Dziļie ūdeņi. Džeina Ena Krenca

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ jābaro ar jaunām ziņām. Un veiksmīgāk tas padodas tādiem cilvēkiem kā Zeivjers, kas prot pasniegt pat visnenozīmīgāko faktu tā, lai kandidāts liktos izcils, tālredzīgs un uzticīgs idejai.

      Patrīcija iesmējās.

      – Tu esi izcils, tālredzīgs un uzticīgs idejai.

      – Paldies, – viņš noteica, pielieca galvu un uzspieda skūpstu Patrīcijas kakla izliekumā. – Patīkami to dzirdēt no sievas.

      – Es raizējos par to, ka tad… nevis ja… – Patrīcijas seja kļuva nopietna. – Kad Zeivjers nostāsies pret tevi, tad rīkosies tik viltīgi, ka mēs pat nenojautīsim, ka tas notiek. Viņa pienākums ir iebarot dažas safabricētas leģendas medijiem. Viņš tās spēj radīt no zila gaisa, bet tas nav būtiskākais. Ja paklīdīs runas, tās nebūs iespējams apturēt.

      – Tici man, es ļoti labi zinu, cik Zeivjers var būt bīstams. Patrīcij, es viņu pazīstu. Es viņu pazīstu kopš dzimšanas. Man nācās viņu izprast, lai pasargātu sevi. Es zinu, kas var aktivizēt viņa problēmas un kādos apstākļos tas var atgadīties. Es zinu, kādas ir pazīmes. Tici man, labāk ir viņu paturēt tuvumā, kur es varu viņu pieskatīt. Daudz bīstamāk būs, ja viņš darbosies pats par sevi, ēnā.

      – Viņš tevi apskauž.

      – Tā vienmēr ir bijis. Viņš bija tas, ko tēvs uzskatīja par zelta puisēnu, par īsto troņmantnieku. Tieši viņu tēvs gribēja virzīt uz Senātu, pēcāk uz Balto namu. Ne mani.

      – Vai tavi vecāki apjauš, cik viņš ir bīstams?

      – Lielā mērā, jā. Laikam. Tomēr abi nespēj pieņemt to, ka Zeivjers nav ārstējams. Dziļi sirdī viņi Zeivjeru joprojām uzskata par zelta puisēnu. Gadiem ritot, viņi iztērējuši kaudzēm naudas ārstiem, zālēm un rehabilitācijai, pat nosūtīja uz privātu psihiatrisko klīniku, bet visiem klāstīja, ka dēls mācās prestižā internātā.

      – Kas notika?

      – Pēc gada klīnika paziņoja, ka Zeivjers ir izārstēts, un atsūtīja viņu mājās. – Treviss paraustīja plecus. – Nepagāja ilgs laiks, kad mamma un tētis aizsūtīja viņu atpakaļ. Tur viņš pavadīja lielāko daļu pusaudža gadu, mājās atgriezās tikai pāris reižu.

      – Taviem vecākiem tas noteikti bija smags trieciens, – Patrīcija sacīja.

      – Vistrakākais ir tas, ka Zeivjers ir sasodīti labs aktieris. Ikreiz, atbraucot no klīnikas, viņš likās gluži normāls. Līdzsvarots. Savākts. Tomēr viņš nespēj tēlot bezgalīgi ilgi. Domāju, ka mamma un tētis to ļoti labi apzinās. Viņi ir pietiekami bieži to pieredzējuši un saprot, ka agrāk vai vēlāk viņš atkal eksplodēs.

      – Laikam tā ir veiksme, ka dusmu uzplūdos viņš nav kādu nogalinājis.

      Treviss atlaida sievas vidukli.

      – Gribi dzirdēt patiesību? Es neesmu pārliecināts, ka viņš nevienu nav nogalinājis.

      Patrīcija apcirtās un ieplestām acīm palūkojās uz vīru.

      – Tu runā nopietni?

      – Par brāli es nekad nejokoju. Zeivjers ir ļoti gudrs, un viņa izdzīvošanas instinkts ir ļoti spēcīgs. Ja viņš kādu nogalinājis, tad vari būt droša, ka nav atstājis nekādus pierādījumus. Domāju, ka tās ir labās ziņas. Diez vai Zeivjers jelkad nonāks cietumā.

