Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola
Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Centrālparka vāveres pirmdienās skumst - Katrīna Pankola страница 10

СКАЧАТЬ nevēlējās, lai vīrietim rastos iespaids, ka viņa to izsekojusi, tomēr bija skaidrs, ka viņi devušies šurp ar vienu un to pašu nodomu. Paņēmusi savu peldlietu somu, viņa to pavicināja un uzsauca:

      – Vai arī jūs te peldaties?

      – Jā. Pirms tam es gāju uz peldvietu, kas bija domāta tikai vīriešiem, taču tad… ē… man laikam labāk patīk te, kur var peldēties abi…

      Viņš aprāvās. Viņš bija grasījies pateikt “abi dzimumi”, tomēr tad bija apklusis.

      Ahā, Šērlija sev sacīja, arī viņš jūtas neērti. Tātad viņam ir tāda pati problēma kā man. Visādā ziņā.

      Un viņa sajutās brīvāk. Kā atpestīta.

      Viņa norāva cepuri, sabužināja matus, piedāvāja:

      – Nu, vai iesim?

      Pēc tam viņi bija peldējuši, peldējuši, peldējuši.

      Tikai divi vien visā dīķī. Gaiss bija auksts, sīvs. Ūdens lāses dzēla rokās, plecos. Krastā sēdēja makšķernieki. Lielīgi peldēja gulbji. Ieraugot viņus, tie izbāza galvas no meldriem. Klusi, griezīgi saklaigājās, uzstājīgi paplivināja spārnus, paklabināja knābjus un sadusmoti gāzelēdamies devās prom.

      Viņš peldēja spēcīgā, straujā, vienmērīgā kraulā.

      Viņa palika pie sava ierastā ātruma, un viņš attālinājās.

      Viņa turpināja peldēt, nelikdamās par vīrieti ne zinis.

      Kad viņa atkal iznira virs ūdens, viņš bija nozudis.

      Šērlija bija sajutusies briesmīgi vientuļa.

      Šorīt pie koka nožogojuma nebija neviena divriteņa.

      Viņa pārstāja smaidīt, izlasījusi uzrakstu “peldēties aizliegts”.

      Viņa nodomāja, ka tā ir slikta zīme.

      Ka viņa ir pārkāpusi bīstamu robežu.

      Un viņai tas itin nemaz nepatika.

      Viņa nopūtās. Izģērbās un salika drēbes uz koka laipas.

      Sameta kaudzē. Tad sakārtoja.

      Atgriezās, lai pārliecinātos, vai tikai viņš jau nesteidzas šurp skriešus…

      Ienira ūdenī.

      Sajuta starp kājām ieslīdam ūdenszāli.

      Iekliedzās.

      Un sāka peldēt kraulā.

      Vēl bija laiks par viņu aizmirst.

      Starp citu, viņa jau bija aizmirsusi vīrieša vārdu. Starp citu, viņa negrasījās sev ļaut tā uztraukties.

      Rūtaina jaka? Vilnas cepure? Vecas, izdilušas bikses? Pulksteņmeistara pirksti? Vienalga!

      Viņa nebija romantiska sieviete. Nē. Viņa bija vientuļa sapņotāja. Un viņa sapņoja būt kopā ar kādu. Viņa meklēja plecu, pret kuru atbalstīties, lūpas, ko skūpstīt, roku, pie kuras pieķerties, šķērsojot ielu, kad automašīnas taurē, dzirdīgas ausis, kam uzticēt muļķīgus noslēpumus, kādu, ar kuru kopā skatīties televīzijas seriālus. No to idiotisko komēdiju sērijas, ko var skatīties tikai tad, kad esi iemīlējies un tātad dumjš.

      Jo mīlestība padara dumju, manu meitēn, viņa sev sacīja, sparīgi gremdēdama rokas ūdenī, it kā uzsvērtu savu pārliecību. Nevajag to aizmirst. Labi, tu esi viena, labi, tu esi pagurusi, labi, tev ir vajadzīga pasaka, skaista pasaka, tomēr neaizmirsti: mīlestība padara par muļķi. Tā vienkārši ir. Un uz tevi tas attiecas jo īpaši. Jo mīlestība pār tevi vienmēr gūst virsroku!

