Dziļie ūdeņi. Džeina Ena Krenca

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Vidusjūrā. Viņa joprojām ir uz klāja. Floridā atgriezīsies ne ātrāk kā pēc mēneša.

      – Bet viņa ir dzīva.

      – Pat ļoti. Medij, nepārproti mani. Es tiešām priecājos, ka pēc tik ilga laika piezvanīji, tomēr gribētu zināt, kas noticis. Kāpēc tu esi tik satraukta?

      – Man ir ļoti nepatīkamas ziņas. Mums jāaprunājas.

      Dafnei aizrāvās elpa. – Par pagātni, vai ne?

      – Man žēl, bet tā ir. Var jau būt, ka tas nav nekas nopietns. Bet tikpat labi tas var izvērsties par šausmīgu nelaimi. Mums jāsaprot, kas ir noticis. Es gribētu lūgt, lai tu atbrauc uz Mucinieku salu.

      – Tu runā nopietni? – Dafnei pār kauliem noskrēja saltas tirpas.

      – Tik nopietni kā slepenās māsas. Lūdzu, tici man!

      Slepenās māsas. Tas bija kā gaismas stars pelēkajā pasaulē. Slepenās māsas viena otrai nekad nemelo.

      – Es klausos, – Dafne noteica.

      – Uzņēmums, kas rūpējas par Svētupes viesu namu ķēdi, nodrošinās tev apsargu, kurš tevi pavadīs uz Mucinieku salu, – Medlina paskaidroja. – Šobrīd viņš ir Fīniksā, bet Denverā ieradīsies pievakarē.

      Dafne sažņaudza klausuli ciešāk plaukstā.

      – Pag, es gribu tikai pārliecināties, ka neesmu pārpratusi. Vai man būs miesassargs?

      – Baidos, ka būs gan. Tagad par to, ko mēs zinām. Iespējams, ka vecmāmiņa tika nogalināta tās baisās nakts dēļ. Un tagad arī Toms Lomekss ir miris.

      – Toms? Tas jaukais vecais vīrs, kurš palīdzēja tavai vecmāmiņai… – Dafne nespēja pabeigt teikumu. Astoņpadsmit klusuma gadi pagaisa kā nebijuši. "No tā jātiek vaļā. Jāatbrīvojas collu pa collai."

      – Vakar Toms tika noslepkavots viesnīcas vestibilā, – Medlina turpināja. – Tur es viņu atradu.

      – Medij!

      – Domāju, ka slepkava vēl bija tur, kad ierados.

      – Ak Dievs!

      – Viss kārtībā. Viņu izbiedēja policijas sirēnas, un viņš aizbēga. Kā izrādās, kāds ielauzies tavā dzīvoklī un nozadzis datoru. Iespējams, ka tam nav nekādas saistības ar notikušo, tomēr mēs nedrīkstam riskēt. Mums šī lieta ir jāatrisina. Uzgaidi, ar tevi grib aprunāties manas apsardzes firmas vadītājs Džeks Reiners.

      Par spīti visam, Dafne pasmaidīja. Jau divpadsmit gadu vecumā Medlina Čeisa runāja kā nākamā uzņēmuma vadītāja. Izklausījās, ka viņa ir sasniegusi kāroto. Jau kā maza meitene viņa allaž prata iedziļināties lietas būtībā. "Beidz sapņot, Daf. Tu nevēlies kļūt par aktrisi, kad būsi pieaugusi. Cerības kļūt par zvaigzni ir pavisam niecīgas. Turklāt tu esi mana labākā draudzene. Es nespēju pat iedomāties, ka tu ļausies neskaitāmām kosmētiskajām operācijām."

      Klausulē ieskanējās cita balss – šoreiz tas bija vīrietis. Mierīga, profesionāla balss – kā jau cilvēkam, kurš zina, kā tikt galā ar bīstamiem ļaudīm.

      – Runā Džeks Reiners. Kur jūs šobrīd esat?

      – Dzīvoklī. Kāpēc vaicājat?

