Muchachas. Vējš vēl uzburs pavasari. Katrīna Pankola
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Muchachas. Vējš vēl uzburs pavasari - Katrīna Pankola страница 4
Название: Muchachas. Vējš vēl uzburs pavasari
Автор: Katrīna Pankola
Издательство: Apgāds KONTINENTS
Жанр: Зарубежные любовные романы
Серия: jauna franču līnija
isbn: 978-9984-35-786-7
isbn:
Līdz lauku mājām vairs nav tālu.
Viņa ieslēdz pagrieziena rādītāju, nogriežas no lielās šosejas pa labi, ierauga lauku, ko viņas kaimiņš nesekmīgi cenšas pārdot. Par to viņš grib dabūt četrdesmit astoņus tūkstošus eiro! Viņam nemūžam neizdosies to notirgot. Šo zemes gabalu var pārdot ne dārgāk par piecpadsmit tūkstošiem. Viņai nepatīk apzināties, ka līdzās dzīvo kaimiņš. Tips, kurš patur acīs visu, kas notiek viņu mājās. Viens no tiem, kurš varētu izsekot Adrianu un nodot viņu Rejam. Rejs vienmēr ir gribējis novilkt Adrianam ādu pār acīm. Viņam tā ir kļuvusi par apsēstību. Pēdējo reizi, kad viņi nejauši satikās, Rejs caur zobiem noņurdēja: “Gan es viņu vēl dabūšu rokā, tu redzēsi! Ilgi jums vairs nebūs jāgaida.” Stella izliekas, ka neko nav dzirdējusi. Viņš grib nākt šurp? Es viņu sagaidīšu ar Žorža karabīni rokā. Pēc Saldumiņa nāves viņš man iemācīja to lietot. Sarakstā tu esi nākamā, Žoržs sacīja, tu nedrīksti kļūdīties, viņi ir gatavi uz visu. Cik labi, ka Žoržs ir nostājies viņas pusē. Viņa par to bija šaubījusies. Viņa nebija zinājusi, kurā pusē viņš ir. Tur jau ir tā nelaime: viņa vairs nevienam neuzticas.
Žoržs bija aizvedis viņu uz mežu, lai iemācītu šaut. Ieroci viņš glabā noslēptu Kangoo aiz atslēgas, lai tas nenonāktu Toma rokās. Nesen viņi bija briesmīgi pārbijušies, kad Toms bija izskrējis pagalmā ar bisi rokās. Viņš bija meklējis Reju. Par vienu parazītu tādā gadījumā būtu mazāk, viņa nodomā, tomēr man labāk patiktu, ja pie planētas attīrīšanas neķertos tieši mans dēls.
Toms viņu gaida pie ieejas fermā, atbalstījies pret vārtiem. Pulkstenis rāda piecpadsmit minūtes pāri astoņiem, ārā vēl ir pavisam gaišs.
Viņš spēlē mutes harmonikas. Tagad viņš ir nomainījis melodiju. Adrians viņam ir iemācījis Nīla Janga Heart of Gold. Keep me searching for a heart of gold… Tēvs un dēls dzied abi kopā, piesizdami kājas. Adrians spēlē ģitāru. Abi mācās muzicēt vakaros, kad viņa noņemas ar tekstilmozaīku. Ar auduma gabaliņu palīdzību viņa izstāsta savu dzīvi. Izbāzusi mēles galiņu, viņa piemēro, nomēra, griež, sasprauž. Lai attēlotu Reju, viņa izvēlas vismelnāko audumu. Tas būs vairākus metrus garš šuvums, kas stāstīs par viņas cīņu ar Reju Valenti.
Iepriekšējā vakarā viņi dzīvojamajā istabā sēdēja visi trīs. Logi bija vaļā, vējš uzvēdīja smiltsērkšķu smaržu, savā traukā mazgājās putni, Toms spēlēja mutes harmonikas, un Adrians viņu pavadīja ar ģitāru. Viņa šuva un klausījās. Un aizvēra acis, lai ilgāk saglabātu laimes sajūtu.
– Tu esi laimīga, es dzirdu, – Adrians sacīja, pat nepagriezdamies atpakaļ.
– Tev taisnība, – viņa smaidīdama atbildēja.
