Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ style="font-size:15px;">      Filips izteica savas domas, pētīdams te viņa kaklasaiti, te degunu. Vīrietis runāja, Filips piekrita, bet viņa prātā nemitīgi atkārtojās viens un tas pats jautājums: “Jā, bet ja nu…”

      Ja Beranžēra runāja patiesību…

      Filips bija šķīries no Irisas vēl pirms viņas traģiskās nāves.

      Viņu stāsts bija pārtrūcis Ņujorkā. Sēdēdams pie balti klāta galda viesnīcā Waldorf Astoria, viņš uz salvetes bija uzrakstījis BEIGAS.

      Uzzinājis par viņas nāvi, Filips bija juties satriekts, noskumis. Viņš bija noteicis: kāda ķeza! Iedomājies par Aleksandru. Lefloka-Piņela naidīgā, spītīgā seja visos laikrakstos vēl ilgi nebija devusi viņam mieru. Tātad šis ir tas cilvēks, kurš nogalinājis manu sievu… Šis ir tas cilvēks.

      Ar laiku attēls bija izplūdis. Tagad viņš Irisu atcerējās vienīgi kā skaistu un tukšu sievieti.

      Sievieti, kura bija piederējusi viņam…

      Vakarā Filips piezvanīja Dotijai, lai apvaicātos, vai viņai ir laiks iedzert kādu glāzīti.

      Dotija bija viņa uzticības persona, viņa draudzene. Dotijai bija maigas acis un gaišas skropstas. Kaulaini gurni un mati kā zīdainim.

      Filips ar viņu vairs negulēja. Viņš vairs nevēlējās justies atbildīgs par Dotiju.

      Ko tu īsti gribi? Dotija viņam kādā vakarā bija noprasījusi. Viņa bija mazliet iereibusi un turēja cigareti tik tuvu matiem, ka Filipam kļuva bail, vai tikai tie neaizsvilsies. Es labi zinu, ka mīlu tevi. Jā, zinu, es negribēju tev teikt, taču tā nu tas ir, man negribas izlikties… Es atzīstos mīlestībā un neko nezinu par mīlestības stratēģiju… Es labi zinu, ka mana dzīve draud izkūpēt gaisā, tomēr neko nevaru darīt. Es vismaz mīlu… un mīlēt ir skaisti. Ciest gan ne, toties mīlēt ir skaisti… Tas nekad nenotiks. Es domāju, ka pirms satikšanās ar tevi biju iemīlējies, taču citādi es nevarēju. Nav iespējams nolemt, ka pārstāsi mīlēt. Mīlestība ir uz mūžu… Un tas ir galvenais.

      Tas ir galvenais.

      Viņš saprata. Un sāka ņemt sievietes tikai uz vienu vakaru. Vai uz nedēļas nogali.

      Ejot pa Čelsijas rajona ielu, viņš pamanīja kādu pleca izliekumu un tam sekoja. Uzaicināja vakariņās, pavadīja kopā ar viņu dažas naktis. Agri no rīta viņa pajautāja: vai pēc gada tu mani vēl atcerēsies? Viņš neko neatbildēja, viņa vaicāja vēlreiz: ar ko tu būsi kopā pēc gada? Ar ko būšu kopā es? Bet tu taču mani kaut mazliet mīli? Viņa mute bija sausa, smaids stings. Tu labi izskaties… pēc gada tu būsi kopā ar kādu citu, tu mani aizmirsīsi.

      Viņš aizrautīgi iebilda.

      Viņš zināja, ka viņai ir taisnība.

      Viņš pavadīja nakti kopā ar kādu brazīlieti, kura lielīgi apgalvoja, ka piecas stundas dienā raksta, bet pārējo laiku pavada vingrojot, lai panāktu miesas un gara līdzsvaru. Aizgājis prom, viņš saplēsa lapiņu, uz kuras viņa bija uzrakstījusi savu telefona numuru, un noskatījās, kā sīkās papīra druskas lidinās gaisā.

      Viņš devās pavadīt nedēļas nogali kopā ar kādu advokāti, kura bija paņēmusi līdzi savu klientu lietas un visu laiku runāja pa telefonu, ko bija ar plecu piespiedusi pie auss. Viņš samaksāja par viesnīcas numuru, atstāja viņai zīmīti un aizbēga.

