Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola
Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Centrālparka vāveres pirmdienās skumst - Katrīna Pankola страница 15

СКАЧАТЬ ko salidina atkritumu kastē, turot degunu aizspiestu.

      – …un tad es sev sacīju, – Beranžēra Klavēra nerimās, – ka mums vajadzētu kopā papusdienot, lai es tev to visu varētu atdot…

      – Ko tu man gribi atdot? – Filips pārvaicāja, atrāvies no avīzes.

      – Irisas piezīmju grāmatiņas… Vai tu vispār klausies, Filip?

      – Un kā šīs piezīmju grāmatiņas ir nonākušas pie tevis?

      – Viņa baidījās, ka tu varētu tās nejauši uziet, un visu uzticēja man… Tās ir pilnas ar pikantiem stāstiem!

      “Pikants”, vēl viens vārds, kas lika viņam sakost zobus.

      – Ja viņa nevēlējās, lai es tās lasu, tad es tās arī nelasīšu. Tas nu man ir skaidrs. Un tātad mums nemaz nav nepieciešams tikties.

      Iestājās ilgs klusums. Filips jau grasījās nolikt klausuli, kad izdzirdēja Beranžēru nošņācam:

      – Tu esi preteklis, Filip! Un, kad es vēl iedomājos, ka ikreiz, kad par tevi kāds kaut ko sliktu pasaka, esmu tevi aizstāvējusi!

      Dzirdot šo pēdējo teikumu, Filips viegli sarāvās un tomēr nolika klausuli. Kaitinoša un izvirtusi, viņš klusībā nodomāja un palūdza, lai Gvendolīna, kura bija pabāzusi galvu pa durvīm, atnes viņam stipru kafiju.

      – Jums zvana Ruso kungs… no jūsu biroja Parīzē, – viņa klusi sacīja. – Esiet uzmanīgs, viņš ir pārskaities.

      Rauls Ruso. Viņa biznesa partneris. Tas pats, kuram Filips pēc lēmuma par atkāpšanos bija pārdevis savu uzņēmuma daļu, tādējādi zaudējot advokātu biroja vadītāja vietu. Lai vairs nevajadzētu visu dzīvi pavadīt, lasot dokumentus un līgumus, virknējot skaitļus, dodoties lietišķās pusdienās. Rauls Ruso bija iesaukts par Krupi. Viņš vadīja Parīzes biroju, viņam bija bieza un mikla apakšlūpa, kāda mēdz būt alkatīgiem cilvēkiem. Filips piedalījās padomes sēdēs un nodarbojās ar lietām Londonā, Milānā, Ņujorkā. Tagad viņš strādāja uz pusslodzi, un tieši tas viņam arī bija vajadzīgs.

      Viņš pacēla klausuli. – Raul! Kā tev klājas?

      – Kā tu vari uzdot tik idiotisku jautājumu! – Krupis sašuta. – Cunami! Īsts cunami! Šī vārda vistiešākajā nozīmē! Es slīkstu lietās. Līgumu parakstīšana, kam jau sen vajadzēja notikt, ievelkas, cilvēki kļūst nemierīgi un atsakās no darījumiem, viņi vēlas saņemt garantijas, bet bankas baidās! Bet es raujos kā traks!

      – Nomierinies un elpo dziļi, – Filips viņu pārtrauca. – Tev jau viegli runāt! Tev ar to visu nav jānoņemas!

      – Mēs visi par to ļoti uztraucamies un interesējamies. Lieka skraidīšana nevienam nav vajadzīga. Gluži pretēji… Ar to varēs nopelnīt krietnu summu!

      – Tā ir skriešanās ar laiku, vecīt. Tas, kurš neskraidīs, iegāzīsies bezdibenī… Viņi sameklē kādu trūkumu līguma formulējumā, lai nevajadzētu to parakstīt, atsakās uzņemties atbildību, un rezultātā viss apstājas. Sūdu būšana, kad es tev saku, sūdu būšana! Tiesas brūk zem maksātnespējas pieteikumu sloga, un tas vēl ir tikai sākums. Trakākais vēl tikai sekos!

      – Mūsu uzņēmums ir stabils, par to nevajag uztraukties, jānogaida, kamēr šī vētra paies, un tad varēsim atgūt nokavēto…

      – Tiesas sekretāram darba netrūkst, bet mēs neko nevaram nopelnīt! Es gribu darīt ienesīgākos darbus, es negribu lāpīt caurumus un skaitīt grašus, es gribu tikt pie lielā laimesta!

