Sâkums. Дэн Браун

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ kuras skatītāju skaits tiešsaistē ir sasniedzis vēl nepiedzīvotus trīs miljonus, futūrists Edmonds Kiršs, šķiet, gatavojas nākt klajā ar zinātnisku atklājumu, izsakot mājienu, ka tas ļaus atbildēt uz diviem cilvēces vissenākajiem jautājumiem. Pēc piesaistošas, iepriekš ierakstītas Hārvarda Universitātes profesora Roberta Lengdona uzrunas Edmonds Kiršs ir sācis skarbi kritizēt reliģisko pārliecību un nupat izteicis pārdrošu prognozi: "Reliģijas laikmets tuvojas noslēgumam." Pagaidām izskatās, ka labi pazīstamais ateists izturas mazliet atturīgāk un godbijīgāk, nekā ierasts. Lai izlasītu Kirša līdzšinējo pret reliģiju vērsto runu apkopojumu, uzklikšķiniet šeit.

      Deviņpadsmitā nodaļa

      Tikmēr aiz pašas skatītāju zāles auduma sienas, noslēpies aiz sastatņu labirinta, admirālis Avila ieņēma vajadzīgo pozīciju. Līdz šim viņš turējās pieliecies, lai neviens nepamanītu viņa ēnu, un nu iekārtojās zāles priekšējā daļā, tikai dažu sprīžu attālumā no sienas ārējā apvalka.

      Viņš klusi iebāza roku kabatā un izņēma rožukroni.

      "Būs būtiski svarīgi izvēlēties īsto brīdi."

      Piesardzīgi slidinādams plaukstas pa krellīšu virkni, viņš sataustīja smago metāla krucifiksu. Smieklīgi, ka pirmā stāva metāla detektorus uzraugošie apsargi bija ļāvuši viņam ienest šo priekšmetu, nemaz lāgā nepievēršot tam uzmanību.

      Ar krucifiksa pamatnē paslēpto asmeni admirālis Avila iegrieza auduma sienā vertikālu sešas collas garu spraugu. Piesardzīgi to pavēris, viņš ieskatījās citā pasaulē – koku ieskautā laukā, kur simtiem viesu gulēja uz segām un skatījās augšup uz zvaigznēm.

      "Viņi pat nespēj iedomāties, kas tūlīt notiks."

      Avila iepriecināts pamanīja, ka abi Karaliskās gvardes kareivji ir ieņēmuši vietas lauka pretējā pusē netālu no zāles labā priekšējā stūra. Viņi stāvēja, stīvi izslējušies un neuzkrītoši paslēpušies koku ēnās. Avila zināja, ka blāvajā gaismā viņi kaut ko pamanīs tikai tad, kad jau būs par vēlu.

      Vienīgā, kas bija palikusi stāvam netālu no sargiem, bija muzeja direktore Ambra Vidala. Izskatījās, ka viņa, vērodama Kirša prezentāciju, nemierīgi mīņājas.

      Apmierināts ar paša atrasto vietu, Avila aizvēra spraugu un no jauna pievērsās savam krucifiksam. Kā jau lielākajai daļai krustu, tā šķērsi veidoja divi īsāki posmi, taču šim krustam tie bija piestiprināti ar magnētiem un tāpēc viegli noņemami.

      Admirālis satvēra vienu no šķērša posmiem un spēcīgi salieca. Posms palika viņam rokā, un no tā izkrita neliels priekšmets. To pašu Avila izdarīja arī ar otru posmu, atstājot krucifiksu bez šķēršiem. Nu tas bija tikai smagā ķēdē iekārts metāla taisnstūris.

      Ķēdi ar krellītēm viņš noglabāja atpakaļ kabatā. "Pavisam drīz man tā atkal būs vajadzīga." Nu viņš veltīja visu uzmanību abiem mazajiem priekšmetiem, kas bija paslēpti krusta šķēršos. "Divas lodes šaujamierocim ar nelielu darbības rādiusu."

      Avila aizlika roku sev aiz muguras un izvilka aiz siksnas aizbāzto priekšmetu, ko bija slepus ienesis, paslēptu zem žaketes.

      Kopš tās dienas, kad amerikānis Kodijs Vilsons bija izgudrojis "Atbrīvotāju" – pirmo ar trīsdimensiju tehnoloģijas palīdzību izdrukāto polimēru ieroci –, bija pagājuši vairāki gadi, un šī tehnoloģija bija turpinājusi eksponenciāli attīstīties. Jaunie ieroči, kas radīti no keramikas un polimēru materiāliem, vēl aizvien nebija īpaši jaudīgi, taču nelielo darbības rādiusu ar uzviju atsvēra kaut kas cits – šos ieročus nebija iespējams konstatēt ar metāla detektoru.

