Meitene bez pagātnes. Ketrina Krofta

Чтение книги онлайн.

      Viņa paklusēja un iekoda lūpā, pirms atbildēt. – Domāju, ka vēl ir par agru iet uz policiju, tāpēc ka nekas no tā nav uzskatāms par draudu. – Viņa sarauca pieri. – Katrā ziņā nevienam citam. – Viņa varēja man to neteikt, tāpēc ka es nekādā gadījumā neietu uz policiju, pat ja būtu saņēmusi nepārprotamus draudus. Nekad un nemūžam.

      Runāšana par šo tematu darīja mani nemierīgu, tāpēc es centos pielikt tam punktu. – Paskatīšos, kas notiks, – es viņai sacīju. – Nav jēgas ar to pārāk aizrauties, vai ne?

      Redzēju, ka viņa jūtas vīlusies, taču daktere Redfīlda labi saprata mājienus, tāpēc ātri vien sāka runāt par mammu. Viņas bija vairākas reizes tikušās, pateicoties kopīgai draudzenei, un, cik zināju, labi sapratās, lai arī dakterei Redfīldai nācās ievirzīt attiecības profesionālā gultnē. Taču pat tad, ja viņas būtu kļuvušas par draudzenēm, es viņai uzticētos. Lai arī ne vienmēr vēlējos apmeklēt seansus, es zināju, ka viņa mani nepievils. Par spīti tam, ko par mani zināja.

      – Vai tu viņu bieži apciemo? – daktere Redfīlda jautāja, uzlikdama savu krūzi uz rakstāmgalda. Es vēl aizvien turēju savējo, lai arī biju to iztukšojusi jau pirms kāda laika.

      – Cik vien bieži varu, – es atbildēju, taču tad pārdomāju. – Tomēr nepietiekoši bieži. – Patiesībā es nebiju redzējusi mammu vairāk nekā divus mēnešus, lai arī viņa dzīvoja Votfordā, nepilnas stundas brauciena attālumā. Parasti mani apmeklējumi notika reizi divās nedēļās, taču pēdējā laikā es tos biju atlikusi, pati nezinādama, kāpēc.

      – Skaidrs, – daktere Redfīlda sacīja, un pirmo reizi šajā reizē es pamanīju viņas sejā nosodījumu. Viņa saprata visu, ko biju izdarījusi, taču nespēja man piedot nevērību pret māti. Protams, viņa to nemūžam neteiktu skaļi, taču tas viņai nebija jādara.

      – Drīz es pie viņas aizbraukšu, – es aši noteicu. Un jutos pārsteigta, konstatējot, ka saku to visā nopietnībā. Piepeši es sailgojos pēc mammas, lai gan mūsu attiecības bija saspringtas.

      Nu bija dakteres Redfīldas kārta mani pārsteigt. – Vai tu kādreiz esi runājusi ar savu māti par notikušo?

      Es nebiju gatava šādam jautājumam. Parasti viņa neieminējās par šo tematu tik piepeši, panākot, lai es pati sāktu par to runāt. Tas bija nepareizi. Sagrozījos krēslā, lai iegūtu laiku domu sakārtošanai. – Nē. Man šķiet, ka viņai ir grūti par to runāt. Un es negribu viņu piespiest.

      – Bet viņa taču tevi mīl, Lija. Varbūt tev vajadzētu dot viņai iespēju runāt par visu.

      – Kā lai es sāku runāt par to, ka esmu sagandējusi viņas dzīvi? – Tas nebija pārspīlējums; es neizrādīju spītību vai bērnišķīgu aizvainojumu. Es biju ienesusi haosu un nekārtību pasaulē, ko mamma allaž bija turējusi tīru un glītu, it kā viņa būtu atbildīga ne tikai par mūsu māju vien.

      Daktere Redflīda centās man iegalvot, ka tā nav, taču pat viņa nespēja mani pārliecināt par to, ka es kļūdos. Ieskatījos rokaspulkstenī. Mums bija atlikušas vēl desmit minūtes. Desmit minūtes, kuru laikā viņa vēlēsies runāt ar mani par ko tādu, kas padarīja atkārtotus apmeklējumus sāpīgus. – Vai ir iespējams sadzīvot ar vainas apziņu? – es viņai apjautājos, beidzot nolikdama savu krūzi un tās vietā satverdama somiņas siksnu. – Pat ja tā katru dienu draud mani nožņaugt?

      Viņas acis iepletās. Tas, ka es pati biju par to ierunājusies, skaidri liecināja par virzību uz priekšu. – Domāju, ka turēties pie tā ir neveselīgi. Tomēr tavā gadījumā tas ir neizbēgami. – Manā gadījumā. Vai tā viņa to nodēvēja? Vai tā man vajadzēja par to domāt? – Netiesā sevi bargi, Lija. Dzīvo savu dzīvi. Pilnasinīgu dzīvi. Tas ir vienīgais, ko tu vari darīt. Tu nevari izdzēst pagātni, taču vari parūpēties par to, lai tā nenoteiktu tavu nākotni. Ja tu sevi sodīsi, tas neko nemainīs. Un tu esi to darījusi pietiekoši ilgi.

