Dziļie ūdeņi. Džeina Ena Krenca

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ tu vairs neatceries, ka reiz es strādāju FIB.

      – Vecmāmiņa par to ieminējās. Acīmredzot tu neesi strādājis ar tiem, kurus tur aizdomās par mākslas darbu viltošanu vai azartspēļu rīkošanu.

      – Ir nācies, bet ne pārāk bieži. Es strādāju nodaļā, kas specializējās citādu slikto zēnu uzvedības analīzē.

      – Sērijveida slepkavas. – Medlina klusi iesvilpās.

      – Es jau sen esmu no šīs karjeras atteicies.

      – Un es pat saprotu, kāpēc tā notika.

      – Paldies. – Džeks likās pārsteigts. – Ne visi izrāda tādu sapratni.

      – Droši vien es pārāk daudz skatos televizoru, – viņa noteica un plašu žestu pamāja uz mājas iekšieni. – Un ko tava pieredze ļauj spriest par šo mitekli?

      Džeks nopētīja telpu.

      – Es teiktu, ka vācēja tieksmes Lomeksam astoņpadsmit gadu laikā nav mazinājušās. Un saprotu, ko tu domāji, runājot par fotogrāfijām.

      Kotedža bija mēbelēta ar to, kas bija palicis pāri viesnīcai: vecu, nodilušu ādas atpūtas krēslu, grīdas lampu, kuras abažūrs izrādījās ieplēsts un nodzeltējis, dažādu laikmetu paklāju fragmentiem un aizkariem, kuru ziedu apdruka bija saulē izbalējusi.

      Telpa bija stāvgrūdām piebāzta ar dažādām lietām, kādas vāktu tikai paranojas mākts cilvēks. Kaktos slējās augstas apdriskātu laikrakstu kaudzes. It visur bija redzamas grāmatu un žurnālu grēdas. Plastmasas kārbas bija pilnas ar spuldzītēm un baterijām, kas noteikti sen vairs nebija lietojamas. Veci pagarinātāji un mazāki instrumenti bija samesti kastēs. Vecās kartona kastēs bija sakrāti vismaz gadsimtu seni pienākušā pasta sūtījumi – rēķini, katalogi un aicinājumi ziedot labdarībai.

      Un vēl it visur mētājās fotogrāfijas – dažādu lielumu, melnbaltas, sēpijas, krāsainas. Cik nu Džeks varēja spriest, tajās lielākoties bija redzamas Mucinieku salā uzņemtas ainavas. Vienreizēji iemūžinātas ziemeļblāzmas – zaļi un purpura viļņi naksnīgajās debesīs. Fantastiski vētras laikā uzņemti kadri. "Rītausmas raga" attēli dažādās renovācijas un sabrukuma stadijās.

      Vairāk nekā ducis lielu fotogrāfiju bija ierāmētas un piekārtas pie sienām.

      – Tās man patika visvairāk, – Medlina paskaidroja. – Vienīgās, kuras viņš ir parakstījis. Viņš sevi uzskatīja par mākslinieku. Šī bija viņa privātā mākslas galerija.

      Tikai dažās fotogrāfijās bija iemūžināti cilvēki – divas pusaugu meitenes, notvertas kadrā bezrūpīgi skraidām pa akmeņaino pludmali, domās iegrimušas, sapņaini atlaidušās klinšu kraujas malā. Vairākās fotogrāfijās viņas bija skatāmas kā silueti uz saullēkta vai saulrieta fona. Toties ikvienā no šīm fotogrāfijām bija manāmi tālumā savilkušies negaisa mākoņi.

      Ik fotogrāfijā apslēptais vēstījums bija viens un tas pats. Nevainīgais bērnības laiks reiz beigsies, meitenēm tuvojās īstā dzīve tālēs briestošu negaisa mākoņu veidolā.

      Džeks palūkojās uz Medlinu un vaicāja:

      – Tu un Dafne?

