Trešais nav lieks. Lūsija Dilana

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ rotājās ironisks smīns, un Reičela piepeši saskaitās. Kopš viņa aizcirta aiz sevis dzīvokļa durvis, šis bija pirmais ar Oliveru nesaistītais emociju uzplūds.

      – Turklāt vienmēr var izvietot telpās aromatizētās sveces, – vīrietis piebilda, pamanījis viņas aizkaitinājumu. – Pēc visiem fen-šui likumiem.

      Augstprātīgais ķēms mani izsmej, nodomāja Reičela. Uzskata mani par Londonas princesi, kura nav cienīga spert kāju Dotas lolotajā suņu patversmē. Tikai tāpēc, ka es nevelku saitē līdzi kādu spalvainu dzīvnieku, viņš domā, ka drīkstēs man krist uz nerviem? Nekā nebija!

      Reičela nolika klēpjdatora somu pie virtuves galda un atbraucīja garās kašmira jakas piedurknes.

      – Strādājot Londonā, ir nācies pierast pie viena otra netīkama smārda, – viņa atcirta. – Gājuši, Megana?

      Meiča uzlūkoja te Reičelu, te Džordžu, mazliet sarauca uzacis, tad nolika Frīdas ielieto un pasniegto tējas tasi, lai vestu Reičelu turp, kur mita patversmē nonākušie suņi.

      Pagalma pusē māju un suņu mītni savienoja segta eja ar baltmelni flīzētu grīdu; sienas greznoja līksmi attēli ar veciem suņiem, kam līdzās pozēja jaunie saimnieki.

      Augstie logi izgāja uz ābeļu dārzu un pieticīgi zemiem pakalniem aiz tā. Kamēr abas sievietes soļoja uz priekšu pa īso gaitenīti, Reičela paguva miglaini atcerēties par testamentā minētajiem, šķiet, četrpadsmit akriem zemes aiz mājas. Tātad suņiem bija gana vietas, kur izskraidīties plašajos dārzos.

      Megana atgrūda smagās durvis, un tagad Reičela pa īstam saoda suņu kažoku eļļaino smārdu, kam piejaucās skaidri sajūtama jēlas gaļas un hlora smaka. Oda savādi, bet itin ciešami. Vēl vairāk, radās sajūta, ka gaisā virmo dzīvnieku nemiers, spriedze, apvaldīta enerģija un tāds kā apmulsums. Iekšpusē viss bija no metāla, betona un stikla, viss nevainojami tīrs. Pārlaidusi telpai skatienu, Reičela ieraudzīja abpus akmens plāksnēm izliktai ejai divas rindas nodalījumu ar režģotu priekšpusi, viena otrai pretī atradās arī neliela biroja telpa un virtuve. Telpas otrā galā vīdēja augstas un platas veca staļļa durvis, kuru augšdaļa patlaban bija atvērta, lai ļautu ieplūst gaismai un vēsam, svaigam gaisam. Radās gluži nejēdzīga doma, ka suņi ņurd kaut ko līdzi pa radio pārraidītai diskusijai.

      – Tā, esam klāt! – Megana mundri noteica un pasvieda rokas vērienīgi plašā žestā. – Mājas, mīļās mājas mūsu bezpajumtniekiem un noklīdušajiem!

      Meganas balss panāca to, ka nesaskanīgo vaukšķienu koris pārtapa blīvā rējienu mūrī, kur cauri zemiem, dārdošiem basa toņiem šad tad izlauzās sīki smilksti. Reičelas nepieradušās ausis sāka džinkstēt.

      – Klusu! – Megana bez panākumiem uzsauca.

      – Cik suņu te mitinās? – Reičela pacēla balsi, lai pārkliegtu šo kakofoniju.

      – Piecpadsmit, ja vien manas prombūtnes laikā nav atgādāts šurp vēl kāds. – Megana vienlaikus pārbaudīja ierakstus biroja žurnālā un spaidīja automātiskā atbildētāja taustiņus. – Piedodiet, mēs bieži saņemam zvanus no cilvēkiem, kuri vairs nezina, ko iesākt ar saviem neaudzinātajiem suņiem, un vēlas uzgrūst tos mums. Es mēģinu viņus pārliecināt, nevis pieļaut, lai… Ak, ne jau nu atkal! Piedodiet, Reičela, tas ķertais sievišķis no Medenas šogad vismaz desmito reizi mēģina iesmērēt mums divus skotu terjerus. Ja vien viņa papūlētos aizdabūt savu rumpi uz suņu apmācības nodarbībām, tas aiztaupītu mums visiem veselu vezumu…

      Viņa paķēra zīmuli un pameta ar roku uz suņu nodalījumiem. – Varbūt uzmetīsiet aci mūsu iemītniekiem? Ja vēlaties, varat uzaut šos gumijniekus. Pārvietojieties ļoti lēni un nebāziet pirkstus caur režģiem.

