Meitene bez pagātnes. Ketrina Krofta

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ nebija tukša, taču es izgāzu tās saturu izlietnē un izskaloju to ar mazgājamo līdzekli, domās jau atkal atgriežoties pie saņemtajām vēstulēm.

      Marija ielavījās virtuvē tik klusi, ka es salēcos, kad viņa ierunājās, un teju iemetu savu krūzi izlietnē. – Es būtu varējusi to izdarīt.

      Es apcirtos riņķī. – Nē, neraizējies, viss kārtībā. Paldies, ka atnāci, un par vakariņām. Tas bija ļoti mīļi no tavas puses.

      – Man nepavisam nebija grūti. Ceru, ka drīz tev kļūs labāk. – Viņas acis, to sakot, samiedzās, un es biju spiesta nodurt skatienu.

      – Ikvienam vīrietim būtu paveicies ar tevi, Marija. Un gan tu viņu atradīsi. Vai tu pati man neteici, ka ikvienam ir sava otrā pusīte?

      Viņa pašūpoja galvu. – Laikam biju pavairāk ieķērusi, to sakot. Labi, es pati atradīšu durvis, tu atpūties. – Dodamās ārā, Marija vēlreiz pārlaida skatienu pāri manam dzīvoklim pa ceļam uz kāpņu laukumiņu. Taču pirms tam viņa pagriezās un sarauca pieri. – Tomēr izskatās, ka tu jau esi krietni atkopusies. Tas ir labi, vai ne?

      Kad viņa bija aizgājusi, es sāku soļot pa dzīvokli, nespēdama atbrīvoties no Marijas apmeklējuma atstātajām pēdām. Zināju, ka tas nav loģiski: viņa bija draudzīga kolēģe, un mūsu starpā nekad nebija noticis nekas negatīvs, taču šovakar kaut kas bija citādi, un es nespēju saprast, kas. Varbūt es vēl aizvien jutos satriekta pēc elektroniskā pasta vēstules, un tas bija ietekmējis viņas viesošanos? Vai varbūt dīvaino sajūtu izraisīja fakts, ka manā dzīvoklī kāds uzturējās pēc tik ilgstoša vienatnes perioda.

      Tik un tā bija patīkami ar kādu parunāt, un es iedomājos, vai nevajadzētu to atkārtot. Bija par daudz cerēts, ka es šurp kādreiz varētu uzaicināt vīrieti, piemēram, Džūljenu, bet varbūt es biju spērusi mazu solīti, par spīti apkārtējam haosam. Un tomēr, lai kādus attaisnojumus es izdomātu, Marija pilnīgi noteikti likās savāda, un tas varēja būt tikai tāpēc, ka biju viņu sarūgtinājusi ar saviem atklātajiem vārdiem.

      Tomēr tagad es nespēju par to ilgi domāt: man vajadzēja uzrakstīt elektroniskā pasta vēstuli, rūpīgi izvēloties vārdus. Uzlikusi klēpjdatoru uz ceļiem, es ielogojos Hotmail ar savu paroli un lietotājvārdu un atvēru vēstuli. Nebiju domājusi to pārlasīt, gribēju tikai noklikšķināt uz atbildes izvēlnes, taču šie vārdi mani vajāja un izmēdīja, un es nespēju atraut no tiem skatienu.

      Vai tu tiešām domā, ka pēc tā, ko esi izdarījusi, kāds vīrietis varētu interesēties par tevi?

      Un, ieraugot tos atkal, visi mani nodomi nomierināties un nokārtot to visu izkūpēja. Ķermeni caurstrāvoja dusmas, un pirksti sāka skraidīt pār klaviatūras taustiņiem, itin kā atrastos soli priekšā smadzenēm. Kā gan viņš uzdrošinās? Var jau būt, ka tā bija patiesība, taču tā varēju domāt tikai es, neviens cits.

      Atkal pārlasīju savus vārdus.

      Jā, domāju gan. Samierinies ar to.

      Vēl aizvien bija laiks izdzēst rakstīto, atcelt atbildi un vēlreiz apdomāt stratēģiju, taču, protams, es tā nerīkojos. Jau pēc dažām sekundēm es nolūkojos uz paziņojumu par to, ka mana vēstule ir nosūtīta.

      Grūti pateikt, ko es sajutu pēc tam, sēdēdama un skatīdamās uz ekrānu. Tā nebija nožēla, tikai nemiers, tāpēc ka es nebiju radusi rīkoties tik spontāni. Man patika visu rūpīgi apdomāt, izsvērt visas iespējamās sekas. Likās, ka šāda spontanitāte ir pēdējā laikā iegūts paradums: tieši tāpat es biju rīkojusies ar Džūljenu. Nu, tagad jau bija par vēlu par to prātot. Par to visu.

