Meitene bez pagātnes. Ketrina Krofta

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ atmiņas par to, kas mani gaidīja mājās skapja atvilktnē.

      Marija mani izklaidēja ar savu pļāpāšanu, laimīgā kārtā neieminoties par manu nevēlēšanos iedzert ar viņu kafiju iepriekšējā dienā. Vairākas reizes atvēru muti, lai mēģinātu paskaidrot, mēģinātu likt viņai saprast, un katru reizi vārdi izsīka, vēl pirms bija izveidojušies. Tāpēc es centos atvieglot viņas darbu, sasteigdama pati savus uzdevumus, lai palīdzētu viņai.

      Klausīdamās viņas spriedelēšanā par to, ka ar Denu acīmredzot nekas nesanākšot, es apbrīnoju Marijas dzīvesprieku. Viņai bija trīsdesmit deviņi gadi, taču pastāvīgie noraidījumi un nelaimes nelika viņai atmest cerības kādu satikt. Dvēseles radinieku, kā viņa to dēvēja. Man nebija ne jausmas par to, kā viņai katru reizi izdevās atgriezties sākuma pozīcijā, taču es viņu par to apbrīnoju. – Un tu nudien tici, ka ir kāds cilvēks, kurš domāts tieši tev? – reiz es viņai pajautāju, noskatīdamās, kā viņas acis iemirdzas, par to iedomājoties.

      – Nu bet, protams! Kāpēc tu jautā? Vai tu tā nedomā? – Viņa likās brīnāmies par to, ka man nav tādas pārliecības.

      – Man šķiet, ka mēs vienkārši samierināmies ar to, ko atrodam, un liekam tam darboties, – es noteicu, taču patiesībā man nebija ne jausmas. Ja Marijai bija taisnība, vai Edams bija mans dvēseles radinieks? Nespēju iedomāties, ka tā varētu būt patiesība, bet ko man vajadzēja iesākt, ja bija?

      Neskatoties uz manu mīlestību pret grāmatām, dažkārt likās dīvaini, ka esmu izvēlējusies strādāt bibliotēkā, visu laiku ilgojoties pēc vientulības. Te valdīja rosība, lai arī klusa, toties pastāvīga kustība, simtiem cilvēku katru nedēļu ienākot pa durvīm. Tomēr par spīti tam, ka te bija daži regulāri apmeklētāji, vairums seju bija nepazīstamas, un man tas patika. Tas man lika sajusties nošķirtai no viņiem, lai arī es atbildēju uz viņu jautājumiem un palīdzēju viņiem atrast vajadzīgo. Viņi nāca un gāja, un nekādā veidā mani neietekmēja.

      Mūsu īsajā pazīšanās laikā es biju iemīļojusi Mariju. Jau viņas balss vien uzlaboja man omu, lai arī mēs dzīvojām dažādās pasaulēs, un viņa nekad necentās ielauzties manā dzīvē. Zināju, ka viņai ir jautājumi, kurus viņa gribētu man uzdot, tomēr to nekad nedarīja. Tāpēc es izlikos nemanām zaglīgos skatienus brīžos, kad viņa domāja, ka es neskatos. Viņa tikai centās mani atšifrēt.

      Marija pabungoja man pa plecu, un es apgriezos, lai viņu uzlūkotu. – Tas puisis ir seksīgs, – viņa noteica, norādīdama uz programmētāju, kuram mums nācās piezvanīt, kad man nebija izdevies atrast problēmas sakni.

      Nopētīju viņa seju un sapratu, ko Marija ar to bija domājusi: viņa nevainojamā āda un platais smaids bija pievilcīgs. Es pat iedomājos par to, vai Džūljens no mājaslapas izskatās viņam līdzīgs. Taču kāda tam bija nozīme? Es nevarēju nevienu ielaist savā dzīvē, lai cik vientuļa tā kļūtu un lai cik patīkami būtu apskāvieni.

      Paraustījusi plecus, es noskatījos, kā kolēģes pierē ieguļas rieva. Droši vien viņa brīnījās par to, kā es varu izturēties tik vienaldzīgi pret izskatīgu vīrieti, kamēr viņa pati sarka un bālēja.

      Dažas nākamās stundas mēs ar Mariju aizvadījām strādājot, taču es kļuvu izklaidīga, reizē bažīdamās un gaidīdama darbadienas beigas. Gadadienas vakars man uzglūnēja, taču es no tā nebaidījos. Nu vairs ne. Tas bija kas tāds, ko man vajadzēja nodarīt. Taču nu bija parādījusies arī cita motivācijai vēlmei, kaut laiks aizritētu ātrāk. Tiklīdz būšu pabeigusi darāmo, es ielogošos “Divi kļūst par vienu” mājaslapā un palūkošos, vai Džūljens arī ir tur.

