Sâkums. Дэн Браун

Чтение книги онлайн.

      Tikmēr simt metrus tālāk admirālis Luiss Avila klusēdams sēdēja melna Renault aizmugures sēdeklī. Automašīna joņoja prom no muzeja.

      Vektrāna šķiedra, uz kuras Avila bija savēris rožukroņa krellītes, apliecināja savu stiprības robežu un pietiekami ilgi aizkavēja viņa vajātājus.

      "Nu viņi mani vairs nepanāks."

      Avilas automašīna aizšāvās uz ziemeļrietumiem gar līkumaino Nervjonas upi un nozuda starp citiem transportlīdzekļiem, kas strauji brauca pa Avandoivarras avēniju. Admirālis Avila beidzot atļāvās uzelpot. Vakara kaujas uzdevums bija paveikts bez jebkādas aizķeršanās. Viņa prātā sāka skanēt Oriamendi maršs, kas sensenos laikos tika dziedāts tepat Bilbao. Por Dios, por la Patria y el Rey, Avila domās skandēja. "Par Dievu, Tēvzemi un karali!" Šis kaujas sauciens jau sen bija aizmirsts… taču karš tikai sākās.

      Divdesmit otrā nodaļa

      Karaļa pils Madridē ir gan Eiropas lielākā valdnieku rezidence, gan arī viens no satriecošākajiem klasiskās un baroka arhitektūras stilu apvienojumiem. Tā ir uzcelta uz devītajā gadsimtā būvētas mauru pils pamatiem. Ar kolonnām greznotā trīsstāvu fasāde stiepjas gar piecsimt pēdas plato Arsenāla laukumu. Pils faktiski ir prātu mulsinošs labirints no trim tūkstošiem četrsimt astoņpadsmit istabām, kas aizņem gandrīz pusotru miljonu kvadrātpēdu. Zāles, guļamistabas un gaiteņus grezno nenovērtējama reliģiskās mākslas kolekcija, kurā ir atrodami arī Velaskesa, Goijas un Rubensa meistardarbi.

      Paaudžu paaudzēs šī pils ir kalpojusi par Spānijas karaļu un karalieņu privāto rezidenci. Tagad tā tiek izmantota galvenokārt valstiskiem pasākumiem. Karaliskā ģimene ir apmetusies daudz vienkāršākajā un nošķirtākajā Sarsvelas pilī, kas atrodas ārpilsētā.

      Tomēr pēdējo mēnešu laikā Madrides oficiālā pils bija kļuvusi par kroņprinča Huljana, četrdesmit divus gadus vecā topošā Spānijas karaļa, pastāvīgo mitekli. Pārcelties uz pili viņam bija ieteikuši padomnieki, kuri vēlējās, lai šajā nopietnajā laika posmā pirms viņa oficiālās kronēšanas Huljans kļūtu "labāk redzams savai valstij".

      Pašreizējais karalis, prinča Huljana tēvs, jau mēnešiem ilgi necēlās no gultas, jo viņu bija piemeklējusi neārstējama slimība. Mirstošais karalis kļuva aizvien vārgāks, un pilī pamazām sākās varas pāreja. Princis tika gatavots kāpšanai tronī pēc tēva nāves. Gaidot drīzo varas nomaiņu, spāņi bija pievērsuši savus skatienus kroņprincim Huljanam, un visiem prātā bija viens vienīgs jautājums:

      "Kāds valdnieks no viņa iznāks?"

      Princis Huljans bērnībā allaž bija kautrīgs un piesardzīgs. Jau kopš zēna gadiem uz viņa pleciem bija uzgūlis topošā valdnieka apziņas slogs. Huljana māte otrās grūtniecības laikā veselības sarežģījumu dēļ bija mirusi, un karalis, daudziem par lielu pārsteigumu, nolēma vairs nekad neprecēties, padarot Huljanu par vienīgo Spānijas troņa pārņēmēju.

      Apvienotās Karalistes dzeltenā prese princi salti dēvēja par mantinieku bez rezerves varianta.

      Tā kā Huljans briedumu bija sasniedzis sava ārkārtīgi konservatīvā tēva paspārnē, gandrīz visi spāņu tradicionālisti šķita pārliecināti, ka viņš, tāpat kā līdzšinējie karaļi, nelokāmi ievēros visas tradīcijas, saglabājot Spānijas kroņa cieņu un turpinot uzturēt jau iedibinātās paražas, atzīmēt rituālus un, pats svarīgākais, nezaudēt bijību pret Spānijas bagātīgo katolicisma vēsturi.

