Sâkums. Дэн Браун

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ ar princi un tomēr vairākkārt tika manīta Bilbao netālu no muzeja ieturam pusdienas kopā ar cilvēku, kurš nemaz neslēpa, ka ir ateists, – ar amerikāņu tehnoloģiju speciālistu Edmondu Kiršu.

      Kaut gan Ambra uzstājīgi apgalvoja, ka šīs pusdienas ir tikai ieplānotas tikšanās ar vienu no muzeja lielākajiem ziedotājiem, avoti pilī lika noprast, ka Huljana asinis pamazām sāk vārīties.

      Neviens gan nevarētu princi par to vainot – Huljana satriecoši skaistā līgava tikai dažas nedēļas pēc abu saderināšanās sāka lielāko daļu sava laika pavadīt kopā ar citu vīrieti.

      Divdesmit trešā nodaļa

      Lengdona seja vēl aizvien bija cieši iespiesta zālienā. Viņam virsū bija smagi uzgūlis gvards.

      Savādi, taču viņš neko nejuta.

      Viņu bija pārņēmušas juceklīgas un trulas emocijas – sagriezušās skumju, baiļu un sašutuma kārtas. Viens no pasaules ģeniālākajiem prātiem, viņa dārgais draugs, nupat bija nežēlīgi nonāvēts visu acu priekšā. "Viņš nogalināts dažus mirkļus pēc tam, kad grasījās nākt klajā ar sava mūža lielāko atklājumu."

      Nu Lengdons aptvēra, ka bija piedzīvojis ne vien traģisku cilvēka nāvi, bet arī zaudējumu zinātnei.

      "Tagad pasaule varbūt vairs nekad neuzzinās, ko Edmonds bija atklājis." Lengdons pietvīka pēkšņās dusmās. Tad viņu pārņēma tēraudcieta apņēmība. "Es darīšu visu, kas vien būs manos spēkos, lai noskaidrotu, kurš par to ir atbildīgs. Es parādīšu godu tevis atstātajam mantojumam, Edmond. Es gādāšu, lai par tavu atklājumu uzzinātu visa pasaule."

      – Jūs zinājāt, – viņam pie auss griezīgā balsī šņāca sargs. – Jūs devāties uz podija pusi, it kā gaidītu, ka tur kaut kas notiks.

      – Es… tiku… brīdināts, – Lengdons izmocīja, gandrīz nespēdams paelpot.

      – Kas jūs brīdināja?

      Lengdons sev pie vaiga sajuta šķībi sagriezušās radioaustiņas.

      – Tas audiogids… tas ir datorizēts ekskursiju vadītājs. Mani brīdināja Edmonda Kirša dators. Tas viesu sarakstā konstatēja kaut ko neparastu, proti, pensionēta Spānijas flotes admirāļa vārdu.

      Apsargs pieliecās tuvu Lengdonam pie auss, lai varētu labāk sadzirdēt. Radioaustiņās atskanēja sprakšķis, kam sekoja balss. Tā bija aizelsusies un runāja steidzīgi. Kaut gan nebija īpaši labs spāņu valodas pratējs, Lengdons tomēr saklausīja pietiekami daudz, lai varētu atšifrēt nelāgos jaunumus.

      – …el asesino ha huido…

      Slepkava bija aizbēdzis.

      – …salida bloqueada…

      Izeja aizšķērsota.

      – …uniforme militar blanco…

      Izdzirdējis vārdus "militārā uniforma", apsargs nedaudz atslābināja tvērienu.

      – Flotes uniforma? – viņš noprasīja savam partnerim. – Balta… kā admirālim?

      Atbilde bija apstiprinoša.

      "Vinstonam patiešām ir taisnība," Lengdons secināja.

      Apsargs atlaida Lengdonu un piecēlās.

      – Apgriezieties uz muguras! – Lengdons ar pūlēm izpildīja pavēli un atbalstījās uz elkoņiem. Viņam reiba galva. Krūtis sāpīgi smeldza. – Nekustieties! – apsargs pavēlēja.

