Meitene bez pagātnes. Ketrina Krofta

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ nosauc visus mums pazīstamos piemērotos zēnus, taču neviens no tiem negūst pozitīvu reakciju no manas puses. – Es padodos! – viņa beigās nosaka. – Tu laikam būsi lesba.

      Šajā brīdī mēs izplūstam nevaldāmos smieklos, līdz Banermenas kundze pieklauvē pie sienas un aicina mūs izturēties klusāk.

      – Aizmirsu, ka tavu vecāku guļamistaba ir tepat blakus, – es saku. – Vai tu kādreiz dzirdi, kā viņi to dara?

      – Vēēēēēē! Nekādā gadījumā! Tas ir pretīgi. – Imodžena pasmaida, to sakot. – Turklāt nevar būt, ka viņi vēl ar to nodarbotos. Manai mammai ir gandrīz četrdesmit gadu!

      Apvēlusies uz vēdera, es pagriežu galvu pret Imodženu. Gribu ar viņu parunāt par daudz ko, taču par spīti tam, ka mēs esam tuvas draudzenes, man nākas grūti dabūt vārdus pār lūpām. Dažādas domas un raizes visu laiku jaucas man pa galvu, un es tik tikko uzdrošinos pat iedomāties par tām, nemaz nerunājot par izteikšanu skaļi:

      tas šķiet neiespējams uzdevums. Tā vietā es atkal ievirzu sarunu par Imodženu. – Vai tu gribētu? Tas ir, ar Koriju? Vai tu kādreiz esi par to domājusi?

      Viņa ķiķina, taču tad, šķiet, pamana, ka es runāju nopietni. – Es nezinu. Laikam gan. Dažreiz es sapņoju par viņu. Par to, ka mēs to darām. Un tad, kad es pamostos, man ir tāda sajūta, it kā mēs tiešām būtu to izdarījuši, un, goda vārds, es tiešām nosarkstu…

      – Ar mani kaut kas nav kārtībā! – Es tik izmisīgi vēlos izdabūt šo vārdus pār lūpām, ka aizmirstu par čukstēšanu.

      Smaids pazūd no Imodženas sejas, viņai mēģinot saprast manu piepešo paziņojumu. – Ko? Vai tu esi slima vai kā? Vai tādā ziņā?

      – Nē… ne tā. Es nedomāju neko tādu. Vienkārši skolā visi vienmēr runā par seksu vai domāšanu par to, vai tamlīdzīgi, bet… – Es apklustu, īsti nezinādama, kā ietērpt savas domas vārdos, lai Imodžena tās saprastu. – Nu, ar mani tā nav. Nekad. – Paveros uz savu draudzeni, kura nu lūkojas pāri gultas malai, košļādama kārtējo konfekti.

      – Ak tā. Nu, tas neko nenozīmē, vai ne? Neaizmirsti, ka es esmu vecāka par tevi, tāpēc varbūt tādas sajūtas nāk vēlāk? Tev tikai nesen apritēja piecpadsmit.

      Esmu par to domājusi, taču tas man nesniedz lielu mierinājumu. Man gribas justies normālai. Izjust kaut ko. Jebko.

      – Un vairums zēnu mūsu skolā ir nekādi, vai ne? Protams, izņemot Koriju. Un Džeisons arī nav peļams. Vai tas Dveins.

      Nekas no tā nepalīdz. Patiesībā tas man liek sajusties vēl dīvainākai. Man vajadzētu uzskatīt par pievilcīgu vismaz vienu zēnu, ja Imodženai var patikt veseli trīs. Varbūt pat vairāk nekā trīs.

      Viņa pārstāj košļāt. – Es zinu, ka mēs par to pirmīt jokojām, bet vai tu esi droša, ka neesi, nu, aizrāvusies ar meitenēm? Tam nebūtu nozīmes, man būtu vienalga…

      Es papurinu galvu. – Nē, neesmu vis. Es neesmu aizrāvusies ne ar ko.

      – Lai paiet kāds laiks, Lija, – Imodžena nosaka, atsākdama košļāšanu.

      – Tev taisnība, droši vien cēlonis slēpjas tajā, ka man nepatīk neviens no skolas. – Es nepiebilstu, ka mani īpaši neinteresē arī neviens dziedātājs vai aktieris no televīzijas.