      Atpakaļceļā, sēžot sastrēgumos, viņš bija atcerējies, kā savas dzīves sākumā bija gribējis iekarot visu pasauli. Ņujorka un pirmais darbs starptautiskā advokātu birojā. Viņš tur bija vienīgais francūzis. Viņš bija iemācījies strādāt kā amerikāņi. Skaista māja, ko nācās noīrēt Hemptonā, labdarības pasākumi, kuros viņš cēli pastaigājās, ģērbies smokingā, pie rokas pavedinoša sieviete, ikreiz cita. Dārgi uzvalki no Anglijas, pie Brooks Brothers pirkti krekli, maltītes Four Seasons. Skatīdamies spogulī un skūdamies, viņš uzsmaidīja sev, iztīrīja zobus, izvēlējās uzvalku, kaklasaiti, nodomāja, ka ir tik viegli iekarot sievietes, ja… un kaunīgi aprāvās…

      Ja rodas iespaids, ka atrodies filmā, kurā pašam ir galvenā loma.

      Un tad viņš bija iepazinies ar Irisu Plisonjē.

      Viņam bija salēkusies sirds. Minūtes bija pārvērtušās gadsimtos. Viņam zuda pārliecība, filma pārtrūka. Vai drīzāk… Vienīgais, par ko viņš bija pārliecināts: tā bija viņa. Neviena cita. Viņš bija ieslīdējis viņas dzīvē viegli kā burvju mākslinieks. Pārliecinājis, ka viņiem jāprecas. Vai Filips bija mīlējis viņu vai viņas radīto skaisto paštēlu?

      Viņu pāra skaisto tēlu?

      To viņš nezināja.

      Viņš vairs nepazina sevi tādu, kāds bija toreiz.

      Viņš sev vaicāja, vai vēl aizvien rīkojas tāpat.

      No rīta, noklausījies, ko piedāvā vīrietis, kura deguns un kaklasaites mezgls bija vienā platumā, un pavadījis viņu līdz durvīm, Filips atslīga pret lakoto koku, un viņa skatiens aizslīdēja pie Aleksandra fotogrāfijas. Viņš nopūtās. Ko gan var zināt par tiem, kuri mums ir tuvi? Kad domājam, ka esam viņus iepazinuši, viņi izgaist. Kopš mātes nāves Aleksandrs bija pārvērties. Noslēdzies pieklājīgā klusēšanā, it kā jautājumi, kas viņam radušies, būtu pārāk nopietni, lai tos uzdotu tēvam.

      Ik rītu pie brokastu galda Filips gaidīja, kad viņš sāks runāt. Reiz viņš bija Aleksandru notvēris un noprasījis: ja nu tu neaizietu uz stundām un mēs abi divi dotos pastaigāties? Aleksandrs bija pieklājīgi atteicies: man matemātikā jāraksta darbs, es nevaru.

      Viņš no manis vairās. Vai iespējams, ka viņš mani soda par Žozefīni? Vai arī nespēj aizmirst māti?

      Perlašēzas kapsētā Aleksandrs nebija raudājis. Kremācijas laikā viņam nebija nodrebējušas ne lūpas, ne balss. Vai tāpēc, ka viņš nebija varējis pasargāt savu māti?

      Gan vieglos, gan grūtos brīžos, gan vieglos, gan grūtos brīžos…

      Šo pēdējo mēnešu laikā Filipa dēls bija kļuvis pieaudzis, piedzīvojis balss lūzumu, uz zoda uzradušās vieglas pūkas un sīkas pūtītes. Viņš bija pieņēmies spēkā gan fiziskā, gan garīgā ziņā. Tas vairs nebija Filipa mazais zēns. Viņš bija kļuvis nepazīstams…

      Tāpat kā Irisa, kura arī bija kļuvusi sveša.

      Cik dīvaini, Filips sev sacīja, ka var dzīvot kādam līdzās un gandrīz neko par viņu nezināt. Ik dienu sarunāties ar šo cilvēku, tomēr viņu neredzēt. Laulības dzīvē ar Irisu es biju kā viesis. Tēls, kurš aizslīd pa gaiteņiem, apsēžas pie galda un dodas strādāt uz biroju. Vakarā es likos gulēt, uzlicis masku un aizbāzis ausis.

      Drīzumā bija gaidāma Aleksandra piecpadsmitā dzimšanas diena, vecums, kurā sāk kaunēties no vecākiem. Sestdienas vakarā Filips atbrauca viņam pretī. Automašīnā viņi gandrīz nesarunājās. Aleksandrs uzsita sev pa kabatām, lai pārliecinātos, ka ir paņēmis atslēgas, mobilo telefonu un mazliet naudas, tad pagriezās pret logu, ar pieri atbalstījās pret stiklu un sāka vērot lietainās pilsētas ugunis.

      Daži СКАЧАТЬ