      "Tagad man tikai jāpievirzās tuvāk. Ja viss noritēs kā plānots, mana pašreizējā pozīcija būs ideāla."

      Reģentam bija kaut kā izdevies tikt pie precīzas, slepenas informācijas par šīvakara pasākuma notikumu vietu un secību… un viņš bija ļoti sīki izskaidrojis, kā būtu veicams Avilam uzticētais uzdevums. Bija skaidrs, ka iznākums būs skarbs, taču Avila, kurš nupat bija kļuvis par liecinieku Edmonda Kirša runas bezdievīgajam ievadam, jutās pārliecināts: šī vakara grēki viņam tiks piedoti.

      "Mūsu ienaidnieki ir uzsākuši karu," Reģents bija sacījis. "Mums ir vai nu jānogalina viņi, vai arī pašiem jātiek nogalinātiem."

      Stāvēdama pie tālākās sienas zāles labajā priekšējā stūrī, Ambra Vidala cerēja, ka neviens tobrīd nemana, cik neomulīgi viņa jūtas.

      "Edmonds apgalvoja, ka tas būs zinātnisks pasākums." Amerikāņu futūrists nekad neslēpa savu nepatiku pret reliģiju, taču Ambrai pat prātā nebija ienācis, ka šī pasākuma laikā varētu atklāties tik liels naids. "Edmonds atteicās man ļaut to iepriekš noskatīties."

      Bija skaidrs, ka muzeja valdes locekļi sarīkos traci, taču tobrīd Ambru darīja nemierīgu daudz personiskākas raizes.

      Pirms pāris nedēļām Ambra kādam ļoti ietekmīgam cilvēkam bija pastāstījusi par savu iesaistīšanos šīvakara pasākumā. Viņš toreiz ļoti uzstāja, lai viņa nepiedalās. Viņš brīdināja par to, cik bīstami ir akli sarīkot pasākumu, pat nenojaušot, kas tur notiks, – it īpaši tad, ja šajā pasākumā gaidāma visiem labi zināmā dumpinieka Edmonda Kirša uzstāšanās.

      "Viņš burtiski pavēlēja man šo pasākumu atcelt," Ambra atcerējās. "Taču viņa svētulīgais tonis mani tik ļoti nokaitināja, ka es nemaz neklausījos."

      Tagad, viena pati stāvēdama zem zvaigžņotajām debesīm, Ambra pēkšņi iedomājās par to, vai šis vīrietis šobrīd kaut kur sēž, saķēris galvu, un skatās šī pasākuma tiešraidi.

      "Protams, ka viņš skatās," Ambra nodomāja. "Tomēr daudz svarīgāk ir noskaidrot, vai viņš metīsies uzbrukumā."

      Tikmēr Almudenas katedrālē bīskaps Valdespino kā sastindzis sēdēja pie sava rakstāmgalda, nespēdams atraut skatienu no portatīvā datora ekrāna. Nebija ne mazāko šaubu, ka šo pašu pārraidi skatās arī visi, kas atrodas līdzās esošajā karaļa pilī. It īpaši princis Huljans – Spānijas troņmantnieks.

      "Princis noteikti ir gatavs spert zemes gaisā."

      Tovakar viens no Spānijas cienījamākajiem muzejiem bija nolēmis sadarboties ar ievērojamu amerikāņu ateistu, kurš grasījās nākt klajā ar to, ko reliģijas zinību vīri jau bija nodēvējuši par "zaimojošu, pret kristiešiem vērstu reklāmas pasākumu". Vēl vairāk iekvēlinot nesaskaņu liesmas, šīvakara pasākumu bija sarīkojusi muzeja direktore, viena no Spānijas nesenākajām un pazīstamākajām slavenībām – satriecoši skaistā Ambra Vidala, par kuru jau divus mēnešus bija rakstījuši visi Spānijas plašsaziņas līdzekļi. Viņa vienā rāvienā bija izpelnījusies visas valsts pielūgsmi. Neticami, taču Vidalas jaunkundze bija nolēmusi riskēt ar to visu, lai dotu atļauju sarīkot visaptverošo uzbrukumu Dievam.

      "Princis Huljans būs spiests uzstāties ar kādu komentāru."

      Tas, ka viņš kļūs par Spānijas augstākās katoļu baznīcas nominālo vadītāju, bija tikai neliela daļa no izaicinājuma, kas viņam tiks mests pēc šīvakara pasākuma. Ievērojami lielākas raizes СКАЧАТЬ