      Taču vismaz nākamās stundas laikā šīs raizes man tiek aiztaupītas, jo Imodžena ierosina paklausīties mūziku viņas austiņās. Mēs izvēlamies “Es ticu, ka protu lidot” un atkārtojam to vairākas reizes, kamēr Imodžena kustina lūpas līdzi vārdiem un izmanto savu penāli par mikrofona aizstājēju. Man gribētos, lai mēs paliktu šajā brīdī uz visiem laikiem: lai mums nevajadzētu raizēties par skolu vai vecākiem, vai zēniem, vai jebko citu. Kāpēc tā nevar būt mūžīgi?

      Beigu beigās Imodžena nogurst un saritinās zem segas, atstādama mani vienu pašu tumsā, raizējoties par to, kas man īsti kaiš.

      Sestā nodaļa

2014. gads

      Atmaksa bija neizbēgama, taču es nebiju tai gatava. Mana dzīve gadiem ilgi bija ritējusi bez kādas iejaukšanās, taču tagad kļuva skaidrs, ka savu klātbūtni kāds vēlas padarīt sajūtamu.

      Es varēju nepievērst uzmanību kartītei, taču bija neiespējami aizmirst, ka man ir nosūtīts tas avīžraksts. Neiespējami uzlūkot viņas vārdu, nenodrebinoties un atkal nenonākot tur atpakaļ. Un viņas seju. Viņas izbiedētās acis, kas mani vēl aizvien vajāja.

      Laimīgā kārtā bibliotēkā es kā parasti biju aizņemta, un tas man ļāva uz laiku aizmirst par visu pārējo. Taču es labi apzinājos, ka šī aizmiršana ir tikai īslaicīga. Un ka beigu beigās man nāksies palikt aci pret aci ar šo ielaušanos.

      Marijai bija brīvdiena, un pirms pusdienām bibliotēkā sanāca vesels bars universitātes studentu. Viņi bija skaļi un nevaldāmi, vairāk atgādinot sākumskolas skolēnus nekā jaunus pieaugušos, un es nikni viņus uzlūkoju, līdz viņi beidzot nomierinājās un ķērās pie uzdotā projekta. Tikai vēlāk es atklāju, ka viņu pašu bibliotēka bija applūdusi, tāpēc viņi bijuši spiesti doties pie mums.

      Pulksten divos pēcpusdienā viņi beidzot aizgāja, un tad uzradās Sama, atvainodamās par to, ka atstājusi mani vienu. Viņa piedāvājās mani aizstāt, lai es varētu iziet pusdienās, taču brīdī, kad biju paķērusi somiņu, prātodama, vai mēģināt stāties pretī laika apstākļiem un paēst parkā, sajutu kādu stāvam man aiz muguras.

      Apcirtusies apkārt, es nonācu aci pret aci ar kalsnu, briļļainu vīrieti. Viņš varēja būt manā vecumā un, šķiet, neievēroja, ka es grasījos doties projām. Noņēmis brilles, viņš sāka skaidrot, ka vēloties ziedot mums vairākas kastes ar grāmatām. – Gribēju pārliecināties, ka jūs tās ņemsiet, pirms nest tās šurp no automašīnas, – viņš sacīja.

      Palūkojos uz Samu, taču viņa jau bija aizgājusi, lai palīdzētu kādam tikt galā ar datoru, tāpēc sapratu, ka pie ēšanas es tik drīz vēl netikšu.

      Atkal pievērsusies vīrietim, es apjautājos, cik kastu viņam ir, baidīdamās no viņa iespējamās atbildes.

      – Piecas. Vai tas ir labi? Jūs tās ņemsiet?

      Savilkusi seju smaidā, es pamāju un atliku somiņu atpakaļ aiz rakstāmgalda. Lai kas bija šis vīrietis, viņš rīkojās labi, un es jutos viņam pateicīga. Mūsu finansējums allaž tika apcirpts, tāpēc mēs bijām lielā mērā atkarīgi no ziedojumiem. Pat tad, ja vīrietis man būtu pateicis, ka viņam ir simts kastes, es tik un tā būtu gājusi viņam palīgā tās izkraut.

      Viņš turpināja ar mani sarunāties, mums dodoties uz furgona pusi, un es uzzināju, ka vīrieša vārds ir Bens. Viņš man pastāstīja, ka strādājot Dzīvnieku aizsardzības biedrībā un norādīja pāri stāvvietai. – Tāpēc man ir furgons, – viņš noteica, nošķindinādams atslēgas. – Laimīga sagadīšanās. Pēc dažām nedēļām pārvācos uz citu dzīvokli, tāpēc man vajadzēja visu iztīrīt.

      Nespēju saprast, kā gan cilvēks spēj atbrīvoties no grāmatām СКАЧАТЬ