Tikai ne Aivija Pokita!. Keilebs Krisps

Чтение книги онлайн.

      Es aplaidu skatienu apkārt, lai pārliecinātos, ka neviens nenoklausās.

      – Man gan nevajadzētu jums, mis Olveiza, to stāstīt, – es klusītēm ieteicos. – Bet es pati vadāju līdzi briljantu.

      Ļoti retu. Unikālu.

      – Vai patiesi? – rakstniece redzami samulsa.

      – Par to nezina neviens, – es skaidroju. – Pat kuģa kapteinis ne.

      Jā, iespējams, nebija prātīgi stāstīt par dārgakmeni. Taču cilvēku pazīšana ir mana stiprā puse, un es redzēju, ka mis Olveizai varu uzticēties. Viņa rakstīja grāmatas, un tādi cilvēki taču nevar būt bīstami!

      – Kā tu pie tāda tiki? – mana draudzene dedzīgi vaicāja.

      – Man to iedeva kāda veca, resna hercogiene, – es paskaidroju. – Mēs bijām trakoti tuvas. Pirms nāves viņa izteica vēlēšanos, lai es personiski nogādāju briljantu Baterfīldpārkā un ielieku Matildei Baterfīldai rokās. Šo uzdevumu hercogiene uzticēja man un nevienam citam.

      – Tad jau tu aptver, cik satraukta esmu, nēsādama līdzi tik vērtīgu mantu, – teica mis Olveiza. Viņa aplaizīja lūpas (kuras acīmredzot bija sasprēgājušas vējā uz jūras). – Kā gan tu izprātoji, kur paslēpt hercogienes kaklarotu?

      – Ko tur daudz prātot, mīļā, – es jautri bildu. – Es to visu laiku nēsāju līdzi.

      Mis Olveizas vientiesīgās actiņas uzdzirkstēja.

      – Tu nēsā līdzi Pulkst… – Sieviņa pēkšņi ieklepojās (jādomā, ka rīklē ieskrēja lapsene vai kāds nešpetns jūras kukainis). – Tu nēsā līdzi briljantu vēl šajā pašā brīdī?

      – Jā.

      Viņa dedzīgi vērās manī. – Vai drīkstu jautāt, kurā vietā?

      Ir nu gan vientiesīga nelga!

      Es ieķiķinājos.

      – Es to glabāju kabatā, kuru aizšuvu, – es paskaidroju. – Redzat, cik tas ir droši? Dārgakmenim nevarētu piekļūt tā, lai es to nemanītu.

      – Bet naktīs? – mis Olveiza prašņāja. – Kur tu to novieto naktīs?

      – Zem spilvena, mīļā, – es atbildēju. – Man ir gaužām caurs miegs. Ja kāds to mēģinātu nozagt, es uztrūktos un sadotu tam brutālu sutu. Piedevām es aizbarikādēju durvis.

      Man šķita, ka mis Olveiza izskatās nedaudz vīlusies. Bet tas droši vien tikai rādījās. Viņa arvien piedāvājās pacelt noslēpumainības plīvuru (šī mīļā, paļāvīgā tukšprātīgā radība!)

      – Vai gribi redzēt manas mātes gredzenu? – vecā sieviete čukstēja.

      Jāatzīstas, ka visumā mani dārgakmeņi neinteresē – ja tie nav Pulksteņbriljants. Taču draudzības saišu vārdā es biju spiesta vismaz izlikties aizgrābta.

      – Ar lielāko prieku! – es atzinu.

      Mis Olveizas kajīte bija tāda pati kā manējā – vienīgi tumšāka, jo to apgaismoja viena vienīga svece uz galdiņa pie gultas. Kad durvis bija kārtīgi aizslēgtas, mana draudzene pieglauda pelēkbrūnos matus, pastūma acenes augstāk uz deguna un dziļi ieelpoja. Tad viņa atvēra ceļojumu somu un izvilka lielu grāmatu par Seno Grieķiju. Uz mirkli nobijos, ka viņa grasās lasīt man priekšā. Par laimi, grāmatas pielietojums izrādījās daudz interesantāks – tajā izdobtā caurumā bija ievietota sarkana kārbiņa. Mis Olveiza to izņēma un rūpīgi atvēra vāku.