      Lengdons nemaz negrasījās kustēties; spēcīgais virsnieks, kurš stāvēja blakus, svēra vismaz divsimt mārciņas un jau bija apliecinājis, ka savus darba pienākumus uztver nāvīgi nopietni.

      – Nekavējoties! – apsargs nikni noskaldīja rācijā, turpinādams steidzīgi pieprasīt vietējo varas iestāžu atbalstu un pavēlēdams norobežot ielas ap muzeju.

      – …vietējai policijai… norobežot apkārtni…

      Gulēdams uz grīdas, Lengdons varēja redzēt Ambru Vidalu, kura vēl aizvien atradās zemē netālu no sānu sienas. Viņa mēģināja piecelties, taču sagrīļojās un noslīga četrrāpus. "Kāds taču varētu viņai palīdzēt!"

      Tomēr apsargs pāri visai zālei skaļi uzsauca, šķiet, īsti nevēršoties ne pie viena:

      – Man ir vajadzīga gaisma un mobilie sakari!

      Lengdons pacēla roku un sakārtoja radioaustiņas.

      – Vinston, vai jūs mani dzirdat?

      Apsargs pagriezās un savādi uzlūkoja Lengdonu.

      – Es klausos, – Vinstons skaidri ierunājās.

      – Edmonds ir nošauts. Mums nekavējoties vajag ieslēgt gaismas. Mums ir jāatjauno mobilie sakari. Vai jūs varat to izdarīt? Vai arī sazināties ar kādu, kurš to spēj?

      Pēc dažām sekundēm kupolā pēkšņi iedegās gaismas, izkliedējot maģisko ilūziju par mēness apspīdētu pļavu un apmirdzot plašu, tukšu mākslīgo zālienu, kurā mētājās pamestas segas.

      Izskatījās, ka Lengdona šķietamā ietekme apsargu ir iztrūcinājusi. Pēc mirkļa viņš noliecās un uzvilka profesoru kājās. Abi vīri nostājās viens otram pretī spožajā gaismā. Gvards bija liela auguma, tikpat garš kā Lengdons, ar noskūtu galvu un spēcīgiem muskuļiem, kas izspīlējās zem zilās jakas. Viņa bālās sejas neizteiksmīgajos vaibstos izcēlās acis, kuru skarbais skatiens tobrīd kā lāzera stars urbās Lengdonam sejā.

      – Jūs šovakar rādīja tajā videofilmā. Jūs esat Roberts Lengdons.

      – Jā. Edmonds Kiršs bija mans students un draugs.

      – Es esmu karavīrs Fonseka no Karaliskās gvardes, – viņš paziņoja nevainojamā angļu valodā. – Pastāstiet, kā jūs uzzinājāt par to flotes uniformu!

      Lengdons pagriezās pret Edmonda līķi, kas nekustīgi gulēja zālienā līdzās podijam. Tam līdzās uz ceļiem bija nometusies Ambra Vidala, kā arī divi muzeja apsardzes darbinieki un personāla mediķis, kurš jau bija atteicies no pūlēm viņu atdzīvināt. Ambra saudzīgi uzklāja līķim segu.

      Bija skaidrs, ka Edmonds ir miris. Lengdonam kļuva nelabi. Viņš nekādi nespēja novērst skatienu no sava noslepkavotā drauga.

      – Mēs viņam vairs nevaram palīdzēt, – Fonseka noskaldīja. – Stāstiet, kā jūs to uzzinājāt!

      Balss tonis likās nepārprotams. Tā bija pavēle. Lengdons no jauna uzlūkoja apsargu un ātri atstāstīja visu, ko bija dzirdējis no Vinstona, – ekskursijas vadītāju programma identificējusi kāda viesa radioaustiņas kā pamestas, viens īsts ekskursiju vadītājs tās atradis atkritumu urnā, tad tika pārbaudīts, kuram viesim šīs radioaustiņas piešķirtas, un secināts, ka šī cilvēka vārds pēdējā brīdī pievienots viesu sarakstam.

      – Tas СКАЧАТЬ