nu tā bija viņas vaina? Ja nu viņa nespēs dāvāt vīram vidēji statistiskos divus, komats, četrus bērnus, ko viņš būtu godam pelnījis? Kāda tad jēga viņu laulībai, ko itin visi uzskatīja par nevainojamu?

      Izkāpusi no mašīnas, Natālija paņēma no bagāžnieka dokumentu somu un klēpjdatoru.

      Mājā, kas smaržoja pēc hiacintēm un sakoptas pieaugušu cilvēku dzīves telpas, viņa izņēma no dokumentu somas sārtu iepirkumu maisiņu un kāpa augšā, lai novilktu kostīmu un pārģērbtos jogas nodarbībām paredzētās ērtās biksēs. Sasukājusi un sasējusi matus zirgastē, viņa mirkli vilcinājās, tad izņēma no iepirkumu maisiņa jaunu zīda naktskreklu, ko pabāza zem spilvena. Viņa nekad nebija valkājusi naktskreklus – līdz brīdim, kad sekss pārstāja būt izprieca un pārtapa par bērna ieņemšanai domātu nodarbi. Tagad viņai nācās zaudēto kompensēt ar šādiem tādiem izpušķojumiem.

      Lai nepiemirstos, Natālija ielika bazālās temperatūras mērīšanai paredzēto termometru naktsgaldiņa atvilktnē, paslēpjot to zem mīkstos vākos iesietas grāmatas. Viņa nevēlējās, lai vīrs uzzina par šīm manipulācijām.

      Natālija mirkli lūkojās uz gultu – nevainojami ērta mēbele, misiņa rāmis, balti spilveni, viss īsti veikala Mills and Boon stilā – un nopūtās. Tagad spilveni acumirklī pārceļoja zem viņas pēcpuses, tiklīdz sekss bija galā; tas sekmēja ņipro peldētāju virzīšanos pa viņas neviesmīlīgajiem olvadiem. Viņa pati aizāķēja kāju pirkstus aiz misiņa stieņiem, lai iespējami palīdzētu gravitācijai. Jocīgi, ka tādējādi tiek zaudēti visromantiskākie mīlēšanās sīkumi.

      Natālija pagriezās uz basā papēža un kāpa lejā uzrakstīt ziņojumus, lai pēc tam par tiem vairs nedomātu un spētu izturēties iespējami pavedinoši, kad no krodziņa atgriezīsies Džonijs.

      4. NODAĻA

      Zoja Greiema apbrīnā raudzījās uz savu kārtīgo dzīvojamo istabu un teju vai vēlējās to apsmidzināt ar Elnett matu laku, lai saglabātu to šādā izskatā vismaz stundiņu ilgāk.

      Tik kārtīga māja nebija izskatījusies kopš brīža, kad viņi šeit ievācās. Uz neizgulētā dīvāna salikti uzbužināti spilveni. Visas aparātu pultis, vadāmierīces un elektroniskās spēles, kas parasti mētājās uz paklājiem, tagad saliktas lielā plastmasas kārbā, viss smaržoja pēc svaigi izsūktiem paklājiem. Pat sēžamspilvens, kurā Spensers un Leo pavadīja lielāko daļu laika, televizora priekšā ēdot, dzerot un ķildojoties, bija atbrīvots no kečupa traipiem un izskatījās omulīgi aicinošs.

      Zoja salika rokas uz gurniem un izbaudīja savādo klusumu, kas valdīja telpās.

      Uzkopta un sakārtota šī patiešām ir jauka māja, viņa teju vai pārsteigta secināja. Ja likvidē nekārtību, ko rada divi puiši, kam nav vēl astoņi, nams gandrīz sāk atbilst kādreizējam nekustamā īpašuma aģenta aprakstam – rotāts kamīns, augsti erkera logi, attiecīgā perioda ciļņu greznojumi. Māju sajūtu paspilgtināja neskaitāms daudzums Spensera un Leo fotogrāfiju, kas greznoja tumšzilās sienas, kā arī plaukti, kur līdzās zēnu rotaļlietām un DVD filmām atraduši vietu arī viņas kompaktdiski un kopā ar bērniem darinātie zīmējumi. Ģimenes māja. Greiemi bija to iegādājušies, lai uzturētu ģimenisko gaisotni, lai gan viņu laulībai nebija garš mūžs.

      Sieviete aizgaiņāja šīs domas. Nevar vainot māju, ja Deivids bija izlēmis šķirties; tas notika viņa kolēģes Dženiferas dēļ. Protams, paša Deivida vainas dēļ arī – lai dejotu tango vai melotu par nedēļas nogalēs ieplānotām meistardarbnīcām Solihalā, nepieciešmi divi. Tomēr šī joprojām ir ģimenes māja, Zoja sev atgādināja, kaut arī tagad ģimenē ir tikai viņa, Spensers un Leo.

