Dziļie ūdeņi. Džeina Ena Krenca

Чтение книги онлайн.

      – Tikai pieci – vecmāmiņa, es, Toms Lomekss, Dafne un viņas mamma Klāra Naita.

      Džeks pašūpoja galvu un paziņoja:

      – Tieši četru cilvēku par daudz, lai nosargātu bīstamu noslēpumu.

      Medlinu pārņēma dusmas.

      – Bet mums izdevās to nosargāt daudzus gadus!

      – Vismaz tu tā domā.

      – Ikvienam no mums bija labs iemesls turēt mēli aiz zobiem.

      – Tagad paskaitīsim. Cik no cilvēkiem, kas to zināja, vēl ir starp dzīvajiem?

      Jautājums lika Medlinai nodrebēt.

      – Vecmāmiņa un Toms ir miruši. Ar Dafni un viņas mammu es neesmu sazinājusies astoņpadsmit gadu, – viņa sacīja, un acīs sariesās asaras. – Es nezinu, kas ar viņām ir noticis. Dafne bija mana labākā draudzene un tonakt mani izglāba. Bet es pat nezinu, vai viņa ir dzīva. Kā tas ir iespējams?

      Asaras dedzināja acis un sāka ritēt pa vaigiem. Viņa pielēca kājās, lai dotos uz vannasistabu pēc papīra salvetēm, bet Džeks paņēma no kafijas paplātes mazu salvetīti un pasniedza to Medlinai. Viņa atkrita krēslā un nosusināja acis.

      Džeks vēroja, kā viņa nomierinās. Viņš ļāva Medlinai to darīt, tomēr viņa zināja, ka nejutīsies labāk, lai ko viņš teiktu. Iespējams, ka Džeks neprata mierināt.

      Viņa pēdējo reizi izšņauca degunu un uzmeta saņurcīto salveti uz paplātes.

      – Piedod, bija smaga diena, – viņa sacīja. – Ko tagad?

      – Kas mums ir zināms? – viņš ierunājās. – Tava vecmāmiņa un Toms ir miruši viens pēc otra ar trīs mēnešu starpību, un kāda nezināma persona… iespējams, Toma slepkava… mēģināja nogalināt arī tevi. Šobrīd mums nav nekādas informācijas par abām pārējām personām, kuras zina, kas notika pirms astoņpadsmit gadiem. Mēs neko nezinām par Dafni un viņas māti.

      Medlina klausījās, un viņai sareiba galva.

      – Vecmāmiņas nāve bija negadījums, kā apgalvo policija. Pat apdrošināšanas kompānija to neapšauba, bet tu taču zini, ka viņiem nepatīk izmaksāt prēmijas.

      – Bojātas elektroinstalācijas izraisīts ugunsgrēks vecas viesnīcas augšstāva apartamentos. Vienīgais upuris ir tava vecmāmiņa. Nav grūti sarīkot tādu negadījumu, ja vien zini, kas darāms. Ja nezini, tad vienmēr ir iespēja nolīgt kādu, kas to prot.

      – Tas pat nenotika kādā no viņas viesnīcām, – Medlina čukstēja. – Vecmāmiņa viesojās pie seniem draugiem, darījumu partneriem, kurus pazina jau vairākus gadu desmitus.

      – Zinu. Tikko saņēmu apdrošināšanas kompānijas galīgo ziņojumu, es liku kādam no maniem darbiniekiem papētīt tavas vecmāmiņas nāves apstākļus.

      – Ko? – Medlina kā bulta uzšāvās kājās. – Tev bija aizdomas, ka vecmāmiņa nogalināta, bet tu man neko neteici?

      – Tobrīd man nebija ne mazākā iemesla domāt, ka viņu kāds nogalinājis. – Džeks pasmīnēja. – Kā jau tu teici, apdrošināšanas kompānija neapstrīdēja nelaimes gadījuma versiju. Bet bija kāda cita problēma. Proti, cilvēks, kuram varētu būt motīvs nogalināt. Un tā esi tu.