Aiziedams Adrians atstāj savu ģitāru Toma istabā. Ejot gulēt, Toms ņem ģitāru un mutes harmonikas sev līdzi gultā. Drīz vien viņam tur būs vesels orķestris.
Viņa aptur automašīnu līdzās Tomam.
– Sveiks.
– Kaut kas ir atgadījies.
Stella jūt, ka viņai sastingst sirds.
– Kas?
– Vai tad tev neviens nav zvanījis?
Ieiedama auditorijā, viņa bija telefonu izslēgusi un pēc tam aizmirsusi to atkal ieslēgt.
– Mans telefons bija izslēgts.
– Tas nebija prātīgi darīts.
– Runā, Tom, runā!
Stella ar kreiso roku uzsit pa durvīm.
– Suzona negrib neko stāstīt. Viņa jau stundu raud virtuvē.
Pārslēgusi pirmo ātrumu, viņa vēl izdzird, kā Toms nosauc pakaļ: man vienreiz ir apriebies! Apriebies! Dari taču kaut ko, nolādēts!
– Kā tev sviežas, vecīt?
– Labi. Un tev?
– Tāpat.
Milans labu brīdi klusē. Viņš virpina pirkstos paša tīto cigareti. Viņa pirksti ir resni un neveikli, to gali ir plakani, it kā tos kāds būtu apstrādājis ar veseri. Viņam vairs nav nagu, tikai miesas pauguriņi, melni no netīrumiem, zemes un metāllūžņu skaidām. Viņa skatiens ir pievērsts četrstūrainajam vēdlodziņam. Viņš ir apmeties vienā istabā ar Adrianu, kāda Kolenkūras ielas nama sestā stāva dzīvoklī bez lifta. Viņi dzīvo šaurībā, uzmanīgi aprēķinādami katru savu kustību. Desmit kvadrātmetru telpa, uz grīdas divi matrači, elektriskā plītiņa, mazs ledusskapis, duša. Tualete atrodas kāpņu laukumiņā.
– Mums vajadzētu visu uzkopt, – Milans paziņo, – logs ir pavisam netīrs. Man nepatīk. Tas man uzdzen skumjas.
Adrians noliek somu un atkrīt uz sava matrača. Pie sienas viņš ir saspraudis Stellas fotogrāfijas, viņš apgalvo, ka tā ir Tilda Svintone, aktrise, no kuras viņš jūk vai prātā. Milanam labāk patīk Monika Beluči. Man patīk sievietes, kurām ir kārtīga miesa uz kauliem, bet tā tava Tilda ir pavisam izbadējusies.
– Vai gribi kafiju? – viņš noprasa.
– Labprāt, – Adrians atsaka.
Milanam pat nav jāpieceļas. Viņš nemēdz izdarīt liekas kustības. Viņš ir mūrnieks. Vienmēr tikai noliekties, satvert ķieģeli, iztaisnoties, nolikt ķieģeli vietā. Četras kustības, no kurām sāp mugura. Brīvajos brīžos viņš izstaipās, pakarājas pie stieņa, kas iestiprināts starp durvju stenderēm, vai arī nesteidzīgi atguļas uz grīdas un ar plati atvērtām acīm skatās griestos.
– Kā paviesojies?
– Viss beidzās pārāk ātri.
Milans nezina, kurp Adrians dodas. Viņš noprot, ka runa ir par kādu sievieti. Kādu dienu viņš no Adriana jakas noņēma gaišu matu un aplūkoja gaismā. Viņš nav uzdevis nevienu jautājumu. Viņš gaida, kad Adrians pats visu pastāstīs.
Adrians nav bildis ne vārda.
– Bija atnākusi Vanesa, viņa tevi meklēja.
Adrians neatbild.
– Tev vajadzētu viņai pateikt, ka esi aizņemts, citādi viņa tevi nekad neliks mierā.
– Gan jau viņa beigās pati visu sapratīs.
– Uz to tu vari nepaļauties! Viņa tevi meklē.
– Tev pašam vajadzētu viņai pievērsties.
Milans pieceļas, piepilda tējkannu ar ūdeni, lai uzvārītu kafiju. Ar piedurkni noslauka loga rūti.
– Es СКАЧАТЬ