Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ bija atcirtis, iznākdams no dušas un sparīgi slaucīdams muguru. – Un tava māte ir jaunava Marija! Nestāsti pasakas, vecīt! Ja negribi runāt par savu tēvu, tad tā arī pasaki, un es neko vairs nejautāšu, tikai nestāsti, ka tev tāda vispār nav! Tas nekādi nav iespējams.

      Drauga kategoriskais tonis Geriju bija aizskāris. Viņš neko nebija atbildējis. Pareizāk sakot, norūcis not your business!, un Saimons bija sapratis, ka uzstāt būtu aplam.

      Vēlāk, savā istabā, jau tūkstoš un pirmo reizi klausīdamies Clavier bien tempéré fragmentu, viņš atkal bija atcerējies sarunu ar Saimonu. Viņš bija nolicis savu bioloģiski audzēto kartupeļu čipsu paku – tie bija vienīgie, ko viņa māte spēja paciest – un skaļi sev pateicis: bet tā taču ir! Viņam taisnība! Man noteikti ir tēvs! Un šis atklājums viņu bija satriecis.

      Kas bija šis vīrietis? Vai viņš vēl bija dzīvs? Kur viņš dzīvoja? Vai viņam bija vēl arī citi bērni? Ar ko viņš nodarbojās? Kāpēc viņš ne reizi nebija licis par sevi manīt? Gerijs vairs nedzirdēja Glena Gūlda klavierspēli. Viņš bija nostājies pie spoguļa un sācis iztēloties vīrieti ar tādiem pašiem matiem, acīm, smaidu, pleciem, kas viņam pašam likās pārāk šauri, mazliet par daudz uzkumpuši…

      Man ir tēvs.

      Un viņš bija sajuties vienlaikus satriekts, apburts, ziņkāres pārņemts, pārsteigts, noskumis, jautājumu satraukts.

      Man ir tēvs.

      Un kā viņu vispār sauc?

      Būdams mazs, Gerijs bija pavaicājis mātei, vai viņam ir tēvs, viņa bija atteikusi, ka, protams, ir, taču es viņu neatceros… un kādu dienu, ejot cauri Parīzes Triumfa arkai, viņa Gerijam bija parādījusi Nezināmā kareivja kapu un izmetusi: nezināms, gluži tāpat kā tavs tēvs. Gerijs bija paskatījies uz mazo liesmiņu, kas dega zem augstās velves, un atkārtojis: nezināms.

      Viņš vairs ne reizi nebija pieminējis savu tēvu, un visur, gan skolas anketās, gan citur nodēvējis viņu par Nezināmo.

      Taču šorīt mātes virtuvē viņš vēlējās noskaidrot patiesību.

      Un, redzēdams, ka māte nopūšas un neko neatbild, viņš piemetināja:

      – Es gribu noskaidrot visu. Pat tad, ja tas būs sāpīgi… – Uzreiz? Šeit? Tūlīt? Tas var aizņemt zināmu laiku…

      – Es tevi šovakar varu uzaicināt vakariņās. Vai esi brīva?

      – Nē, mūsu asociācijā sākas sapulces. Lai piedalītos projektā un izplatītu skolās labo vārdu, ir jābūt gataviem. Visi vakari līdz pat sestdienai man ir aizņemti…

      – Tad sestdienas vakarā. Pie manis.

      Šērlija pamāja.

      – Es tev pagatavošu vakariņas…

      Viņš piecēlās, pienāca klāt, plati iepleta rokas, un viņa, kā bēgot no vētras, pirmā nodūra galvu.

      Gerijs maigi to noglāstīja un nočukstēja:

      – Māt, es nekad nebūšu tavs ienaidnieks. Nekad…

      Viņš noskūpstīja Šērliju, paņēma savas mantas, pie durvīm vēl apstājās, ilgi noraudzījās uz viņu un izgāja.

      Šērlija atkrita uz krēsla un sāka skaitīt: viens, divi, trīs, tikai nezaudē savaldību, viens, divi, trīs, izstāsti visu patiesību un neko citu, izņemot patiesību, pat tad, ja tā nav patīkama.