      – Apžēliņ! – Pārsteigta līdz sirds dziļumiem, viņa atkal atkrita krēslā. – Tāpēc, ka es mantoju Svētupes viesu namu ķēdes uzņēmumus?

      – Manuprāt, tu nebūtu spējīga nogalināt vecmāmiņu, lai iegūtu viņas biznesu, kura grožus viņa jau daļēji bija nodevusi tavās rokās.

      – Jēziņ, paldies par šo iedvesmojošo atklātību.

      – Bija vēl citi iemesli, kāpēc es neteicu, ka pētu tavas vecmāmiņas nāves apstākļus. Tu biji apjukusi. Tev bija jāsamierinās ar tuva cilvēka zaudējumu, tev pat nebija laika ļauties sērām, jo bija jāstājas pie uzņēmuma vadīšanas. Tavi darbinieki un palīgi gaidīja no tevis rīkojumus un stabilitāti. Tev bija jānomierina piegādātāji un kreditori. Un vēl tev bija radušās aizdomas par Viljamu Flemingu.

      – Lieliski. Es biju aizņemta, satriekta, un man bija problēmas ar vīrieti. Bet tas nu galīgi nav attaisnojums tavai rīcībai! Ja tev bija aizdomas par vecmāmiņas nāves iemeslu, tad vajadzēja to pateikt man.

      – Es paļāvos uz savu situācijas novērtējumu.

      – Muļķības! Tas nebija pareizs. Tu centies mani pasargāt no sliktām ziņām. Šāds pakalpojums nav iekļauts tavā darba aprakstā.

      – Man nebija neapstrīdamu pierādījumu, ka tava vecmāmiņa ir nogalināta. Ja godīgi, tad nav joprojām.

      – Kārtējās blēņas! Pavisam nesen tu man sacīji, ka nevēlies būt ziņnesis, kas nes sliktas vēstis. Bet tev būtu jāsaprot, ka es par šīm ziņām tev maksāju neatkarīgi no tā, vai tās ir labas vai sliktas. Es tev nemaksāju par to, ka tu tās noklusē. Ja vēlreiz mani pievilsi, es atradīšu citu apsardzes uzņēmumu. Pat tad, ja man neizdosies lauzt līgumu ar tevi. Es maksāšu diviem konsultantiem, ja tas nepieciešams, lai saņemtu to, ko vēlos. Skaidrs?

      Krietnu brīdi Džeks viņu vēroja. Medlinai likās, ka viņš apsver iespēju rakstīt atlūgumu. Tas nu būtu pēdējais, ko viņa vēlējās. Tomēr pastāvēja lietas, kurās kompromiss nebija iespējams.

      Beidzot likās, ka Džeks ir pieņēmis lēmumu.

      – Labi. Es parūpēšos, lai tu uzzini visu, ko esmu noskaidrojis par tavas vecmāmiņas nāvi. Bet tev jāsaprot, ka lielākajai daļai informācijas, kas iegūta izmeklēšanas gaitā, nav nekādu tālāku pavedienu. Tas var mulsināt.

      Medlina atkal nopūtās.

      – Sapratu.

      Džeks negribīgi pasmaidīja.

      – Tu patiešām esi Īditas mazmeita. Svētupes viesu namu ķēde ir drošās rokās.

      – Paldies. Tagad beidz mani mierināt. Tu pats lieliski zini, ka tev tas nepadodas.

      – Tu neesi pirmais cilvēks, kas man to saka.

      – Pastāsti, ko esi uzzinājis par vecmāmiņas nāvi!

      – Līdz šim brīdim neko, – viņš pacietīgi atbildēja. – Tāpēc arī es klusēju. – Medlina uzmeta viņam brīdinošu skatienu. – Tomēr tagad man ir šāda tāda informācija, – viņš turpināja.

      – Toma Lomeksa nāve?

      – Jā, – Džeks izdzēra pēdējo kafijas malku un nolika krūzīti uz paplātes. – Tagad parādās pirmās pazīmes, ka tas varētu būt labi plānots noziegums.

      – Jo tu netici, ka tā ir sagadīšanās?

СКАЧАТЬ