Meitene bez pagātnes. Ketrina Krofta

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ ka tētis lielākoties strādā mājā. Viņš ir arhitekts, tāpēc viņam nav bieži jāatrodas birojā, un, ja viņam kaut kur jāiet, mamma allaž iekārtojas tā, lai mājās būtu viņa. Man patika būt kopā ar kādu no viņiem, kad biju mazāka, taču nu man ir četrpadsmit gadu un vajadzīga pašai sava telpa. Viņi to vienkārši nesaprot. Tāpēc tagad es cenšos izbaudīt ikvienu mirkli, kad vecāku nav tuvumā, lai arī man patīk Imodženas mamma.

      Mēs iekrītam divos lielos dīvānos dzīvojamajā istabā un stūķējam mutē mikroviļņu krāsnī pagatavotu popkornu, runādamās par skolu. – Es ienīstu Holisas jaunkundzi, – Imodžena saka, pamezdama gaisā popkornu un tad noķerdama to ar muti. – Šodien klases stundā viņa nespēja iespraust ne vārdiņa, vai ne? Neviens viņā neklausās, un tā ir veltīga laika šķiešana. Vai esi ievērojusi, ka citas klases vienmēr visu zina, kamēr mēs mūždien paliekam pēdējie? Tas tāpēc, ka viņa nespēj visus apklusināt pietiekoši ilgi, lai mums kaut ko pateiktu.

      Es pamāju un iemetu mutē popkornu. Tā ir patiesība.

      Es neienīstu mūsu klases audzinātāju tikpat stipri kā Imodžena, taču mani sāk kaitināt tas, ka mēs veltīgi izšķiežam tik daudz laika klases stundās. Un tā tas ir bijis jau kopš septītās klases. – Varētu domāt, ka līdz šim laikam viņa būs iemācījusies, kā pasniegt, – es saku.

      Imodžena nicīgi nošņaukājas. – Drīzāk viņa varētu aizlidot uz Mēnesi bez raķetes. – Mūs abas pārņem ķiķināšanas lēkme, un mēs izbārstām popkornu uz dīvāna un grīdas. Tas ilgst līdz brīdim, kad mājās pārnāk Imodženas mamma.

      Banermenas kundze ir slaida un akurāta; viņas ķermeņa līnijas ir elegantas. Kad biju mazāka, es domāju, ka tā vajadzētu izskatīties dievietēm, ja viņas eksistētu. Šī sieviete man likās mītiska, teju vai nevainojama, ar savu zemo, melodisko balsi un skaņām, kas plūda pār viņas lūpām bez kādas piepūles. Taču kopš tā laika es esmu pieaugusi un tagad zinu, ka viņa ir tikai kārtējā mamma. Viņa gan nepavisam neatgādina manu vai Korija māti, bet tomēr ir mamma. Un šajā brīdī viņa mani briesmīgi kaitina.

      Viņa jau ir pagatavojusi vakariņas un uzstāj, ka ēdīs kopā ar mums, kas ir normāli, ņemot vērā to, ka viņa ir nopūlējusies ar gatavošanu, taču tagad viņa pievienojas mums uz dīvāna, un mēs esam spiestas klausīties viņas gaudās par to, ka Imodženas tēvs nekad neko nedara viņas labā. Es nespēju saprast viņas sūrošanos, tāpēc ka viņa ir skaista sieviete, lai arī pārāk daudz pļāpā. Kādas izredzes gan gaida mūs ar Imodženu, ja vīrieši nenovērtē pat skaistules?

      Tiklīdz šī doma ir iešāvusies man prātā, tā nedod mieru, un man gribētos paķert Imodženu aiz rokas un aizskriet augšā uz viņas istabu, lai mēs varētu palikt divatā un parunāt par visu to, kas man dara raizes. Ar vienu skatienu uz draudzenes pusi pietiek, lai es saprastu, ka viņa jūt to pašu, tāpēc ka viņa paceļ augšup uzacis un pasmaida kā atvainodamās.

      Kad mēs beidzot aizmūkam no Banermenas kundzes tirādēm, ir gandrīz pusvienpadsmit, un mums vajadzētu taisnā ceļā doties pie miera. Tomēr mums nāksies pāriet uz čukstiem, tāpēc ka man nav ne mazākās vēlēšanās izšķiest šo laiku gulēšanai. Galu galā man ir jānopratina draudzene par Koriju un jāpastāsta viņai šis tas ļoti personisks. Šis tas tāds, ko es negribu atklāt saviem vecākiem. Vai jebkuram citam cilvēkam.

      Imodžena ir novietojusi līdzās savai gultai piepūšamo matraci un jau ir palīdusi zem segas, kad es iznāku no vannas istabas, juzdama mutē piparmētru garšu. Vienīgā gaisma nāk no mazas, apaļas naktslampiņas, un, tās vadīta, es aizkļūstu līdz matracim, atkrītu uz tā un apsedzos ar biezo vilnas palagu. Esmu palikusi pie Imodženas neskaitāmas reizes kopš mūsu iepazīšanās, un man šķiet dīvaini, ka neviens nav iedomājies iegādāties rezerves segu. Taču šovakar tas man nav ne prātā: es priecājos, ka atrodos te.

