Tikai ne Aivija Pokita!. Keilebs Krisps

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ ieskatu ne tikai viņa, bet arī citu cilvēku pagātnē, tagadnē vai nākotnē. Šīs ainas var sagādāt daudz prieka. – Viņas acis samācās. – Un arī šausmas.

      Tas gan bija interesanti. Es, protams, tam neticēju. Tomēr doma šķita brīnišķīga.

      – Vai dārgakmens spēj vēl ko? – es apjautājos.

      Hercogiene aizvēra acis. – Nekā tāda, kas skartu tevi, bērns.

      Es cītīgi pētīju dārgakmeni un sāku manīt izdevību. Vecā sieviete mira. Viņa bija likusi ataicināt mani. Parādīja šo dārgo kaklarotu. Uzticēja man atslēgu. Bija tikai viens iespējams skaidrojums.

      – Ak jūs, dārgā, jaukā, slimā, vecā pļāpa! – es iesaucos, mezdamās viņai klāt. – Jūs atdodat man Pulksteņbriljantu! Jūs vēlaties, lai šis mistiskais dārgums tiek mantots no paaudzes paaudzē. Lai jums svētība, mīļā!

      Visu istabu pāršalca viņas vārie, sausie smiekli.

      – Neesi tāda zoss! Taisnība ir pieļāvumā, ka gribu tev uzticēt darbiņu saistībā ar dārgakmeni. Taču tu būsi vienīgi kurjere un nekas cits.

      – Ak tā! – es nokremšļojos un pieslējos kājās. – Skaidra lieta, es patiesībā nedomāju, ka…

      – Tavs uzdevums ir vienkāršs, – Trinitijas hercogiene mani pārtrauca. – Es minēju Baterfīldus. Es vēlos, lai tu aizved Pulksteņbriljantu uz viņu Safolkas īpašumu. To sauc par Baterfīldpārku un atrast būs gana viegli. Tu pasniegsi kaklarotu kā dāvanu no manis.

      – Dāvanu? – es atkārtoju.

      Hercogiene pamāja. – Matildei Baterfīldai. Viņai drīz paliks divpadsmit gadu. Tev jāuzdāvina dārgakmens viņai dzimšanas dienā. Meitenei par godu tiks rīkota balle. Pasniedz dāvanu visu viesu acu priekšā. Bet ne mirkli agrāk. Vai skaidrs? Es vēlos, lai tam par liecinieku kļūst visa grāfiste. Vai domā, ka tev šāds uzdevums ir pa spēkam?

      Es paraustīju plecus. – Esmu pārliecināta, ka spēšu nogādāt vecu, muļķīgu briljantu Baterfīldpārkā.

      – Es vēl neesmu pabeigusi! – hercogiene noskaldīja. – Ja piekritīsi izpildīt šo rīkojumu, tev jāsaprot, ka šāda uzdevuma izpilde nav iedomājama bez nosacījumiem. Stingriem nosacījumiem, kurus nedrīkst pārkāpt. – Vecā sieviete paslēja tuklo pirkstu un paaicināja mani tuvāk. – Tu nedrīksti kārt šo rotaslietu kaklā. Ne reizi. Neviens ne uz mirkli nedrīkst redzēt to pirms balles. Un neviens nekādā gadījumā nedrīkst valkāt šo briljanta kaklarotu, vienīgi Matilde Baterfīlda. Vai tev ir skaidrs?

      Godīgi sakot, es jutos aizskarta. Vai šī pustrakā resnule patiesi iedomājās, ka esmu kaut kāda bezprincipu ielas palaidne, kas, palikusi viena, ar skubu kārs kaklā viņas dārgo briljanta rotaslietu? Ir nu gan bezkauņa!

      – Tev jānogādā dārgakmens Matildei, lai tur vai kas! – vecā sieva nošņāca kā klaburčūska. – Vai tu to saproti, bērns?

      – Jā, jā, es visu labi saprotu. Neapvainojieties, mīļā, bet visa šī padarīšana jūs ir pārlieku uzbudinājusi. Tas noteikti nenāk par labu jūsu veselībai. Ņemot vērā, ka stāvat uz nāves sliekšņa un tā tālāk.

      – Par manu veselību nebēdā, – atcirta Trinitijas hercogiene. Viņa īsi ievilka elpu. – Šopēcpusdien uz Angliju dodas kuģis. Tu būsi uz tā klāja.

      – Jauks priekšlikums, – es bildu, stāvēdama pie loga un vērdamās rīta saulē, – taču man nav ne drusciņas naudas. Ja meitene nevar atļauties biļeti, viņai jūras brauciens iet secen.