      – Jā. – Viņa nebēdnīgi pasmaidīja. – Toms bija lielisks kameras meistars, tomēr viņam nepatika fotografēt cilvēkus. Viņš deva priekšroku ainavām. Vecmāmiņa lūdza, lai viņš uzņem mani un Dafni, lai mums būtu kādi portreti, ko parādīt saviem bērniem. Viņš piekrita. Beigu beigās mēs aizbraucām no salas. Bet tās palika tepat. Nedomāju, ka mēs vēlējāmies fotogrāfijas, kas atgādinātu par Mucinieku salu vai viesnīcu.

      – To var saprast.

      Džeks uzgrieza muguru fotogrāfijām.

      – Toms laikam nekad neko nav izmetis laukā, – Medlina sacīja.

      – Viņš bija paranoiķis. Un tādi cilvēki baidās izmest lietas atkritumos, jo allaž ir iespēja, ka atnāks kāds un kaut ko uzies, piemēram, bankas konta numuru, kompromitējošu fotogrāfiju, un izmantos pret viņiem. Nekad neko nevar zināt.

      Medlina pasmaidīja.

      – Šķiet, ka tev ne reizi vien ir bijusi darīšana ar tādiem tipiem.

      – Jā. Mani mīļākie aizdomās turamie. Pie viņiem allaž kaut ko var atrast.

      – Jo viņi nekad un neko neizmet. Sapratu.

      – Rīt visu kārtīgi aplūkosim, bet tagad es gribu sajust šīs vietas gaisotni.

      Džeks izgāja no dzīvojamās istabas un devās uz mazo virtuvīti. Tur nebija kaudzēm katlu un pannu, tikai pāris šķīvju, dažas krūzes un galda piederumi, kas arī izskatījās nākuši no viesnīcas virtuves krājumiem.

      Ledusskapis bija gandrīz tukšs, toties saldētava bija piebāzta ar ātri pagatavojamām maltītēm. Plaukti bija pilni ar konserviem. Pie sienas bija piesprausts vecmodīgs kalendārs. Džeks to noņēma un ātri pāršķirstīja. Pirmajā brīdī nelikās, ka tur būtu kādas būtiskas piezīmes, tomēr viņš to sarullēja un iebāza žaketes iekškabatā.

      Viņš jau gatavojās iziet no telpas, kad pamanīja pie sienas piestiprinātu laikraksta izgriezumu. Attēlā bija redzams glīts, smaidīgs pāris, kuriem pa vidu bija novietots piknika grozs.

      Patrīcija Vebstere piknika laikā atklāj no paaudzes paaudzē nodotu kukurūzas maizes recepti.

      Durvīs parādījās Medlina.

      – Vai atradi kaut ko interesantu?

      – Tikai kukurūzas maizes recepti, – Džeks attrauca un vēlreiz pārlaida ātru skatienu virtuvei. – Nešķiet, ka Lomeksam būtu paticis gatavot.

      – Vismaz es neko tādu neatceros, – Medlina atzina, iegāja virtuvē un aplūkoja attēlu. – Tad tāds tagad izskatās Treviss Vebsters. Izspļauts tēvs, tikai jaunākā versijā.

      – Nesaprotu, kāpēc Lomekss izgriezis recepti.

      – Man nav ne jausmas.

      Džeks pārskrēja ar acīm rakstam.

      "Salas iemītnieka Trevisa Vebstera jaunlaulātā sieva Patrīcija Vebstere ieradās Mucinieku salas svētku piknikā ar kukurūzas maizītēm pilnu grozu un izraisīja milzu sajūsmu pārējo apmeklētāju vidū. Vebsteres kundze interesentiem paskaidroja, ka tā ir sena dzimtas recepte un tajā ir kāda slepena sastāvdaļa."

      – Hmm, – Džeks novilka, izlasījis uzskaitītos ingredientus.

      – Jā?

      – Patrīcijas Vebsteres kukurūzas maizes slepenā sastāvdaļa ir skābs krējums.

      Medlina sarauca pieri un pavaicāja:

      – Tev negaršo skābais krējums?

      – Negaršo. СКАЧАТЬ