      Šis secinājums Šērlijai nāca tikai par labu, un viņa nopeldēja četrdesmit piecas minūtes, vairs nedomādama ne par ko; ne par vīrieti sarkani rūtainajā jakā, ne par savu pēdējo mīļoto, kurš viņu bija pametis, atsūtot īsziņu. Tā tagad bija jaunākā mode. Vīrieši tagad rīkojās klusi, gandrīz kā mēmi. Viņi vairs neatvēlēja laiku pat pienācīgām atvadām, dodami priekšroku īsziņai: Liv U. Sorry.

      Toties sarkani rūtainā jakā ģērbtā vīrieša skatienā viņa, šķiet, bija izlasījusi kaut ko citu: uzmanību, līdzcietību, kvēli… Viņa skatienu nebija iespējams aizmirst.

      Skatīties: pievērst acis, raudzīties, vērot. Skatīties ar mīļu aci: skatīties labvēlīgi.

      Un kā ir tad, ja skatās ar divām mīļām acīm? Tad tai jābūt lielai labvēlībai.

      Šis skatiens nebija ne smags, ne iekāres pilns. Tas bija izsmalcināts, kvēls. Arī ne ašs un paviršs. Skatiens, kurš liek justies nozīmīgam, apsēdina viņu mīkstā atzveltnes krēslā, pasniedz tējas tasi un uzsāk sarunu.

      Viņa sejā bija bijis redzams tieši šādas sarunas sākums.

      Šāda kvēle, par kādu viņa kopš tā laika bija sapņojusi, radīja vēlēšanos saskaitīt sevi ar kādu kopā, lai izveidotu pāri.

      Tieši tā, viņa sev sacīja, iznākusi no ūdens un slaucīdamās dvielī. Es gribu saskaitīt sevi ar kādu kopā. Es nevēlos būt viena pati.

      Tas, kurš ir viens, patiesībā ir nulle, vai ne?

      Ar ko viņa varēja sevi saskaitīt kopā?

      Ar savu dēlu? Aizvien mazāk un mazāk.

      Un ļoti labi, ka tā! Viņam ir pašam sava dzīve, savs dzīvoklis, draugi, draudzene. Viņam vēl nav karjeras, taču ar laiku viss būs… Vai divdesmit gadu vecumā es zināju, ko vēlos darīt? Divdesmit gadu vecumā es izklaidējos ar pirmo pretimnācēju, dzēru alu, smēķēju zāli, vārtījos pa notekām, nēsāju melnas ādas minisvārkus, tīkliņzeķes un pīrsingu degunā, un… paliku stāvoklī!

      Man ir viens vienīgs aizbildinājums: es neguļu ne ar vienu. Izņemot vīrieti melnā.

      Labāk par viņu nedomāt, lai nepiesauktu nelaimi. Tā, meitēn, nomierinies. Mācies būt rāma, vientuļa, šķīsta…

      Viņai uznāca vēlēšanās šo pēdējo vārdu izspļaut.

      Atgriezusies mājās un novietojusi divriteni, viņa iedomājās par Žozefīni.

      Viņa ir mana mīlestība. Es viņu mīlu. Bet ne jau ar tādu mīlestību, kas liek mesties otram ap kaklu un gāzties gultā. Es būtu gatava viņai līdzi vienās sandalēs uzkāpt Himalaju kalnos. Un šodien es skumstu, jo neesmu vajadzīga. Ar mums ir kā ar padzīvojušu mīlētāju pāri, kuri izspiego viens otru, gaidīdami, kad tas otrais pasmaidīs, lai varētu pasmaidīt arī paši.

      Mēs abas kopā esam kļuvušas pieaugušas. Abas kopā esam mācījušās. Astoņi kopdzīves gadi.

      Bēgdama no vīrieša melnā, es biju patvērusies Korbevuā, Francijā. Viņš bija atklājis manas izcelsmes noslēpumu СКАЧАТЬ