      Vēlāk vakarā es pagatavoju grauzdiņu ar sieru, tad sagriezu milzīgu tomātu un uzliku ripiņas uz maizes. Tā nebija īsta maltīte, taču es šajā dienā nekad neēdu daudz. Kad biju apēdusi sviestmaizi, es sagatavojos un, sakrustojusi kājas, nosēdos uz grīdas, pie zemā kafijas galdiņa. Gaisma bija izslēgta, taču es atvēru aizkarus, ļaujot telpā ieplūst ielu laternas mestajai gaismai.

      Lai arī kaut kas likās citādi – kaut kas bija citādi – es turpināju un aizdedzināju katru sveci. Ja kāds būtu ieraudzījis mani pa logu, tas droši vien atgādinātu kādu savādu spiritisma seansu, taču patiesībā nekā tāda nebija. Tās bija atmiņas.

      Es biju klusa un sastingusi, aizvērusi acis, lai atkal varētu to visu izdzīvot, līdz pieredze man pavēstīja, ka sveču vasks ir izkusis.

      Kamēr es visu novācu, liekot svečturus atpakaļ virtuves atvilktnē, nācās grūtāk nepievērst uzmanību tam, ka šoreiz viss ir mainījies un es vairs nespēju to kontrolēt. Un, tiklīdz biju to sapratusi, mana apņemšanās šovakar ieiet internetā kļuva vēl noteiktāka. Parasti es pat neapsvērtu ko tādu pēc tam – agrāk mēdzu lasīt grāmatu, līdz aizmigu uz dīvāna, taču mans satraukums auga augumā, un man bija vajadzīga izklaide.

      Džūljens.

      Viņš man bija svešinieks, un man nebija ne jausmas, kā viņš izskatījās, taču domas par viņu neatstājās no manis visu dienu. Tas bija satraucoši, tāpēc ka biju iemācījusies ieturēt distanci pret visiem, jo īpaši vīriešiem, tāpēc nejutos gatava šādām izjūtām. Es pat īsti nezināju, kādas tās īsti ir. Varbūt ziņkārība? Bija aizritējis ilgs laiks, kopš es pati biju satvērusi kāda cita cilvēka roku. Vai nebija gluži dabiski, ka es ilgojos pēc cilvēciskas saskarsmes?

      Paķēru savu klēpjdatoru no virtuves galda, aiznesu to pie dīvāna un uzreiz ielogojos mājaslapā. Tomēr nebija nekādas garantijas, ka viņš šovakar būs tiešsaistē. Un ko tad? Nolēmu pakavēties un pagaidīt, apmeklēt dažas tērzētavas un cerēt, ka viņš mani pamanīs, ja būs turpat. Šajā brīdī es ievēroju, ka man pienākusi jauna ziņa. Pieņemot, ka tā ir no kāda, ar kuru man nebūs nekādas intereses sarunāties, es uz tās uzklikšķināju bez kādas aizrautības. Taču tad es ieraudzīju, ka ziņa ir no Džūljena, un viņš to bija atsūtījis tikai pirms divām minūtēm. Viņa vēstule bija īsa, taču vēl pirms izlasīšanas es ievēroju pievienoto attēlu.

      Tas bija sīciņš, tāpēc es noklikšķināju uz tā, palielinot pa visu ekrānu. Un tur bija Džūljens, kurš smaidīja platu, baltzobainu smaidu, atmetot galvu atpakaļ, it kā viņš būtu nofotografēts smejamies. Kādu brīdi noraudzījos uz to, aplūkojot viņa vaibstus un apkārtējo fonu. Izskatījās, ka viņš atrodas brīvā dabā, sēžot pie piknika galda.

      Viņš nepiederēja pie tiem, kurus Marija dēvētu par seksīgiem, taču viņam piemita kas tāds, kas man uzreiz iepatikās, un es nespētu to izskaidrot. Varbūt tas bija fakts, ka es jau iepriekš biju pamanījusi viņa personības iezīmes pazibam mūsu sarunā. Bija neiespējami noteikt, vai es uzskatītu viņu par pievilcīgu, ja būtu ieraudzījusi viņa attēlu kur citur.

      Visvairāk man patika tas, ka viņš nepavisam nelīdzinājās Edamam. Viņa mati bija gaiši, bet acis zilas, kamēr Edamam bija tumši mati un brūnas, gandrīz melnas acis. Tas bija labi.

      Es ātri izlasīju vārdus, nespēdama savaldīt smaidu, kas parādījās sejā, un satraukuma pilno sajūtu, kas iezagās pakrūtē.

      Sveika, LijaH, kā iet? Vakar tu gan ātri pazudi!

      Starp citu, tas esmu es, lai tu zinātu, ka neesmu trīsgalvains briesmonis!

      Tagad, kad Džūljena fotogrāfija uzlūkoja mani no datora ekrāna, mana piesardzība izgaisa dažu minūšu СКАЧАТЬ