      Man gribējās viņai pateikt, ka esmu apmierināta ar to, kā dzīvoju. Tas, ko es darīju, neietekmēja un nesāpināja nevienu cilvēku manā apkārtnē, un es biju brīva tādā nozīmē, ko viņa nekad nesapratīs. Taču es jau biju sākusi par to šaubīties. Pamāju, apliecinādama viņai, ka sākšu ar mammas apciemojumu. Tas bija neliels upuris, taču likās, ka viņa ar to ir mierā.

      Kad laiks beidzās, es paspiedu dakteres Redfīldas plaukstu, apsolīdama atnākt pie viņas nākammēnes. Es to vēlējos. Negribēju viņu pievilt, taču kaut kas man lika domāt, ka paies krietns laiks, līdz es te atgriezīšos.

      Izgājusi ārā, es kādu brīdi pastāvēju uz ietves, dziļi elpodama un cenzdamās nopurināt no sevis seansa atstātās pēdas. Es allaž tā darīju: tas bija kārtējais rituāls, kuru es nespēju izskaidrot, taču tas man bija nepieciešams pirms došanās mājup. Taču šoreiz, dodamās projām, es nesajutos apskaidrota. Nolēmu šķērsot tiltu pie Austrumu Patnijas stacijas, lai ļautu sev atbrīvoties no manas un dakteres Redfīldas sarunas ietekmes: tā bija atstājusi rūgtenu pēcgaršu manā mutē.

      Nostājusies uz Patnijas tilta, es atbalstījos pret margām un noskatījos uz laivām, kas slīdēja garām pa Temzu. Ja tāda vieta vispār eksistēja, tad šis bija mans drošais patvērums. Pēc pārcelšanās uz Londonu man bija vajadzīgs ilgāks laiks, lai pielāgotos, taču stāvēšana šeit allaž sniedza man mierinājumu. Radās tāda sajūta, it kā es atrastos notikumu epicentrā, simtiem cilvēku ielenkumā, pati būdama neredzama.

      Lietus piles sāka krist lejup, kamēr es tur stāvēju, tāpēc nekavējos pārāk ilgi. Biju atprasījusies no darba tikai rīta cēlienā, un man vajadzēja kaut ko ieēst pirms savas maiņas. Biju pateikusi Samai, ka eju pie ārsta, kas bija patiesība, viņai tikai nevajadzēja zināt, par kādu ārstu ir runa. Dodamās projām, es nožēloju, ka izmirkšana lietū nav vienīgais, par ko man vajadzētu raizēties.

      Pa ceļam pagāju garām daudziem cilvēkiem, taču vienīgie, kurus es ievēroju, bija tie, kas staigāja, sadevušies rokās, vai gāja apskāvušies, nepievēršot uzmanību lietum. Mēģināju iztēloties, kā būtu atrasties pārī, būt saistītai ar kādu tik cieši, ka viņa dzīve būtu savijusies ar manējo, taču man nācās grūti ko tādu iedomāties. Mani allaž pārklātu kāda ēna, un tā tikai sabiezētu, ja kāds kļūtu par daļu no manas dzīves.

      Tomēr nez kāpēc, domājot par Džūljenu, es nespēju vai nevēlējos kavēties pie tā. Cilvēki to dēvēja par ļaušanos straumei. Tieši to es biju apņēmusies darīt. Nebija svarīgi, vai no tā kaut kas sanāks, es vienkārši izbaudīju sarunas ar viņu. Lai arī mūsu starpā bija virtuāla siena un vēl daudzas citas arī.

      Domāšana par Džūljenu – lai cik dīvaini tas likās, ņemot vērā to, ka es viņu tikpat kā nepazinu – palīdzēja man atstāt seansu ar dakteri Redfīldu pagātnē, un, iekāpjot metro vilcienā Vandsvortaunā, es jutos labāk.

      Manā rīcībā vēl aizvien bija pusstunda, tāpēc pirms došanās uz darbu es iegriezos kafejnīcā pie bibliotēkas; pasūtīju šķiņķa un siera karstmaizi un karsto šokolādi, lai sasildītos. Šorīt te nebija pārāk daudz cilvēku, tāpēc es nejutu vēlēšanos bēgt. Izņēmu no somas “Rebeku” un vienā mierā to lasīju, līdz nopīkstēja telefons, pavēstot, ka pienācis laiks doties uz darbu. Man allaž nācās uzlikt modinātāju, ja sāku lasīt pirms darba, СКАЧАТЬ