Tikai ne Aivija Pokita!. Keilebs Krisps

Чтение книги онлайн.

      3. nodaļa

      Kuģis nupat bija pacēlis buras. Es sēdēju krēslā uz klāja, vēros jūrā un pūlējos domāt. Ikdienišķos apstākļos man tas padodas pasakaini labi, jo man piemīt filozofijas profesora – vai, mazākais, bibliotekāra palīga – iedzimtais instinkts. Taču šoreiz neizdevās.

      Mani tirdīja briesmīgs nemiers. Rokas drebēja. Domas sapinās. Ļaudis kā lemingi drūzmējās gar kuģa reliņiem un vēl centās saskatīt krasta ainas. Turpretim man acu priekšā rēgojās vienīgi Trinitijas hercogiene guļam gultā ar nazi krūtīs. Kaut arī noduršana bija brīnumaini saistošs nāves cēlonis, īstai hercogienei neklājās šādi nolikt karoti. Viņa bija pelnījusi krietni cienīgāku aiziešanu. Teiksim, viņa varēja aizrīties ar omāra spīli. Vai iet bojā, krītoša kroņluktura nospiesta.

      Fakti bija šādi. Sieviete, kas stāvēja ar vienu kāju kapā – diez vai viņa izvilktu līdz nedēļas beigām –, bija nobendēta savā gultā. Kādēļ? Un kas to izdarījis? Es ieprātojos par akmenī skatīto vīziju. Sievieti, kas, notupusies pie hercogienes viesnīcas numura durvīm, glūnēja pa atslēgas caurumu.

      Vai viņa bija slepkava? Es viscaur nodrebēju. Ir jābūt saistībai starp Pulksteņbriljantu un hercogienes baismo nāvi. Vai tad vecā ragana nebija brīdinājusi, ka šo vienreizējo dārgakmeni ir iekārojuši stulbi ļaundari?

      Tas katrā ziņā būtu saprotams.

      – Vai tu jau dzirdēji par hercogieni? – iespiedzās kāda sieviete ar krāšņi izvirzītu apakšžokli un kaklu kā žirafei. Kopā ar savu lempīgo vīru viņa apstājās pie reliņiem man pretī. – Pilnīgs ārprāts!

      – Pārāk daudz naudas, – atteica vīrs. – Tādi bagātnieki mūždien dabū šaušalīgu galu.

      Sieva ieelsās (tādu skaņu izdveš zirgs, kas uzkāpis ar pakavu uz naglas).

      – Neesi tāds nezvērs, Engus! Šausmas, vairāk it nekas! Es tikai ceru, ka noziedznieks jau ir notverts.

      – Slepkava vēl ir uz brīvām kājām, – skanēja atbilde.

      Sieviete ieelsās vēlreiz. – Engus, tu taču neteiksi, ka viņš var būt šeit, uz kuģa?

      Enguss attrauca, ka tas esot pilnīgi iespējams. Viņa sieva piespieda plaukstas pie krūtīm un izteica vēlēšanos noģībt.

      – Nerunājiet tādas nejēdzības, – es izmetu, pieceldamās no krēsla. – Slepkava droši vien ir jūdzēm tālu. Protams, ja viņš neatrada kāroto, tad patlaban, iespējams, meklē to citur. Bet doma, ka viņš varētu atrasties uz kuģa, ir vājprātīgi stulba.

      Sieva acīmredzami jutās atvieglota. Vīrs sarauca pieri. – Tu gan, šķiet, par to dikti daudz zini, – viņš bilda, ar interesi vērdamies manī. – Kur ir tava māte un tēvs, jaunā lēdija?

      – Mani vecāki iekrita vulkānā, – es paziņoju. – Mana māte ieslīdēja dziļāk, nonāca zemeslodei otrā pusē Kongo un pašlaik mīt pie pigmeju veģetāriešu cilts, bet tēvam pietika prāta uzsprāgt, iekrītot lavā.

      Dumjie radījumi, acis izvalbījuši, blenza manī. Tālab izmantoju šo brīdi, lai paņemtu savu audekla somu un dotos kajītes meklējumos.

      Necik ilgi, un to atradu. Maza, bet pavisam ērta istabiņa. Lai gan jāteic godīgi – pirmās klases kajīte nebija ne tuvu tik grezna, kā biju gaidījusi. Nometu somu uz grīdas un atlaidos šaurajā gultā.

      – Tā, Aivij, – es sevi skaļi uzrunāju. – Ko gan tu grasies iesākt?

      Es varēju atteikties no šī uzdevuma. Hercogienes atstātajā aploksnē glabājās viņas Londonas advokāta mistera Horeišio Benksa vizītkarte. Varēju aizgādāt viņam kaklarotu. Mazgāt rokas nevainībā pēc šīs slepkavnieciskās ķēpas un aiziet. Par gļēvu mani nevarētu saukt. Bez šaubām, bija arī citi varianti. Es varēju aizlingot Pulksteņbriljantu pāri bortam un izlikties, ka man tāda nekad nav bijis. Bet tad es atcerējos hercogieni… un piecsimt mārciņas. Es taču biju uzņēmusies šo misiju, vai ne? Devusi zvērestu un tādā garā. Iespējams, tas bija pēdējais hercogienei dotais solījums viņas dzīvē. Tam taču ir kāda nozīme, vai ne? Man. Un viņai.

      Beigu beigās lēmumu pieņemt bija viegli. Es pildīšu solījumu. Lai tur lūst vai plīst, es pieredzēšu to, ka Pulksteņbriljants karājās kaklā Matildei Baterfīldai.

      Pamodos pēc dažām stundām un jutos pārsteidzoši atspirgusi. Hercogienes šaušalīgā nāve joprojām man aizdeva raizes, bet es nospriedu nepieļaut, lai tā nomāc man garu.

      Pirms aizmigšanas biju veikusi nepieciešamos pasākumus, lai pasargātu Pulksteņbriljantu. Biju aizvilkusi kajītes durvīm priekšā mazo rakstāmpulti, lai aizšķērsotu ceļu tiem, kas gribētu ielauzties. Dārgakmeni biju paglabājusi zem spilvena. No melnās samta kārbiņas un vecās atslēgas biju atbrīvojusies (protams, vispirms izņēmu hercogienes vēstuli lēdijai Elizabetei) – šos nevajadzīgos priekšmetus bija apgrūtinoši nēsāt līdzi, un tie burtiski sauca: “Lūdzu, nolaupi mani!” Un tas man nepavisam nenāca par labu.

      Kolīdz pamodos, uzreiz raudzīju sataustīt dārgakmeni zem spilvena. Kad tam pieskāros, manu miegaino prātu pāršalca atvieglojuma vilnis. Es ātri vien nolēmu dienas laikā glabāt dārgakmeni kabatā, kuru aizšūšu, lai nepieļautu zādzību.

      Grasīdamās ielikt briljantu kabatā, pirms to aizdiegt, es pacēlu dārgakmeni pret gaismu. Pa iluminatoru redzēju pie zilā ņirbošā apvāršņa mirguļojam sauli, kas lēja kajītē miglainu bronzas krāsas gaismu. Dārgakmens sirdī virs kuģa vīdēja miniatūra saule, un pats akmens zvīļoja kā zaigojošs olas dzeltenums. Tas bija skaisti. Un es zinu tikai to, ka pazudu dārgakmenī. Pazudu tā brīnumā.

      Un СКАЧАТЬ