      – Lielo laimestu laiki ir beigušies…

      – Nākamnedēļ Parīzē notiks apspriede! Kad tu vari atbraukt? Manu darbu grafiku! – viņš uzkliedza sekretārei. – Atnesiet manu darbu grafiku!

      Viņi vienojās par datumu, un Krupis uz atvadām vēl nikni izmeta:

      – Un tavās interesēs ir atrast risinājumus! Manuprāt, tev par to maksā!

      – Man par to nemaksā, Raul. Es neesmu tavs darbinieks, nekad neaizmirsti to!

      Filips aizkaitināts nometa klausuli. Īsts prusaks! Netīrs kukainis, kuru viņš labprāt būtu saminis ar papēdi. Skaidrs, ka viss sagāzīsies… taču beigās uz šī sabrukuma rēķina viņi nopelnīs vēl vairāk.

      Vai arī ne.

      Lai viss paliek, kā bijis. Tik slikti, cik ir.

      Kaitinoši.

      Pēdējā laikā Filipu aizvien biežāk un biežāk pārņēma riebums.

      Par cilvēku plēsonīgumu, drosmes trūkumu, vīzijas trūkumu. Kāds mākslas darbu tirgotājs no Losandželosas viņam bija ziņojis, ka brokeri priecājas par akciju vērtību krišanos. Jo vairāk zaudēja birža, jo lielāku naudu viņi varēja nopelnīt. Un ja šī vērtība atkal pieaugs? Filips bija jautājis. Tā nepieaugs, jo šeit cilvēki domā, ka viss drīz tāpat sabruks, lai kā arī būtu, viņi tam gatavojas.

      Laiki bija mainījušies, un Filipam tas nepatika. Pasauli bija pārpludinājušas netīras kaislības. Dzeltenīgas putas uz savulaik dzirkstoši skaidras apziņas.

      Viņam gribējās no tām atbrīvoties.

      Šodien no rīta viņš bija piecēlies, iztukšojis drēbju skapjus un licis Enijai to visu nogādāt uz Sarkano Krustu. Viņu bija pārņēmis savāds prieks, iedomājoties, ka vairs nevajadzēs skatīties uz visiem šiem skapjiem, pilniem ar pelēkiem uzvalkiem, baltiem krekliem, svītrainām kaklasaitēm.

      Skatīdamies uz apģērbu kaudzi sev pie kājām, viņš bija sev sacījis: esmu atbrīvojies no formas tērpa.

      Brīdī, kad Filips Dipēns bija nolēmis aiziet no darba, apmesties Londonā un turpmāk dzīvot kā bagāts dīkdienis un mākslas darbu kolekcionārs, ekonomiskā situācija pasaulē bija šķitusi stabila. Protams, viņš jau bija dzirdējis par finanšu skandāliem, par krāpnieciskām darbībām, taču nekas neliecināja, ka pasaules ekonomikas joma varētu būt apdraudēta.

      Tagad slavenais zīmols Woolworth bija pasludināts par maksātnespējīgu un slēgts. Šis notikums skāra vairāk nekā astoņsimt veikalu un trīsdesmit tūkstošus darbinieku. Sitijā kūsāja satraucošas baumas: par Marks & Spencer, Debenhams, Home Retail Group un Next darbības rezultātiem, par maksātnespēju vairāk nekā ducī uzņēmumu, kam piederēja no simt līdz divsimt veikaliem, par četrsimt četrdesmit veikalu tīklu izzušanu laikā līdz finanšu gada beigām un par vēl divsimt tūkstošiem bezdarbnieku. Pat luksusa uzņēmumiem nebija izdevies paglābties. Darbiniekus atlaida gan Chanel, gan Mulberry. Sliktās ziņas bija mokoši skumjas. Bezdarbs, kredīta deficīts, pārtikas preču un sabiedriskā transporta cenu pieaugums, sterliņu mārciņas vērtības krišanās. Šie vārdi līdzinājās ekonomikas zārkam, kas viegli šūpojas apbedīšanas biroja darbinieku rokās.

      Šī krīze izskatījās nopietna. Pasaule bija pārvērtusies.

      Arī viņam vajadzēja darīt tāpat.

      Atkārtojot СКАЧАТЬ