      – Nekavējoties brauciet prom no turienes! – viņš paziņoja. – Netērējiet laiku, lai sakravātu čemodānu, neņemiet līdzi vērtslietas, tikai automašīnas atslēgas, identifikācijas karti un to, kas atrodas jūsu makā.

      – Kurp man jādodas?

      – Uz lidostu. Tur ir ļoti daudz novērošanas kameru. Es tikko devu rīkojumu savam aģentam Eibam Reineram, lai viņš nekavējoties lido uz Denveru. Viņam būs identifikācijas karte. Viņš jūs pavadīs uz Mucinieku salu.

      Dafne centās ielāgot visas instrukcijas.

      – Reiners?

      – Mans brālis. Bet tagad dodieties uz lidostu. Tur jūs būsiet drošībā.

      Pirmo reizi pēc krietna laika Dafne izjuta spēcīgas emocijas – bailes. Toms Lomekss un Īdita Čeisa bija miruši, un kāds bija izdemolējis viņas dzīvokli. Ieslēdzās izdzīvošanas instinkts.

      – Labi, – viņa atbildēja. – Es tūliņ pat braucu.

      – Es nenolikšu klausuli, kamēr nebūsiet iekāpusi automašīnā, – Džeks sacīja.

      Jau nākamajā mirklī Dafne uzgrieza muguru izdemolētajam kabinetam un nosteidzās lejup pa kāpnēm. Ceļojuma koferis, ar kuru viņa bija devusies Vidusjūras kruīzā, joprojām stāvēja hallē. Viņa to paņēma. "Es sekoju instrukcijām un netērēju laiku. Mans koferis jau ir sakravāts."

      "Lai kas notiktu, mēs vienmēr būsim slepenās māsas."

      Zvērests, ko bija devušas divpadsmit gadus vecas meitenes, kuras uz mūžīgiem laikiem saistīja tā šaušalīgā, asinīm un bailēm piesātinātā nakts.

      Dafne metās uz durvju pusi.

      Ir lietas, kurām jātic. Zvērests, ko devušas divas labākās draudzenes, kas pieredzējušas tik daudz vardarbības, cik citi nepieredz visa mūža garumā, bija viena no šīm lietām.

      Turklāt nelikās, ka viņu kaut kas turētu Denverā.

      Devītā nodaļa

      Luīza Vebstere apstājās lielās istabas durvīs un lūkojās uz vīru. Īgans stāvēja pie loga, kas pletās visas sienas platumā, un baudīja brīnišķīgo skatu. Tālumā bija saskatāmas arī pārējās Sanhuana salu grupas saliņas. Dažas no tām, kā Mucinieku sala, bija pietiekami lielas, lai uz tām izvietotos iedzīvotāju kopienas, citas bija tik mazas, ka bija pamanāmas tikai bēguma laikā.

      Lietainās dienas dziestošā gaisma iekrāsoja tumstošās debesis un ūdens plašumus padarīja līdzīgus kaltam tēraudam. Pār salu diezgan zemu klājās mākoņu sega. Luīza zināja, ka Mucinieku salā visbiežāk spīd saule, tomēr ikreiz, kad viņa un Īgans ieradās šajā mājā, ainava bija nemainīgi pelēka.

      Lielajā akmens kamīnā kūrās uguns, tomēr neviens nebija istabā iededzis gaismu.

      Viņa atcerējās savus pirmos iespaidus par Īganu, kad pirms daudziem gadiem iepazinās ar viņu. Uzmanību piesaistīja viņa ārkārtīgā pievilcība. Īgans bija garš, atlētiski veidots vīrietis ar platiem pleciem, gaišiem matiem, pasakaini zilām acīm un klasiskiem sejas vaibstiem. Laika ritums viņu maz bija skāris. Gluži kā harismātisks sludinātājs televizora ekrānā viņš likās vieds un enerģisks cilvēks dzīves pašā pilnbriedā.

      Un gluži kā veiksmīgs sludinātājs arī viņš prata ietekmēt auditoriju – investorus, politiķus, draugus, sievietes. Viņam piemita talants pārliecināt citus par to, ka spēj īstenot viņu sapņus. Šis talants viņam bija nodrošinājis bagātību.

      Pretstatā СКАЧАТЬ