      Ieraudzījusi, ka viņai trīc gan rokas, gan kājas, Šērlija saprata, ka baidās. No pagātnes, kura atkal bija atgriezusies. No tā, ka dēls varētu viņu nosodīt. Baidās, ka dēls viņu vairs negribēs redzēt. Ka neticami stiprā un skaistā saite, kas viņus saistīja, vienā mirklī varētu pārtrūkt. Un to, viņa sev sacīja, pūlēdamās apvaldīt roku un kāju trīcēšanu, es neizturēšu. Es varu cīnīties pret laupītājiem, ļaut, lai man bez anestēzijas izrauj zobu vai sašuj brūci, lai vīrietis melnā dara man pāri, taču viņu es negribu izlaist no acīm ne uz mirkli. To es nepārdzīvošu. Nav jēgas tēlot varoni, man vairs nav nekāda prieka to darīt, man vairs negribas dzīvot un nav spēka protestēt…

      Nebija nekādas jēgas noliegt savu pagātni, bija jau par vēlu to atraidīt, labāk vajadzēja stāties tai pretī. Jo citādi šī pagātne atgriezīsies, nepadosies un ar katru reizi izrakstīs aizvien lielāku rēķinu, kamēr neatliks nekas cits, kā vien nokrist ceļos un pateikt: labi, es padodos, es visu izstāstīšu…

      Un dažreiz jau ir par vēlu…

      Dažreiz ļaunākais jau ir noticis…

      Dažreiz jau ir par vēlu atzīt patiesību…

      Mums neviens vairs netic. Vairs nevēlas mums ticēt, mūs uzklausīt, mums piedot.

      Viņa izslējās, viens, divi, trīs, un pateica sev, ka sestdien visu atklās.

      Kaitinoši cilvēki mēdz būt ļoti dažādi.

      Kaitinoši gadījuma pēc, kaitinoši, lai izklaidētos, kaitinoši dīkdienīgi, uzstājīgi kaitinoši, kaitinoši augstprātīgi, kaitinoši grēkus nožēlojošie, kuri noslepkavo un tad metas pie kājām, lai lūgtu žēlastību… Kaitinošos nekad nedrīkst novērtēt par zemu. Kaitinošie var kļūt bīstami, jo kaitinošie ir tādi paši kā prusaki: neiznīcināmi.

      Šajā priekšpusdienā, savā kabinetā ar augstajiem logiem, no kuriem pavērās skats uz Rīdžentstrītu, tieši virs Church’s salona un netālu no restorāna Wolseley, uz kuru viņš katru dienu devās pusdienot, Filips sev sacīja, ka viņam nāksies stāties pretī veselai prusaku armijai.

      Viss bija sācies ar to, ka no rīta viņam negaidot bija piezvanījusi Beranžēra Klavēra.

      “Irisas labākā draudzene”, viņa mēdza daudzināt, pastiepdama lūpas, lai atainotu savas pieķeršanās apmērus.

      Izdzirdējis viņas vārdu, Filips nespēja apvaldīt riebuma pilnu grimasi.

      Abu pēdējā tikšanās reizē Beranžēra Klavēra bija viņam piedāvājusies. Pieglaudusi ar plaukstu garas matu cirtas, pazemīgi raudzījusies caur nolaistām skropstām, izriezusi krūtis tērpa izgriezumā. Viņš bija sausi nolicis Beranžēru īstajā vietā un nodomājis, ka ir ticis no viņas vaļā.

      – Ar ko esmu izpelnījies tādu godu? – viņš uzsvērti pieklājīgi noprasīja, paņemdams no savas sekretāres Gvendolīnas vēstuļu kaudzīti.

      – Es nākamnedēļ braucu uz Londonu, un man ienāca prātā, ka mēs varbūt varētu satikties…

      Un, nesaņēmusi atbildi, viņa piemetināja:

      – Protams, pavisam nevainīgi…

      – Protams, – Filips piekrita, pāršķirodams korespondenci un ar vienu aci pārlasīdams izdevuma Financial Times rakstu: “Vairs nekas nebūs tā, kā agrāk. Sitijā darbu zaudējuši aptuveni desmit tūkstoši strādājošo. Tā ir gandrīz ceturtā daļa. Ir pāršķirta jauna lappuse. Zelta laikmetam, kurā vidusmēra darbinieks gada СКАЧАТЬ