      – Lūk, te tas ir, – viņa sapņaini bilda.

      – Ak, cik skaists! – es iesaucos.

      Nebija gan. Tas bija mazs. Un nespodrs. Plāna zelta stīpiņa. Kripatiņas lieluma briljants. Pat putekļi gadās mirdzošāki. Taču mans sirdsdraudzenes pienākums mudināja samelot. Izdvesu visādus “O!” un “Ā!”. Izteicu atbilstošus komplimentus. Uzsvēru, ka viņas māte būs tik priecīga, ka droši vien nomirs aiz laimes. Tas gan nebija glīti teikts, zinot mātes trauslo veselību. Taču mis Olveizu mana sajūsma iepriecināja.

      Tomēr drīz smaids no viņas lūpām nozuda.

      – Droši vien šis gredzens neizskatās pārāk nozīmīgs, salīdzinot ar tavu briljantu, Aivij. Vai es varētu?.. – Viņa papurināja galvu. – Nē, man nepieklātos to lūgt. Tas būtu šausmīgi nepieklājīgi.

      – Kas tieši? – es vaicāju.

      – Es gribēju pajautāt, vai drīkstētu to apskatīt, – viņa kautrīgi bilda. – Lūdzu, piedod. Man nevajadzēja tev to lūgt.

      Protams, es biju zvērējusi dārgakmeni nevienam nerādīt. Vismaz ne līdz dzimšanas dienas viesībām. Bet mis Olveiza bija tik maiga, patīkama nejēga. Kāds ļaunums celsies no tā, ja viņa uzmetīs tam aci?

      – Panāciet tuvāk, un es jums parādīšu, – es klusi aicināju.

      Turēdama rokas aiz muguras, mis Olveiza virzījās man tuvāk.

      – Tikai tad, ja tu patiešām tā gribi, – viņa sacīja ar sirdi plosošu spraigumu.

      Kad pagriezos un raudzīju atrast uz galdiņa šķēres, ar ko atgriezt aizdiegto kabatu, jutu viņas elpu sev uz skausta.

      – Tu, Aivij, pat neapjaut, cik daudz man tas nozīmē, – dzirdēju viņu sakām. – Un tu to nekad arī neuzzināsi.

      – Nevajag tā uzbudināties, mīļā! – es aizrādīju, citu pēc citas vērdama vaļā atvilktnītes. – Tas ir tikai nieka briljants. Lai gan nenoliegšu, ka man uz krūtīm tas izskatījās visai krāšņi.

      Pagriezos pret mis Olveizu un ieraudzīju viņu stāvam ar paceltu roku. Priekšmets sievietes rokā iezaigojās sveces gaismā un uz brīdi mani apžilbināja. Tas šķēla gaisu. Tieši man virsū. Es nepagūtu atvairīties. Es pat nesarāvos. Bet tikpat pēkšņi mis Olveiza sastinga. Roka palika pacelta gaisā. Šķēres bija pavērstas ar aso galu man pret krūtīm. Skats bija visai satraucošs.

      – Mis Olveiza?

      Nabaga radība izskatījās šausmīgi apstulbusi. Pāri lūpām pārspruka sīks vaids. Pirksti, kas turēja šķēres, atslāba. – Ko… ko tu teici?

      – Piesargieties ar šķērēm, mīļā! – es brīdināju, saraukusi uzacis.

      Mis Olveiza nosarka. Paskatījās uz šķērēm, ko turēja rokās.

      – Apžēliņ! Jā, protams! Es tās atradu uz rakstāmpults. Tik ļoti gribēju tev tās pasniegt, ka gandrīz… Ak, Aivij! Man šausmīgi žēl. Tas laikam visa šī uztraukuma dēļ.

      Es izņēmu šķēres viņai no rokām. – Jā, mīļā, jūs esat tik briesmīgi viegli satraucama.

СКАЧАТЬ