      – Piedod par mammu, – Imodžena saka, izvilkdama no segas apakšas paciņu Haribo želejkonfekšu un piedāvādama man. – Viņa jūtas vientuļi, tāpēc ka tētis visu laiku strādā. Viņai patīk sabiedrība.

      Es izvelku kokakolas pudeli un pielieku to pie lūpām, taču garša sajaukumā ar zobu pastas atliekām ir sāja. – Tas nekas, – es meloju. – Mēs varam aprunāties tagad, vai ne? – Esmu iemācījusies, ka draudzība prasa upurus, un jūtos priecīga par to, ka esmu nesusi savējo. – Es satiku Koriju pēc skolas. Man šķiet, ka viņš meklēja tevi. – Nopētu Imodženas seju, cenzdamās novērtēt viņas reakciju. Taču viņa tikai nopūšas un turpina košļāt vienu no daudzajām konfektēm, kuras ir sabāzusi mutē, tāpēc ir neiespējami noteikt, ko viņa īsti domā.

      Visbeidzot viņa ierunājas. – Vai tev viņš šķiet patīkams? Nu, tādā ziņā?

      Es pieceļos sēdus, gandrīz aizrīdamās ar saviem saldumiem. – Es zināju, ka viņš tev patīk. Tā ir, vai ne?

      Imodžena pārvelk segu sev pāri. – Aizveries! Man viņš nepatīk. Ne gluži. Kā draugs, protams… – Viņa apklust, un es pieliecos, lai atvilktu segu viņai no sejas. Ieskatos draudzenes vaibstos un pirmo reizi iedomājos, vai Imodženai ir bail atzīt, ka Korijs viņai patīk, jo viņa neuzskata sevi par pievilcīgu. Es nekad neesmu aizdomājusies par Imodženas izskatu, tāpēc ka man viņa ir vienkārši Imodžena. Mana draudzene. Meitene, kura paglābusi mani no vientulības. Tāpēc tam, kā viņa izskatās vai ģērbjas, nav nozīmes. Imodžena allaž ir bijusi visai apaļīga, taču cilvēki to uzreiz neievēro. Ārpus skolas viņa parasti ģērbjas džinsos un sporta kreklos, taču tā dara visas meitenes, tāpēc tā nav nekāda problēma, lai arī Imodženas drēbes viņai īsti nepieguļ. Viņas mati ir biezi un gaiši, un tam vajadzētu būt plusam. Vai tad visiem zēniem nepatīk gaiši mati?

      Es izbraucu ar pirkstiem cauri saviem tumšajiem matiem un pateicos Dievam par to, ka man ir vienalga, ko zēni par mani domā. Nevaru nosaukt nevienu pašu no mūsu skolas, kurš man liktos pievilcīgs, un kārtējo reizi iedomājos, vai tikai man kaut kas nekaiš. Ko tad, ja zēni mani nepavisam nesaista? Kādu brīdi es to apsveru, taču tad nopurinu šo domu. Nevar būt, ka man patiktu meitenes, tāpēc jādomā, ka skolā vienkārši nav neviena pietiekoši izskatīga zēna.

      – Nu labi, viņš man patīk, taču, lūdzu, nesaki viņam, – Imodžena saka.

      – Es zināju! Bet kāpēc ne? Kāpēc tu negribi, lai viņš uzzinātu?

      Viņa sarauc seju. – Nu beidz! Paskaties uz mani! Kāda velna pēc Korijam vajadzētu interesēties par mani?

      – Tāpēc ka jūs esat draugi. Un tu esi superīga. Brīnišķīgs cilvēks. – Tiklīdz esmu izteikusi šos vārdus, es tos nožēloju. Tikpat labi es būtu varējusi pateikt, ka viņas izmēram nav nozīmes, tāpēc ka viņa ir lieliska kā cilvēks. Par ko gan es domāju?

      Taču Imodžena smejas. – Paldies, ka mēģināji, taču es negribu, lai viņš uzzinātu. Man gribētos, lai viss paliktu tāpat kā agrāk. Ir taču patīkami, ka mēs visi trīs turamies kopā, vai ne?

      Man jāpiekrīt. Mēs esam satuvinājušies, un tas nozīmē, ka nevienam citam skolā nav nozīmes. Varbūt citiem cilvēkiem ir kaudzēm draugu un viņi dižojas ar savu popularitāti, it kā no tās būtu atkarīga viņu dzīvība, taču mums nav vajadzīgs neviens cits, tāpēc ka trīs ir labāk par diviem, labāk par vienu. – Es neko neteikšu. Tomēr tev vajadzētu par to padomāt, jo tu taču neko nevari zaudēt, vai ne?

      Imodžena atkal iesmejas. СКАЧАТЬ