      Droši vien Reičelas sejā pavīdēja izbailes, jo Megana žigli piemetināja: – Viņi nekodīs, bet daži ap šo laiku ir mazliet uzbudināti. – Viņa pasvieda Reičelai maisiņu ar suņu cepumiem. – Iedodiet tiem pa vienam vai diviem, bet vairāk gan ne, jo sešos viņi dabūs vakariņas.

      Reičela ieslidināja pēdas rezerves gumijniekos, kas bija novietoti pie sliekšņa, un piesardzīgi tuvojās pirmajam nodalījumam, nevēlēdamās izraisīt nākamo trokšņu vilni. Dzīvnieku spalvas un elpas izgarojumu smārds pastiprinājās. Džordžs nebija maldījies – Reičelas svārki un matētās zeķbikses pamazām kļuva pelēcīgas no pielipušajām suņu spalvām.

      Vajadzēja paķert līdzi dažus pārus džinsu, viņa nodomāja. Steigā atstājot dzīvokli, somās tika samestas galvenokārt tās drēbes, kas bija atnestas no ķīmiskās tīrītavas, pārējo garderobi atstājot uzglabāšanā. Diezin vai kaut kas no elegantā lietišķā stila apģērba noderēs darbam suņu patversmē.

      Vairumu drānu drīkstēja tīrīt vienīgi ķīmiski.

      Bez brīdinājuma caur stieplēm izspraucās mikls degungals, bet režģi sadrebināja prāva auguma suns, kas ar priekšķepām metās pret to, lai piekļūtu tuvāk apmeklētājai.

      – Vai dieniņ! – Reičela izdvesa, izbailēs piešaudama plaukstu pie kakla. – Nedari tā!

      Tomēr viņas sirds acumirklī atmaiga – pretī vērās skaists, rudi balts basets ar mīlīgi sagrumbotu purnu. Dzīvnieks dedzīgi centās apošņāt atnācēju, viena masīvā ķepa lūdzoši piespiesta režģim tā, ka spilventiņi izspiedušies cauri stieplēm, ļaujot saskatīt mīkstos spalvu kušķīšus starp tiem. Reičelai nebija ne jausmas, cik vecs ir šis skaistulis, tomēr nesamērīgi prāvās, mezglainās ķepas un pārāk garās ausis lika domāt, ka suns vēl nav pieaudzis, jo atgādināja bērnu, ietērptu drānas, kas tam derēs tikai pēc gada.

      Pie nodalījuma augšmalas bija piestiprināta kartīte, ko Reičela ņēmās lasīt, kamēr suns turpināja iepazīties ar jauno un interesanto sveša cilvēka smārdu. Kartīte bija aizpildīta Dotas kārtīgajā rokrakstā, un tas bija vēstījums par šī nodalījuma iemītnieku.

      Mans vārds ir Bērtijs, esmu aptuveni divpadsmit mēnešus jauns. Saimnieki aizveda mani pastaigā uz parku, bet paši aizbrauca projām. Es mēģināju dzīties viņiem pakaļ, bet nespēju skriet pietiekami ātri – jūs jau redzat, ka manas kājas ir ļoti īsas. Man gribētos, lai kāds ierastos pēc manis, jo kur tas der, ka esmu pamests viens? No visas sirds gaidu saimnieku pāri, kam piemīt pacietība un humora izjūta un kuri vēlas suni, kas būtu tikpat jautrs un dzīvespriecīgs kā viņi. P.S. Kad izaugšu, man patiks doties garās pastaigās, kaut arī es izskatos tā, it kā labprātāk zvilnētu kamīna priekšā.

      Reičelas kuņģis savilkās kamolā, kad suns, diedelējot uzmanību, mēģināja nolaizīt viņas roku. Kā gan cilvēki spēja pamest likteņa varā šādu radību? Kā vispār iespējams pievilt suņa uzticību un atgrūst dzīvnieku, liedzot tam atgriezties mājās? Iekodusi lūpu zobos, Reičela paburzīja suņa mīksto ausi un mēģināja nedomāt par dzīvnieka skumjo likteni.

      Kartītes atradās pie katra nodalījuma. Reičela nejutās pārliecināta, ka vēlas tās lasīt, tomēr virsroku ņēma urdoša ziņkāre.

      Viņa piegāja pie nodalījuma, kas atradās iepretī baseta mītnei. Tā dziļumā novietotajā guļamgrozā skumji zvilnēja melns pūdelītis, kam pat neradās interese apošņāt nepazīstamo apmeklētāju. Kartītes teksts šķita daudz mundrāks, nekā СКАЧАТЬ