      Iedomājusies par Džūljenu, es ielogojos iepazīšanās portālā. Pat ja viņa tur nebija, tērzētavas sarunu lasīšana varētu man palīdzēt novērst domas no nepatikšanām, kurās es atrados. Turklāt, ja viņš būtu tiešsaistē, tad vislabākā iespēja, kā atriebties anonīmajam rakstītajam, būtu pierādīt, ka viņam vai viņai nav taisnība. Lai arī es pati tam neticēju un nedomāju, ka Džūljens varētu interesēties par mani, man vajadzēja saņemt no viņa kādu ziņu. Viņš nebija tiešsaistē, taču, kad pārbaudīju savu pastkastīti, ieraudzīju, ka Džūljens ir atstājis ziņu. Tā bija īsa, taču viņa vārdi izrāva mani laukā no miglas, kas atradās visapkārt. Tie bija pilnīgi pretēji anonīmā rakstītāja vārdiem.

      Ilgojos pēc tevis šovakar. Cerēju parunāties! Drīz patērzēsim.

      Atbildēju uzreiz, nedomājot par to, ko teikšu. Es klausīju savai sirdij pirmo reizi kopš Edama, un sajūta bija laba. Biedējoša, taču laba.

      Būšu tērzētavā rītvakar, tad arī papļāpāsim!

      Kādu brīdi pētīju savu atbildi, pārbaudīdama, vai tā neizklausās izmisusi vai lūdzoša. Marija bija man iemācījusi, ka vīrieši to necieš. Kad jutos droša, ka atbilde ir pieņemama, es to nosūtīju, izslēdzu datoru un devos pie miera.

      Nebija nekāds pārsteigums, ka es atkal nevarēju aizmigt. Mēģināju padomāt par Džūljenu un to, ka tad, ja es būtu cits cilvēks, mēs varētu satikties, taču manas domas atkal atgriezās pie anonīmā rakstītāja. Īsti nezināju, kādu iespaidu atstās mana vēstule, taču nu jau bija par vēlu par to raizēties.

      Astotā nodaļa

1999. gads

      Kā parasti Holisas jaunkundzes balsi nav iespējams saklausīt klasē valdošā trokšņa dēļ. Mēs ar Imodženu sēžam aizmugurē, sabāzušas galvas kopā, lai neviens no klasesbiedriem mūs nenoklausītos.

      – Pagaidi, – es saku. – Pasaki man vēlreiz. Lēnām. – Lai arī es esmu labi dzirdējusi Imodženas teikto, man ir jābūt pavisam drošai, tāpēc ka tas ir ļoti svarīgi.

      – Vakar vakarā, – viņa nočukst. – Beidzot. Tas bija savādi, taču labā ziņā. Man tas patika, protams, ka patika, jo tas bija Korijs.

      Man būtu vajadzējis to paredzēt: nu jau mēnešiem ilgi viņa nav runājusi ne par ko citu kā vien savu vēlmi zaudēt nevainību ar Koriju. Un tomēr es jūtos šokēta. Ne gluži nepatīkami šokēta, tāpēc ka viņa ir mana draudzene un es gribu, lai viņa būtu laimīga, tomēr es jūtos skumja. Man ir žēl sevis. Tāpēc, ka man nav nekādu cerību neko zaudēt kopā ar zēnu. Jūtos pārsteigta arī tāpēc, ka biju domājusi – Imodžena grib pagaidīt līdz savai sešpadsmitajai dzimšanas dienai. Tomēr man tik un tā ir jāpriecājas par viņu, it īpaši pēc visa tā, ko viņa dara manā labā.

      – Tas ir vareni, – es saku. Nav grūti to dabūt pār lūpām, redzot priecīgo satraukumu viņas sejā. – Vai tu jūties… citādi?

      Viņa parausta plecus. – Mazliet. Uz to pusi. Jā, man liekas, ka jā. – Tomēr es par to šaubos. Jādomā, ka tas ir gluži psiholoģiski, jo fiziski nekas nešķiet citādi. Katrā ziņā ne ārēji. Taču es par to neko daudz nezinu, tāpēc turu muti. Es nekad pat neesmu skūpstījusies ar puisi.

      Durvis atsprāgst vaļā, un ienāk Folknera kungs, mūsu šīgada mācību pārzinis. Mēs saucam viņu par seržantu Folkneru, tāpēc ka viņš mūs komandē tā, it kā mēs atrastos militārajā nometnē, tomēr viņš nebūt nav ļauns. Un viņa stingrība ir daudz labāka par Holisas jaunkundzes nespēju neko kontrolēt.

      Viņam СКАЧАТЬ