      Jau daudzus gadsimtus katoļticīgo karaļu mantojums bija kalpojis par Spānijas morāles centru, tomēr pēdējo gadu laikā sāka rasties iespaids, ka valsts ticības pamats pamazām drūp. Spānijā izcēlās varmācīgas cīņas starp to, kas bija vissenākais, un to, kas bija vismūsdienīgākais.

      Aizvien vairāk brīvdomātāju pārpludināja memuārus un sociālos tīklus ar baumām par to, ka Huljans, beidzot atbrīvojies no tēva ēnas, atklās savu patieso būtību un izrādīsies par pārdrošu, progresīvu, laicīgu valsts vadītāju, kas būs ar mieru sekot tik daudzu Eiropas valstu piemēram un pilnībā atteikties no monarhijas.

      Huljana tēvs vienmēr bija ļoti aktīvi pildījis savus karaļa pienākumus, gandrīz nemaz neļaujot dēlam piedalīties politikā. Karalis atklāti apgalvoja, ka, pēc viņa uzskatiem, Huljanam vajadzētu izbaudīt jaunību. Tikai tad, kad princis būs apprecējies un ticis pie bērniem, viņš beidzot varēs iesaistīties valsts lietās. Un tā nu savas dzīves pirmos četrdesmit gadus, ko nerimtīgi aprakstīja visa Spānijas prese, Huljans bija pavadījis privātskolās, izjādēs, dažādos atklāšanas un labdarības pasākumos un ceļojumos pa visu pasauli. Kaut arī netika paveicis neko ievērojamu, princis tomēr neapšaubāmi bija Spānijas iekārojamākais neprecētais vīrietis.

      Gadu gaitā pievilcīgais princis bija neslēpti saticies ar neskaitāmām brīvām sievietēm, bet nevienai nebija izdevies nolaupīt viņa sirdi, kaut arī viņam piemita bezcerīga romantiķa reputācija. Tomēr pēdējo mēnešu laikā Huljans vairākas reizes bija manīts kopā ar skaistu sievieti, kura gan izskatījās pēc atvaļinātas modeles, taču patiesībā bija ārkārtīgi cienījamā Bilbao Gugenheima muzeja direktore.

      Plašsaziņas līdzekļi nekavējoties sāka slavināt Ambru Vidalu kā "ideāli piemērotu mūsdienīgam karalim". Viņa bija izglītota, panākumiem bagāta un, vissvarīgākais, nebija cēlusies ne no vienas spāņu dižciltīgo ģimenes. Ambra Vidala bija nākusi no tautas.

      Cik varēja noprast, tad arī princis bija vienisprātis ar preses novērtējumu un pēc ļoti īsa aplidošanas posma Ambru Vidalu ārkārtīgi negaidīti un romantiski bildināja, un viņa šo bildinājumu pieņēma.

      Turpmāko nedēļu laikā prese ik dienu rakstīja par Ambru Vidalu, atzīmējot, ka viņa izrādījusies ne tikai par skaistuli vien. Pavisam drīz atklājās, ka viņa ir kvēli neatkarīga sieviete. Kaut gan Ambrai drīzumā vajadzēja kļūt par Spānijas karaļa sievu, viņa kategoriski atteicās ļaut Karaliskajai gvardei traucēt savu ikdienas darbu un bija ar mieru izmantot apsardzi tikai lielu sabiedrisko pasākumu laikā.

      Kad gvardes komandieris neuzkrītoši ieminējās, ka Ambrai vajadzētu sākt nēsāt tērpus, kas būtu daudz konservatīvāki un ne tik pieguloši, Ambra par to publiski pajokoja, ka esot saņēmusi pārmetumus nevis no gvardes, bet gan no garderobes komandiera.

      Viņas seja bija redzama uz visiem liberāļu izdevumu vākiem. "Ambra! Spānijas skaistā nākotne!" Ja viņa atteicās no intervijas, viņu slavināja kā neatkarīgu; piekritusi sniegt kādu interviju, viņa tika slavināta kā pieejama.

      Konservatīvie izdevumi deva prettriecienu, izzobojot jauno, nekaunīgo karalieni un СКАЧАТЬ