      – Blēņas un pasakas! – hercogiene atmeta ar roku. – Es samaksāšu par tavu braucienu uz Angliju un piesviedīšu vēl klāt.

      Viņa pameta ar galvu uz loga pusi, kur atradās galdiņš.

      – Tur tu atradīsi visu, kas tev nepieciešams.

      – Hercogienes kundze, – es nevērīgi ieteicos, atkal nosēzdamās uz gultas malas, – cik lielu summu īsti jūs domājat, sakot “piesviedīšu vēl klāt”? Es jautāju tikai tālab, ka mani iekrājumi patlaban ir visai niecīgi.

      – Piecsimt mārciņas, – hercogiene apsolīja. – Piecdesmit tagad. Pārējo nākamajā dienā pēc dzimšanas dienas viesībām saņemsi no mana advokāta Horeišio Benksa. – Sieviete satvēra mani aiz rokas, un viņas plauksta šķita pārsteidzoši auksta. – Vai tu, Aivij, uzņemsies šo uzdevumu? Vai apzvēri, ka izpildīsi to? Vai tu dosi man savu svinīgo godavārdu?

      – Jā, es dodu vārdu, – paziņoju, lūkodamās sērīgu seju kā apbedītāja. – Neviens ij acīs neredzēs šo dārgakmeni pirms dzimšanas dienas viesībām, un es pati savām rokām uzkāršu Pulksteņbriljantu mis Matildei kaklā.

      – Un tu pati to nenēsāsi, lai cik liela kārdinājuma vilināta? – viņa bargi taujāja.

      – Nemūžam! – es apsolīju. Manā neiedomājami glītajā pierītē iezagās grumba. – Atvainojiet, mīļā, par tādu jautājumu. Tā kā man piemīt Skotijas vientuļajiem alu iemītniekiem parastais iedzimtais instinkts, ikdienišķos apstākļos es nemēdzu bāzt degunu, kur nevajag. Tomēr šoreiz pavaicāšu, kāda ir jūsu saistība ar Baterfīldiem?

      Hercogiene klusi iestenējās un samirkšķināja acis.

      – Matildes vecmāmiņa lēdija Elizabete ir mana sena draudzene. Mēs kopā uzaugām. Ar kaunu jāatzīst, ka pirms daudziem gadiem sanaidojāmies kāda jauna džentlmeņa dēļ. Tolaik tas likās trakoti svarīgi, taču nu šķiet diezgan dumji. Var apgalvot, ka, pasniedzot šo kaklarotu, es piedāvāju miera izlīgumu. Kārbiņā ir arī vēstule lēdijai Elizabetei – kad ieradīsies namā, uzreiz pasniedz to viņai.

      – Tā ir baismīgi dāsna dāvana, mīļā, – es teicu ar tikko manāmu skaudības pieskaņu balsī.

      – Lēdija Elizabete dievina Matildi, un visas viņas cerības un vēlmes grozās ap šo bērnu vien. Tu pat iedomāties nevari, cik ļoti mani, nāvei tuvojoties, mierina apziņa, ka varu pasniegt meitenei šo dāvanu. – Vecā sieviete norādīja uz kārbiņu. – Nu gan laiks ieslēgt kaklarotu kārbiņā.

      Es jau dzīros atdot dārgakmeni hercogienei, bet tad tas ievizējās man rokā. Vispirms tikko manāmi. Pēc tam aizvien spēcīgāk. Maiga, ņirboša sudrabota gaisma, kas apspīdēja ikvienu guļamistabas stūri.

      – Sākas! – iešņācās hercogiene, pūlēdamās pasliet galvu no spilvena. – Stāsti, bērns, ko tu redzi!

      Sākumā es neko neredzēju – gaisma zaigoja pārāk spoži. Pēc tam tā kļuva bālāka un, tāpat kā pirmīt, akmenī virpuļoja un mutuļoja pelēka migliņa, kas drīz pašķīrās. Es uzmanīgi vēroju. Kad migla izklīda, ieraudzīju platu gaiteni. Tas bija garš, slikti apgaismots, tā sienas bija iztapsētas ar tumšiem koka paneļiem un grīdu sedza sarkans paklājs. Acu priekšā parādījās durvis un tām līdzās uz ratiņiem atradās sudraba paplāte. Es uzreiz pazinu durvis – tās veda uz viesnīcas numuru, kurā es patlaban sēdēju.

      Jau СКАЧАТЬ