      – Kaut kas ir jādara lietas labā. – Patrīcija apņēmīgi iztaisnoja plecus.

      – Zinu, – Treviss attrauca, atvēra skapi un izvēlējās kreklu.

      – Un drīz.

      – Drīz, – viņš apsolīja. – Es aprunāšos ar mammu un tēti. Viņiem allaž ir izdevies tikt ar viņu galā.

      – Mēs nedrīkstam pieļaut, ka viņš sagrauj tavu nākotni.

      – Tici man, mamma un tētis to nepieļaus.

      "Viņa patiesi ir teju ideāla," Treviss pie sevis nodomāja, aizpogādams kreklu. Tomēr bija kāds sīkums, kas viņu satrauca. "Ja Patrīcija nospriedīs, ka manas pagātnes nasta bīstama brāļa personā ir pārāk smaga, tad noteikti laidīsies lapās."

      Tādas sievietes kā Patrīcija nepaliek kopā ar neveiksminiekiem.

      Trīspadsmitā nodaļa

      No restorāna virtuves iznāca Hetere Lembrika un noslaucīja rokas savā šefpavāra priekšautā.

      – Protams, ka es tevi atceros, Medlina. Laipni lūgta "Krabju būdā"! – viņa sacīja, apskaudama jauno sievieti. – Izsaku līdzjūtību par vecmāmiņas zaudējumu. Man viņa ļoti patika. Viņa deva man darbu, kad man tiešām tas bija nepieciešams. Tu jau saproti…

      – Man viņas ļoti pietrūkst, – Medlina atzina.

      – Mēs allaž skumstam, kad aiziet labs cilvēks. Tā tam jābūt, – Hetere paskaidroja, soli atkāpās un nopētīja Medlinu no galvas līdz papēžiem. – Mans Dievs, tu gan esi izmainījusies! Kad aizbrauci no Mucinieku salas, tu vēl biji pavisam bērns.

      Heterei bija apmēram piecdesmit pieci gadi. Medlina atminējās viņu kā vientuļo māti, kura smagi strādāja un vienmēr izskatījās pārgurusi, lai neteiktu, ka galīgi novārgusi. Lai uzturētu dēlu, viņa strādāja divos darbos – dienā stāvēja aiz letes "Krabju būdā", bet vakaros pasniedza ēdienu viesiem, kuri bija apmetušies "Rītausmas ragā".

      – Ir jauki atkal tevi satikt. – Medlina uzsmaidīja Heterei. – Tu izskaties vienkārši lieliski.

      Tas nebija melots. Hetere tiešām labi izskatījās. Vaigi virtuves sutā bija pietvīkuši, bet bija skaidri redzams, ka viņa vairs nav tā izmisusī sieviete, kādu Medlina viņu atcerējās. Tagad Hetere likās savas dzīves noteicēja.

      Medlina pamanīja ziņkāri, ar kādu Hetere nopētīja Džeku.

      – Iepazīsties! Šis ir Džeks Reiners, – Medlina steidza paskaidrot. – Viņš sniedz konsultācijas viesmīlības industrijā un palīdzēs man izlemt, ko iesākt ar "Rītausmas ragu".

      – Priecājos iepazīties. – Hetere pamāja.

      – Es arī. – Džeks palocīja galvu un, palūkojies virtuves virzienā, piemetināja: – Lai ko jūs tur gatavojat, tas smaržo lieliski.

      – Tas ir mans īpašais jūras velšu sautējums. Pasniedzam ar pašceptu maizi.

      – Tad to arī ēdīšu, – Džeks paziņoja. – Vismaz iesākumā.

      Hetere iespurdzās.

      – Vai nevēlaties vispirms ielūkoties ēdienkartē?

      – Noteikti, bet es jau tagad zinu, ka vēlos sautējumu.

      – Es izvēlēšos to pašu, – Medlina piekrita.

      – Pasūtījums СКАЧАТЬ