      Zoja izņēma no džinsu aizmugurējās kabatas mobilo telefonu un nostājās durvju ailā, lai iemūžinātu žurnāla foto cienīgo telpu, tad nosūtīja bildi savai mātei un ievietoja to savā telefonā kā fona attēlu.

      Darīts.

      Bez Cbeebies televīzijas pārraides, šāvienu trokšņu atveidojuma vai skaļām puišeļu ķildām māja bija savādi klusa, un Zoja manīja, ka smadzenes steigšus veido jaunus darāmo darbu sarakstus, lai nevajadzētu nodoties urdošiem prātojumiem par Spensera un Leo izpriecām viņu tēta sabiedrībā. Skaidrs, ka līdz tik zemam līmenim nolaisties nedrīkst, tomēr to apņemties bija vieglāk nekā izdarīt. Pirmās šādas nedēļas nogales visiem izvērtās nožēlojami sērīgas – dēlu asaras, dodoties projām, asaras atgriežoties. Toties tagad mazie jau sāka nepacietīgi gaidīt “tēta piektdienas”.

      Un kurš gan to nedarītu, viņa nodomāja, paceldama tālvadības rotaļmašīnu, ko Spensers bija pārnesis mājās iepriekšējā reizē. Radās iespaids, ka tagad viņas dēliem ir divdesmit dzimšanas dienas gadā.

      Pēc vienošanās, kas tika panākta pēc aptuveni pirms gada notikušās šķiršanās, Deivids tikās ar dēliem katru otro nedēļas nogali, turklāt pavadīja ar viņiem pusi skolas brīvlaiku, kā arī Ziemassvētku vakaru, viņu dzimšanas dienas un banku brīvdienas. Advokāts bija nemierā, ka Zoja pārlieku viegli piekāpjoties Deivida prasībām, tomēr viņa, nejaukās šķiršanās lietas nomākta, vēlējās darīt visu, lai neciestu bērni. Tāda bija viņas metode, savukārt bijušais vīrs zēnu dēļ dāsni šķiedās ar naudu. Nauda un Haribo želejkonfektes – no tām viņai pirms tam gandrīz bija izdevies mazos atradināt.

      Varbūt derētu iztīrīt ledusskapi, kā to mūždien atgādina mamma?

      Spogulī virs kamīna Zojai pretī raudzījās izspūrusi sieviete. Mati izskatījās mežonīgāki nekā jebkad – sīkās, brūnās sprogas darbošanās piepūlē kļuvušas miklas un savijušās nevaldāmā mākonī. – Ei, kas ar tevi notiek? – viņa skaļi jautāja. – Brīvdienā noņemies ar uzkopšanu?

      Skaidrs, ka būtu vajadzējis atpūsties, jo šis bija retais un vērtīgais “laiks sev”, ko citas mammas friziersalonā pieminēja tik ilgpilnā balsī, it kā runājot par lielo laimestu loterijā. Vai tad Zoja ikvienu darba dienas stundu nesapņoja par brīdi, kad mājās sacels kājas gaisā? Vai tad ikviena frizierīte neilgojas ieņemt horizontālu stāvokli un dot atelpu savām varikozajām vēnām?

      – Laiks sev, – viņa skaļi noteica. Vēl piecas stundas, pirms atgriezīsies puikas – laika ir, cik uziet… bet kam?

      Zojas galvā iepletās tukšums. Viss bija tik vienkārši, pirms viņa kļuva par māti un lasīja glancētos žurnālus izklaides pēc, nevis tāpēc, ka tie atradās salona uzgaidāmajā zonā. Svētdienas vakaros viņai bija strikti iedalīti laiki sejas maskai, kāju skūšanai, matu sakopšanai, un tad viņa spēja runāt par grāmatām, filmām, brīvdienu izbraukumu galamērķiem – par daudz ko. Tagad viņa arī veidoja sarakstus, bet tajos parasti bija lasāms, ka “jāizlieto banāni” vai “jāizmazgā palagi”. Vēlreiz ielūkojusies spogulī, viņa ieraudzīja skumju sievieti, kuras gaiši ietonētās matu šķipsnas būtu vēlams atsvaidzināt, kuras uzacis derētu apstrādāt ar pinceti un kura jutās kā pazudusi, ja divi mazi puisēni nebija viņu nomocījuši līdz pēdējai iespējai.

      – Ak, Dieva dēļ! – Zoja skarbi izsaucās un iegāja virtuvē pēc Balshens paciņas, ko bija noslēpusi no Spensera; šokolādes cepumu smaržu puika saoda СКАЧАТЬ